Foto: AFI
Nav cerību, ka mūsu valoda būs vienīgā pasaulē, ko saglabāsim ar skaistiem vārdiem un likumiem vien. Latviešu valoda maksā tikpat, cik citas ES un kandidātvalstu valodas, un investīcijas tās uzturēšanā būs nepieciešamas.
21.gadsimts izvirza augstas prasības gan valodas kolektīviem, gan valsts institūcijām, kas ir atbildīgas par valodas politiku. Ja sabiedrība vēlas un prot savu valodu attīstīt atbilstoši šīm prasībām, valoda sagaidīs nākamo simtgadi. Pretējā gadījumā tai būs gandrīz neiespējami izturēt aso valodu konkurences cīņu. Ekonomiskie faktori lielā mērā rada motivāciju konkrētas valodas lietošanai, tomēr demokrātiskās valstīs šo konkurenci regulē juridiska valodu aizsardzības sistēma – valodu statuss konstitūcijās, valodu likumi un normatīvie akti. Valodu konkurētspēja lielā mērā ir atkarīga arī no valodas lingvistiskās kvalitātes, piemēram, operatīvas terminu veidošanas un datorlingvistikas attīstības pakāpes.
Jau 1986.gadā direktīvās par Eiropas valodas politiku norādīts: “Mums jāpārvar galvenā psiholoģiskā barjera: mēs esam pieraduši, ka mūsu valoda ir kā debesu dāvana, kas neprasa nekādas pūles tās uzturēšanā.” Mūsdienās ikvienu – pat liela valodas kolektīva valodu (un latviešu valoda pasaules mērogā tāda ir) – globalizācijas un valodu konkurences situācijā var uzturēt tikai tad, ja valsts un šīs valodas runātāji ir gatavi mērķtiecīgi pie tā strādāt un par to maksāt. Šim nolūkam vairumā Eiropas valstu ir izstrādātas valodas politikas programmas. Arī Latvijā beidzot esam sapratuši, ka latviešu valodu nevaram atstāt stihijas un brīvā tirgus ziņā. Tiek veidota Latviešu valodas valsts programma – stratēģiska ilgtermiņa programma, kas aptver kompleksus uzdevumus latviešu valodas juridiskās aizsardzības sistēmas sakārtošanā, latviešu valodas izpētē, bagātināšanā, literārās valodas standartizācijā un normu kodifikācijā, kā arī latviešu valodas apguves un sabiedrības lingvistiskās kompetences mērķtiecīgā attīstīšanā. Drīzumā Valsts prezidentes izveidotā Valsts valodas komisija izveidos un, cerams, valdība akceptēs ļoti konkrētu dokumentu, kurā ar skaidriem termiņiem un atbildīgajiem būs norādīti darāmie darbi visos trijos valodas politikas aspektos – juridiskajā, pedagoģiskajā un lingvistiskajā.
Valsts valodas komisijas apakškomisijas ir iesniegušas valdībai neatliekamo darbu apkopojumu, kā arī provizoriskos izmaksu aprēķinus. Izstrādājot komisiju darba plānus, izmantoti gan socioloģisko pētījumu dati par valodu situāciju Latvijā, gan pieredze līdzīgu programmu veidošanā citās valstīs, gan valsts un nevalstisko institūciju ieteikumi. Publiskotais darba plāns ir tikai dokumenta pirmais variants; tas pašlaik tiek papildināts un precizēts, tādēļ to nevaram uzskatīt par pilnībā pabeigtu. Šajā posmā ļoti svarīgi ir uzklausīt sabiedrības viedokli, kuri uzdevumi būtu atzīstami par prioritāriem.
Apakškomisiju sagatavoto priekšlikumu satura analīze prasa plašāku iztirzājumu, un komisijas pie tā strādā. Turpretim viegli uztverams ir finansiālo aprēķinu rezultāts – šajā un nākamajā gadā latviešu valodas programmai nepieciešams ap miljons latu.
Vai tas ir daudz vai maz? Te bez salīdzinājumiem neiztikt. Tomēr šo summu nevajadzētu salīdzināt ne ar visu valsts budžetu, ne ar vidējo pensiju, bet izvēlēties līdzīgu uzdevumu finansējumu līdzīgās situācijās. Tātad izmantosim citu valstu – gan bagātu, gan ne tik bagātu – pieredzi.
