Raksts

Cik efektīva būs topošā ES Pamattiesību aģentūra?


Datums:
13. decembris, 2005


Autori

Ilze Brands Kehre


Foto: A. Jansons © AFI

Vai cilvēktiesības ir politiska retorika vai dzīvē īstenojami principi? Kāda reāla darbība sekos pamattiesību pasludināšanai par prioritāti Eiropas Savienībā un kāds guvums būs no jaunas institūcijas – ES Pamattiesību aģentūras izveides?

Cilvēktiesību normas un kontroles mehānismi daudziem ekspertiem, pirmkārt, saistās ar ANO un Eiropas Padomes institūcijām un dokumentiem, bet Eiropas Savienība tiek uzskatīta par mazāk sistemātisku un efektīvu cilvēktiesību sargu[1]. Tomēr, cilvēktiesībām ir bijusi pieaugoša loma ES, un tagad tā tiek stiprināta, izveidojot Pamattiesību aģentūru, kas vāktu un analizētu datus par cilvēktiesību ievērošanu, tā sniedzot pamatinformāciju, kas palīdzētu politikas veidotājiem noteikt ES politiku šajā jomā. Kā aģentūra darbosies un ko tā dos ES pilsoņiem, par to sīkāk šajā rakstā.

Cilvēktiesības iekaro vietu ES fokusā

Eiropas Savienības kā ekonomiskas kopienas izcelsme droši vien ir loģiskais izskaidrojums faktam, ka cilvēktiesības ir konkrētāk attīstītas ES dokumentos sociālekonomiskajā jomā, bieži saistībā ar kustības brīvību un citiem jautājumiem, kas atvieglo ekonomisko sadarbību. Uz sociālekonomiskajām dimensijām uzsvars likts arī diskriminācijas novēršanas jomas attīstīšanā, kur uz ES līguma pamata pieņemtās vienlīdzības direktīvas iezīmē nenoliedzamu progresu šī principa iedzīvināšanā. Tomēr, ES attīstoties par politisku savienību, kas balstās uz kopējām vērtībām, ir likumsakarīgi, ka arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta demokrātijas kopējiem principiem, un tādejādi pēdējās desmitgadēs cilvēktiesībām pakāpeniski piešķirta arvien lielāka prioritāte.

1990-tajos gados Eiropas Savienības toreizējās kandidātvalstīs, ieskaitot Latviju, daudz dzirdēts par Kopenhāgenas kritērijiem, kas ietvēra arī likuma varu un cilvēktiesību ievērošanu. Arvien lielāka uzmanība tika pievērsta arī mazākumtautību tiesībām kā cilvēktiesību neatņemamai sastāvdaļai. Pieaugot Eiropas sabiedrībā pārstāvēto sociālo grupu dažādībai, par prioritāru demokrātijas pazīmi tika uzsvērta daudzveidības pozitīvā novērtēšana, bet tas diemžēl nemazināja neiecietības izpausmes un sabiedrības spriedzi daudzās ES valstīs.

Tādēļ ES valstis pastiprināja kopdarbību cīņā pret rasismu, ksenofobiju un neiecietību, un 1997. gadā nodibināja jaunu ES institūciju – Eiropas Rasisma un ksenofobijas novērošanas centru (European Monitoring Centre on Racism and Xenophobia – EUMC). Centra galvenais uzdevums ir vākt datus un informāciju par rasismu un ksenofobiju visās Eiropas Savienības valstīs, attīstīt tam nepieciešamo metodoloģiju, sniegt secinājumus un viedokļus ES institūcijām un dalībvalstīm.

2003. gada decembrī ES padomē dalībvalstu pārstāvji nolēma uz EUMC bāzes veidot aģentūru, kuras atbildības joma būtu cilvēktiesības ES. Kaut dažkārt jādzird viedoklis, ka šis lēmums bijis nepārdomāts, tomēr ideja par šādu institūciju tika apspriesta jau gadus desmit. Vienlaikus jāuzsver: runa nav par to, ka vajadzētu aizvietot līdz šim neapšaubāmi visefektīvāko cilvēktiesību instrumentu – Eiropas Konvenciju par Cilvēktiesībām un pamatbrīvībām un tās īpašo kontroles mehānismu, Eiropas Cilvēktiesību tiesu Strasbūrā.

Pēc politiskā lēmuma pieņemšanas Eiropas Komisija tālāk strādāja pie tā īstenošanas, un pēc apspriedēm ar dalībvalstu, ekspertu un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem šā gada jūnijā EK publicēja priekšlikumus par jaunās aģentūras regulējošiem dokumentiem[2].

Ko un kā darīs jaunā aģentūra?

