Foto: Tim Redpath
Nav iespējams radīt formulu, ar kuras palīdzību aprēķināt, cik procentus no pieejamo ekonomisko resursu "groza" veltīt melnajam stārķim, cik lapkoku praulgrauzim. Šādas izvēles var izdarīt, tikai pamatojoties uz pieredzē un intuīcijā balstītiem ekspertu spriedumiem.
Šajā komentārā es vēlētos uzdot vides politikas pamatnostādņu[1] veidotājiem pāris ļoti komplicētu jautājumu, uz kuriem sniegt “ideālu” atbildi nav iespējams, taču es vēlētos, lai kāds Latvijā šajā virzienā padomātu. Pamatnostādņu projektā šādus centienus nemanīju, taču uzskatu, ka sabiedriski redzami pūliņi atbildēt uz šiem jautājumiem ir ārkārtīgi svarīgi gan vides politikas leģitimitātei, gan efektīvai politikas mērķim veltīto resursu izlietošanai.
Saistībā ar vides aizsardzību mani jau ilgāku laiku nodarbinājuši šādi jautājumi:
- Kā noteikt, kāds varētu būt optimāls resursu apjoms, kuru sabiedrībai jāvelta šo mērķu sasniegšanai?
- Kā sadalīt šos resursus starp dažādiem vides aizsardzības mērķiem?
Attiecībā uz klimata izmaiņu ierobežošanu jautājums ir salīdzinoši vienkāršs. Noteikt siltumnīcas efekta gāzu (SEG) emisiju sociālo cenu nav viegli, taču šajā gadījumā vismaz visas SEG emisijas var pārrēķināt CO2 ekvivalentos un iegūt kaut arī nosacīti, taču precīzu emisiju radīto kaitējumu cenu. Tālākais jau ir tikai “tehnikas jautājums” — sociāli optimāla rezultāta panākšanai jāsarēķina attiecīgi nodokļi transportam, elektrības un siltuma patēriņam u.t.t.. Tas noteikti nebūtu politiski viegli izdarāms, taču konceptuāli šī problēma ir samērā vienkārša.
Daudz sarežģītāk ir ar dabas aizsardzību jeb biotopu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību. Pastāv biotopi un sugas, kuru saglabāšana ir svarīga no saimnieciskā viedokļa, un ir tādi, kuri no šī viedokļa noteikti nav svarīgi, kā arī tādi, kuru svarīgumu grūti novērtēt. Tāpat ir sugas, kurām liela daļa sabiedrības piešķir lielu estētisko vērtību un tādas, kuru pastāvēšana sabiedrībai kopumā ir pilnīgi vienaldzīga. Ir sugu un biotopu aizsardzības pasākumi, kas rada milzīgas ekonomiskas izmaksas neiegūtu ienākumu veidā un ir tādi, kuri neizmaksā praktiski neko vai pat sniedz ieguvumu.
Jautājums — cik finanšu resursu veltīt naudā neizmērāmu vērtību aizsardzībai — rodas ne tikai dabas, bet arī arhitektūras pieminekļu un cita veida kultūras mantojuma aizsardzībā. Skaidrs, ka dabas aizsardzības politikas, tāpat kā jebkuras citas politikas cena nedrīkst pieaugt nekontrolējami un lēmumus par to nedrīkst noteikt tikai nozares speciālisti. Ja vecu lauku muižu atjaunošanas entuziastam piešķirtu neierobežotus līdzekļus viņam svarīgu mērķu sasniegšanai, tad varētu pietrūkt naudas medicīnai un tiesām. Taču sabiedrības vairākuma viedoklis un izpratnes līmenis nedrīkst būt resursu piešķiršanas vienīgais kritērijs.
Pagaidām pieņemsim, ka sabiedrība vienojas, ka tā ir gatava veltīt dabas aizsardzības mērķiem 10% ieguvumu, kurus teorētiski varētu sniegt visu Latvijas mežu, purvu, iekšējo ūdeņu un lauksaimniecības zemju, tātad visu neapbūvēto platību saimnieciskā izmantošana. Vai arī, piemēram, sabiedrība katru gadu ir ar mieru atteikties no potenciālajiem ekonomiskajiem ieguvumiem 125 miljonu latu apmērā. Tālāk sāktos pats interesantākais. Pieņemsim, tiktu pieņemts lēmums, ka no saimnieciskās aprites tiek izņemti 10% mežu, 10% pļavu, 10% purvu, vai varbūt drīzāk — 10% mežu, 5% pļavu un 50% purvu. Var rīkoties smalkāk, piemēram, nosakot 100% ierobežojums 5% mežu un 50% ierobežojums (neiegūto ienākumu izteiksmē) — vēl 10% mežu. Cilvēkiem, kas nodarbojas ar banku kapitāla pietiekamības aprēķināšanu, šāda veida domāšana būs pazīstama. Visbeidzot, var censties aprēķināt dabas aizsardzības pasākumu pozitīvo ietekmi uz ekonomiku un par šo summu samazināt aizsardzības pasākumu hipotētiskās izmaksas, attiecīgi rodot iespēju pasākumus attiecināt uz plašāku teritoriju. Taču arī šāda “svērtās saimnieciskās ietekmes” metode nesniegtu atbildi uz jautājumu — tieši kuri būs tie meži, uz kuriem aizsardzības režīmu attiecināt un cik lielā mērā.