Pirmkārt, ņemsim vērā faktu, ka aizvadītajos desmit gados latviešu valodas uzturēšanai (valodas apguvei pašu latviešu vidū, normu avotu izdošanai, populārzinātniskas literatūras izdošanai, valodas pētīšanai, valodas popularizēšanai) atvēlētā naudas summa ir bijusi ļoti maza. Piemēram, Valsts valodas centra budžets ir nepilni 100 000 lati, Zinātnes padomes atveltītā summa valodas pētīšanai un normu avotu izdošanai – apmēram tikpat. Lietuvā šī summa ir 15, bet Igaunijā – 5 reižu lielāka, turklāt tā tas bijis pēdējo desmit gadu laikā. Latvijā tātad jau tagad nākas atgūt nokavēto. Ja vēl piecus gadus neko nedarīsim, nepieciešamā summa var pieaugt vēl daudzkārtīgi. Te nav runa tik daudz par naudu, cik par attieksmi. Lietuva un Igaunija valstiskā līmenī valodas jautājumu atzīst par prioritāru. Latvijā tas tā īsti nav atzīts pat vārdos. Apliecinājums tam varētu būt arī pagājušais – Eiropas valodu – gads, kura norisēm Igaunija atvēlēja 2 miljonus kronu (apmēram 200 000 latu), Latvija – 5 000 latu.
Otrkārt, labi zināms ir fakts, ka latviešu valodas kā otrās valodas mācīšanai no valsts budžeta un donorvalstu līdzekļiem desmit gados tiks izlietoti apmēram 7 miljoni dolāru. Valsts valodas kā otrās valodas mācīšana ir tikai viens no valodas politikas aspektiem. Ņemot vērā kaut vai elementāras aspektu proporcijas, kopējai summai, kas jāatvēl valodas politikai, vajadzētu būt vismaz 20 miljoni dolāru desmit gadu laikā.
Treškārt, jārēķinās ar to, ka valodas uzturēšanai nepieciešamā summa ir apgriezti proporcionāla valodas runātāju skaitam. Jo runātāju mazāk – gan absolūtos skaitļos, gan procentos – valsts un reģiona ietvaros, jo valoda izmaksās dārgāk. Pasaulē varam nosaukt trīs reģionus, kuros pēdējo 30 gadu laikā visveiksmīgāk ir īstenotas valodas nostiprināšanas programmas – Kvebeka, Velsa un Katalonija. Kvebekā franču valodas uzturēšanai tiek izmantoti apmēram 10% no provinces administratīvā budžeta, Velsā velsiešu valodai – 6 līdz 8 miljoni mārciņu gadā. Turklāt šīm valodām ir tikai reģiona oficiālās valodas statuss. Protams, runa ir par bagātu valstu valodas politiku, tomēr likumsakarības tas apstiprina. Zīmīga ir Ingrīdas Levrences sagatavotā tabula par budžeta līdzekļiem Katalonijas valodas politikas realizācijai pēdējo četru gadu laikā. Atgādināsim, ka Katalonijā gan ir trīsreiz vairāk iedzīvotāju nekā Latvijā un valodas politikas mērķis ir atšķirīgs, tomēr pārdomas varētu rasties.
Tātad gribētos apgalvot, ka latviešu valoda maksā apmēram tikpat, cik citas Eiropas Savienības un tās kandidātvalstu valodas. Mums ir izvēles iespējas. Ja vēlamies domāt un runāt latviešu valodā arī pēc vairākām paaudzēm, ja vēlamies latviešu valodu redzēt kā Eiropas Savienības oficiālo valodu, investīcijas tās uzturēšanā būs nepieciešamas. Varam diskutēt, kādi būtu neatliekamie uzdevumi, kā racionālāk izmantot līdzekļus, bet ne par to, vai tie vispār nepieciešami. Nav ne mazāko cerību, ka mūsu valoda būs vienīgā valoda pasaulē, ko saglabāsim ar skaistiem vārdiem un likuma pantiem vien.