Foto: no autora personīgā arhīva
Recenzija par RTU enerģētikas ekspertu pētījumu „Atjaunojamo energoresursu izmantošanas iespēju izvērtējums Latvijā līdz 2020. gadam”.
Sākšu ar zināmas latviešu programmēšanas grāmatas[1] citātu, kur tikpat bieži kā angļu grāmatā Alise brīnumzemē, autoraprāt, sastopamas pietiekoši nenovērtētas valodas pērlītes. Piemēram, šāda: „Bet par programmēšanas valodām vispār drusciņ vajadzētu parunāt. Citādi var gadīties, ka tu apgūsti beisiku un tev sāk likties, ka nu tu esi tik gudra, tik gudra kā pats… kā pats… skolas direktors.” Un turpināšu ar virsrakstā minētā pētījuma beigās labi domāto rekomendāciju, ka ir „jāievieš sistēma, kad zinātniskās izpētes darbi Latvijā, kuri ir veikti par valsts līdzekļiem, tiek aizstāvēti publiski. Katram darbam ir jābūt zinātniskam recenzentam (ar inženierzinātņu doktora grādu), kurš nav ieinteresēts zinātniskās izpētes rezultātos un to falsifikācijā.”
Šīs recenzijas autors godīgi atzīst, ka ir ieinteresēts, lai sabiedrība labāk saprot, kur Latvijas enerģētikā tiek vai varētu tikt ieguldīti milzīgi sabiedrības līdzekļi, taču pats, tiesa, nav nekāds inženierzinātņu doktors un tāpēc neapgrūtinās citus ar saviem spriedumiem par integrāļiem pētījuma atskaitē, bet tomēr, nedaudz no iepriekš minētās rekomendācijas pierāvies, savu recenziju turpinās. Vēl vairāk — izteiks pilnu atbalstu pētījuma finansētājam Latvijas Vides aizsardzības fondam (LVAF) par pievēršanos tik svarīgai un aktuālai, kā arī interešu ziņā ļoti pretrunīgai jomai kā Latvijas enerģētika. Vairāk šādu darbu! Un nākamo, lūdzu, par koksnes enerģētisko potenciālu reģionālā griezumā un atbilstošajām siltumslodzēm un siltumenerģijas tarifiem pilsētās! Lai zinām, kas notiek ar mūsu nacionālo bagātību.
Kā palielināt enerģētisko neatkarību?
Autors visumā atbalsta 15 apspriežamā pētījuma izpildītāju uz 130 lapaspusēm iesniegtā līgumdarba atskaites galvenās rekomendācijas. Īpaši tās pirmās četras, kur ir skaidri pateikts par energoefektivitāti mājokļu sektorā un lielāku biomasas un vēja selgā izmantošanu, un īpaši — aktuālo kopējo izmaksu salīdzinājumu un sociālekonomisko aspektu vērtējumu 6.nodaļā. Un tomēr.
Rodas jautājums, kāpēc tad cienījami Latvijas enerģētiķi, piemēram, Dr. Andris Akermanis, profesors Namejs Zeltiņš, Ilmārs Stuklis, Juris Ekmanis, šo materiālu nesveic kā vērtīgu pienesumu diskusijai, kurā dzims patiesība vai kādam, cerams, uzkritīs pašu ābeles gards ābols? Šāds jautājums rodas jo vairāk tāpēc, ka minēto pētījumu rakstījušas godājamu un ne mazāk titulētu kolēģu rakstāmspalvas Rīgas Tehniskās universitātes Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūtā 2008. gadā. Kāpēc tāds noliegums, kas it nemaz neatgādina cienījamu akadēmiķu diskusiju?
Pēc autora domām, atbilde rodama gan teiktā formā, gan saturā. Par formu varu tikai piebilst, ka diskutabli, bet LVAF publikācija drīzāk ir populārzinātniska, populārtehniska — sauciet, kā gribat, bet tai līdzīgi vairumam līdzīgu Eiropas Komisijas (EK) dokumentu vai tās finansētu pētījumu ievadā ir kopsavilkums, kurš tipiskam lasītājam saprotami paskaidro Ivara Godmaņa (LPP/LC) Jaungada vārdiem — tā un tā, esam te, gribam nokļūt tur, vai mums ir plāns? Un tad pieliek svarīgāko bildi (vai vairākas) par enerģētiku. Tā man tiešām pietrūka — attēla. Man tiešām pietrūka vienkārša attēla par to, kas veido Latvijas primāro energoresursu bilanci.