Protams, ir jāaizsargā meži, kuru ciršanas aizliegšana vai ierobežošana vai meliorācijas aizliegšana vai citi pasākumi dotu vislielāko efektu no dabas aizsardzības viedokļa. Taču kuri tie ir? Lai pieņemtu šādu lēmumu, droši vien būtu jāsanāk kopā dabas aizsardzības speciālistiem un jāvienojas par to, kā rīkoties ar sabiedrības atvēlēto resursu kopumu nozares politikas mērķu sasniegšanai. Nav iespējams radīt formulu, ar kuras palīdzību aprēķināt, cik procentus no pieejamo ekonomisko resursu “groza” jeb dabas aizsardzības pasākumu pieļaujamās kopējās ekonomiskās iespēju cenas (opportunity cost) veltīt melnajam stārķim, cik lapkoku praulgrauzim vai kādai citai vabolītei, par kuru gandrīz neviens neko nav dzirdējis. Šādas izvēles var izdarīt, tikai pamatojoties uz pieredzē un intuīcijā balstītiem ekspertu spriedumiem. Ideālā pasaulē nerastos vajadzība šādu jautājumu uzdot. Ne ar kādu naudu nav iespējams atjaunot izzudušu sugu, īsā laikā radīt vecu un bioloģiski daudzveidīgu mežu — tam vajadzīgi simti gadu. Nevar atjaunot arī cilvēka dzīvību, bet tas nenozīmē, ka sabiedrība var medicīnai vai satiksmes drošībai veltīt visus resursus, kurus šīs jomas teorētiski spētu efektīvi apgūt, ir jāizdara izvēles. Tāpat izvēles ir jāizdara dabas aizsardzībā. Nepieciešamība pieņemt lēmumu liktu ekspertiem tikt skaidrībā, kādas tad īsti šajā jomā ir prioritātes. Varu iedomāties, ka šādas diskusijas nebūtu vieglas, tās par varētu izvērsties stipri “asiņainas” — pārnestā nozīmē, protams.
Šobrīd lēmumi par aizsargājamo dabas teritoriju izveidošanu tiek pieņemti salīdzinoši vienkārši — ja attiecīgajā vietā ir kāda normatīvajos aktos minēta suga vai biotops, tad teritoriju izveido, ja nav — tad neizveido. Ļoti pašsaprotama pieeja, jo, ja nav ko sargāt, tad nav jēgas ierobežot saimniecisko darbību. Taču šī pieeja nesniedz atbildi uz iepriekš minētajiem jautājumiem. Kā noteikt, vai suga vai biotops ir “pietiekoši” rets, lai tā aizsargāšanai noteiktu ierobežojumus? Protams, manis ieteiktā pieeja tieši nepalīdzēs atrast atbildi uz šo jautājumu, taču tā liks ekspertiem tikt skaidrībā un rūpīgāk pārdomāt šos jautājumus. Šādas pieejas izmantošana arī pamudinātu rūpīgāk izpētīt Latvijas faunas un floras stāvokli, lai mazinātu risku, ka sugas, kurām patiešām nepieciešama aizsardzība, paliek ārpus uzmanības loka, savukārt citām tiek veltīta neatbilstoši liela ierobežoto resursu daļa.
Nekādā ziņā nevēlētos radīt priekšstatu, ka uzskatu, ka pasaulē svarīgs tikai tas, ko var izmērīt. Reiz, galvā kārtojot apgalvojumus, kuriem ticu, kaut arī nevaru tos pierādīt, vienā no pirmajām vietām ierindoju pārliecību, ka sugu un biotopu saglabāšana ir svarīgs mērķis, pat ja tā nedod nekādu labumu nevienam cilvēkam. Manis paša hobiju vidū ir putnu vērošana un dabas fotografēšana un daudzi dabas pētniecībā un aizsardzībā strādājoši cilvēki ir mani draugi un paziņas. Dabas aizsardzības ekspertu korporatīvajā kultūrā ir neliels reliģiozitātes elements — tās pārstāvji apzināti vai neapzināti jūt, ka viņu zināšanas sniedz īpašas atklāsmes, kas viņus padara morālā ziņā pārākus par pārējo sabiedrību, kas ir grēcīgu pārmērību pārņemta, par ko tai jāsaņem atbilstošs sods. Varbūt tas ļauj just mazu, dzelkšņainu gandarījumu, prātojot par globālās sasilšanas sliktākajiem scenārijiem, taču šāda pieeja nepalīdzēs pārliecināt sabiedrību rīkoties veidā, kas sliktos scenārijus varētu novērst. Kā komercbankā strādājošs un Latvijas ekonomikas norises rūpīgi vērojošs cilvēks saprotu to cilvēku domāšanu un argumentus, ar kuriem vides aktīvisti nereti nonāk pretējās ierakumu pusēs. Patiesi vēlos, lai starp viņu mērķiem tiktu panākts no visas sabiedrības interešu viedokļa pamatots kompromiss.
_______________________
[1] Vides politikas pamatnostādnes 2009-2015; http://www.politika.lv/index.php?id=15564