1.zīm. Latvijas energoresursu bilance 2006.gadam kopā bija 206PJ. 19PJ, jeb 9% veidoja elektroenerģija. Kurināmā koksne veidoja 50PJ, jeb 24%. Pārējo veido fosilie resursi – naftas produkti 33%, dabas gāze 32% un ogles 2%. Citi resursu lietojums nebija būtisks. Atjaunojamo resursu daļa pieaug (1994.g.- 27%; 2004.g.- 36%). 2020.g. tā sasniegs 40%. Būvējot fosilos TEC būs straujāk jāpalielina AER apjoms. Latvijas elektroenerģijas importa pārsvars pār eksportu ir aptuveni 3-4% no bilances.
2. zīm. Atjaunojamās elektroenerģijas izstrāde 2010.gadā. Atjaunojamie resursi veidos 3,8TWst, jeb 49,3% no plānotā 7,6TWst elektroenerģijas patēriņa. Liels potenciāls AE energoresursu pieaugumam ir biomasai (kurināmā koksnei un salmiem) koģenerācijas TECos ar augstu lietderības koeficientu. Enerģijas zudumi (komerciāli un tehniskie) sasniedz ap 10% no visas piegādātās elektrības. Tie būtu jāsamazina vispirms.
Un man pietrūka vēl viena attēla, par to, cik tad neatkarīgi esam, jo kā zināms enerģētikas neatkarības līmenis raksturo valsts neatkarības līmeni. Proti, man pietrūka skaidras sadaļas par to, ka, līdz 2020.gadam tikai ļoti, ļoti, nu tiešām — valstiski ĻOTI saspringstot, ir iespējams palielināt valsts un enerģētisko neatkarību un sasniegt Latvijas starptautiskajām saistībām atbilstošos 40% atjaunojamo energoresursu primāro energoresursu bilancē. Tas nebūs viegli un lēti, un tas laikam būtu skaidri jāpasaka. Tā lai LVAF zina un saprot.
Tas būs tiešām grūti — prasīs līdzekļu mobilizāciju, taču rezultāts padarītu mūsu valsti par otru zaļāko Eiropā aiz bagātās Zviedrijas. Un tas būs dārgi, jo vajadzēs renovēt tūkstošiem LPSR blokmāju, kuras, piemēram, Vācijā valsts renovēja un pēc tam izīrēja. Papildus mums vajadzēs renovēt siltumtrases un būvēt mūsdienīgas koksnes koģenerācijas stacijas. Un noņemt reālās barjeras, lai Latvijas enerģētikā „ienāktu” vēja staciju parki selgā līdz pat minētajiem 1000 MW (vai to var izdarīt līdz 2020. gadam — tas ir atsevišķs temats). Un vēl mums vajadzēs atrisināt transporta milzīgo fosilās enerģijas patēriņa jautājumu. Šo mērķu sasniegšana faktiski prasa valdību, kam tauta tic un kas to zvaigzni gan parāda, gan arī darbu padara — vienu otru barotavu likvidē, siltu vietu par darba vietu pārveido. Un vēl mums, saprotams, vajadzēs enerģētiķus, kas godprātīgi strādā, lai šos lielos mērķus sasniegtu. Diemžēl to visu šis ziņojums nepasaka, toties kacina „Latvenergo večus”, kas, ļaujot divus gadus strādāt spāņu kompānijai Iberdrola, tikko par gandrīz 180 miljoniem „mūsu” eiro ir pabeiguši TEC-2 rekonstrukciju un sasnieguši 600 MWel jaudu Acones ciematā, un plāno turpināt TEC-2 rekonstrukciju.
Bez salmiem un transporta enerģētikas
Citādāk viss ir pareizi — ir analīze, ir krīze, ir dramaturģija, ir integrāļi, ir „valdošo” mūžīgā patēriņa pieauguma prognožu pamatota kritika. Tas, kas man tiešām darbā patika, bija aprēķini par nodokļiem un darba vietām dažādiem enerģijas scenārijiem, kā arī par ietekmi uz tekošā konta bilanci. Tas likās tiešām labi, tikai — nezin kāpēc šie aprēķini daļēji ielikti pielikumos, lai gan, Latvijai atdodot ārzemju miljardus, šis jautājums ir dubulti vai pat septiņarpus reižu svarīgs! Aicinu autorus nākotnē izvērst minētos aprēķinus, jo ir jābūt skaidram, ka biomasas enerģijas attīstība nozīmē Latvijas lauku vismaz daļējas atdzimšanas sākumu un arī soli patiesas enerģētikas neatkarības virzienā. Ļoti patika arī CO2 ietekmes izvērtējums, par kuru vairās runāt Ekonomikas ministrija, nemaz jau nerunājot par atklātiem ogļu fabrikas nekritiskiem aizstāvjiem, kuri kaut kā nesaprot, ka klimata izmaiņas ir pārāk nopietnas, bīstamas un arī dārgas, bet ogles ir tas, kas visvairāk kaitē klimatam.
Vai bija kas tāds, kas būtu papildināms bez jau pieminētā draudzīgā knābiena par recenzentiem-inženierzinātņu doktoriem un Latvijas zinātniskās izpētes darbiem? Laikam visvairāk sāpināja, ka pētījumā netiek analizētas iespējas, ko mēs enerģētikā var gūt no salmiem, kaut gan Fizikālās enerģētikas institūts savā 2006. gada pētījumā skaidri ir pateicis, ka salmiem ir reģionāls potenciāls Zemgalē. Līdzīgi Latvijas enerģijas bilancē trešdaļu veido transporta enerģētika, taču tai pētījumā salīdzinoši atvēlēts pavisam maz vietas. Es saprotu, ka ir ļoti grūti un nepateicīgi rakstīt par šo gandrīz bezcerīgi „aizlaisto” enerģētikas pabērnu, bet — ko darīt? Jānopūšas un LVAF jāpaskaidro — tā tomēr ir trešdaļa enerģētikas un citās ES dalībvalstīs rīkojas tā — izvērš dzelzceļu, plāno iedzīvotājiem un dabai draudzīgas ostas, u.tml. Varbūt tuvojas liela krīze, ko redz tikai transporta enerģētikas nozares speciālisti un EK, bet varbūt viss ir kārtībā, tikai mazliet jāmaina Latvijas politikas prakse? Es domāju, interesentiem būtu ļoti interesanti lasīt, kā domā šī darba autori.
Turklāt vēl vēlējos arī nelielu analīzi, kā tiek piemērots ceļu nodoklis, arī par aviācijas degvielas akcīzi vai ko līdzīgu CO2 nodoklim un plašāk, piemēram, par akcīzi fosiliem energonesējiem — tādiem kā TEC ogles vai dabasgāze — citur ES. Vēlējos analīzi, kā novērtēt Latvijas pilsētu energoefektivitātes potenciālu ielu apgaismojumam.
Bet visumā man jāpiekrīt, ka autori ir pilsoniski atbildīgi un ļoti piemēroti izglītoti Latvijas enerģētikas optimisti, kuri turpina ļoti svarīgo diskusiju par to, kāpēc mūsu pašu biomasa aizplūst uz „zaļo un bagāto” Zviedriju, kamēr mēs paši „par ārzemju valūtu” pērkam nebūt ne lēto krievu gāzi un naftu. Un ka tomēr vajag valstiskā apmērā renovēt daudzdzīvokļu mājas, būvēt koksnes koģenerācijas stacijas Latvijas pilsētās, rezervēt vietu vēja stacijām jūrā un visā visumā — arī enerģētikā būt ES.
Bet tagad, apsolot līdz 2020. gadam uzreiz un revolucionāri nenojaukt svaigi renovēto TEC-2, varbūt prātīgi salīdzināsim aprēķinus arī ar Ekmaņa, Zeltiņa, Stukļa un Akermaņa kungiem, bet lemšanu par ogļu TEC Liepājā gan labāk lūgsim Ekonomikas ministriju atlikt, līdz tiešām izdomāsim, ko darīt ar CO2 un cik tas maksās. Tiešām nevajag sasteigt ar ogļu staciju. Šīs atskaites autoriem taisnība. Izkliedēta biomasas koģenerācija Latvijas pilsētās un energoefektivitāte (arī pēc šī raksta autora domām) ir ļoti perspektīvas, turklāt ļauj sasniegt saistošo 40% atjaunojamās enerģijas mērķi 2020. gadā. Tās ļauj Latvijas siltumslodzi vairumā nosegt ar pašu biomasu un, ne tikai ilgtermiņā uzlabo tekošā konta deficītu un nodarbinātības līmeni valstī, bet arī krietni vairo labklājību un valsts enerģētisko patstāvību. Tikai — vajag arī skaidri pateikt, ka nebūt visi Latvijas politikā un enerģētikā to vēlas.
____________________________
[1] B. Martuzāns. Kā Pēcis Beisikānis Maiju Saprātiņu programmēt mācīja. Rīga, “Zinātne”, 1986.