Aģentūras uzdevums ir vismazāk strīdīgais jautājums – tā tiek veidota kā ekspertīzes centrs, lai efektīvāk vāktu un analizētu informāciju par cilvēktiesību situāciju un attīstības tendencēm visā Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs. Tas ļaus identificēt gan problēmas, gan labās prakses piemērus, palīdzot esošās politikas efektivitātes izvērtēšanā un jaunu, precīzi vērstu risinājumu meklēšanā. Līdztekus datu vākšanai un tās metodoloģiju pilnveidošanai, aģentūras uzdevums būs veicināt sadarbību starp nevalstiskajām institūcijām un valsts iestāžu pārstāvjiem, attīstot kontaktu tīklu un dialogu Eiropas līmenī, un nepieciešamības gadījumā iesaistoties diskusijās arī nacionālā līmenī. Aģentūra izdos gada pārskatus par situāciju ES, kas būs sadalīti pa tematiskām jomām, nevis valstīm, uzsvaru liekot uz attīstības tendencēm.

Aģentūras analīzei, pirmkārt, jābūt noderīgai ES institūcijām, kā arī dalībvalstīm. Tomēr ir paredzēts arī konkrēts labums, ko varēs gaidīt un pieprasīt ikviens – aģentūrai būs jāveic pasākumi, lai veicinātu plašas sabiedrības izpratni par šo jomu un tiesībām un padarītu viegli pieejamu sistemātisku informāciju dažādām mērķauditorijām (tajā skaitā mazaizsargātām, piemēram, invalīdiem). Toties aģentūrai nav paredzēta kompetence pieņemt individuālas sūdzības.

Par uzdevumiem ir skaidrība, toties ne mazums diskusiju izraisījies par aģentūras pārziņā esošo jautājumu loku. Aģentūras nosaukums pasvītro, ka tās izveidē atskaites punkts ir 2000. gadā Nicas samitā pasludinātā Pamattiesību Harta, kura ir pievienota ES Konstitūcijas līgumam un stāsies spēkā pēc tā ratificēšanas visās dalībvalstīs. Taču Harta nav atrauta no cilvēktiesību konteksta: aģentūras dibināšanas dokumentā ir skaidri norādīta saikne ar Eiropas Padomes cilvēktiesību dokumentiem, ES saistošiem dokumentiem sociālajā jomā, kā arī tiesību interpretāciju gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas, gan Eiropas Kopienu tiesas spriedumos.

Daudzos bažas raisa tas, vai aģentūras mandāta paplašināšana nemazinās svarīgo vietu, ko līdz ar EUMC darbību salīdzinoši nesen ES piešķīra rasisma un ksenofobijas problēmai. Eiropas Komisijas priekšlikumā ir konkrēti norādīts, ka rasisma un ksenofobijas problēmām vienmēr jāpaliek institūcijas darbības lokā, taču tikai aģentūras praktiskais darbs rādīs, kā reāli būs iespējami uzturēt prioritāro uzmanību šiem jautājumiem.

Pamattiesību aģentūrā saglabāsies līdzšinējās EUMC struktūrvienības: dalībvalstu ieceltu neatkarīgu pārstāvju veidota padome (management board), to ievēlēta valde (executive board) un direktors. Klāt nāk arī jauna struktūrvienība: konsultatīvais Forums, kurā darbosies 100 pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, kas tiksies reizi gadā. Vai tas dos lielu ieguldījumu ES aģentūras sadarbībai ar nevalstisko sektoru, nav skaidrs, tomēr dialoga iespējas tiek paredzētas un daudz kas būs arī atkarīgs no pašām NVO.

Gan rasisms un ksenofobija, gan pamattiesības ir jautājumi, ap kuriem nereti uzliesmo kaislības un savstarpēji pārmetumi vai nu par problēmu pārspīlēšanu, vai noliegšanu. Lai aģentūra būtu efektīva, tai jāspēj pārliecinoši darboties uz ekspertīzes un objektivitātes pamata, tādēļ būtisks jautājums ir tās neatkarība gan no dalībvalstīm, gan no Eiropas Komisijas, kā arī no NVO. Valdes locekļi ir neatkarīgi eksperti, nevis dalībvalstu valdību pārstāvji. Aģentūras direktoru izvēlēsies atklātā konkursā, un to pēc Eiropas Komisijas atlasīto kandidātu saraksta apstiprinās padome.

Būtisks jautājums, kuru dažkārt aizmirst pieminēt, ir par darba metodēm – kā aģentūra praktiski veiks lielos uzdevumus? Priekšlikumā vismaz daļēji iezīmējas atbilde: turpināt datu vākšanas tīklu sistēmu, kāda pašreiz ir EUMC (katrā valstī, pamatojoties uz atklātu tendera procedūru, ir izveidots “nacionālais atbalsta punkts”, kas var sastāvēt no vairākām institūcijām, gan valsts, nevalstiskām vai akadēmiskām). Sadarbojoties ar dažādiem jau eksistējošiem cilvēktiesību informācijas vai nacionālo institūciju tīkliem, aģentūra būtu datu vākšanas “tīklu tīkls”.

Par ko bija visvairāk diskusiju?

Jautājums, par kuru daudz domāts, ir ģeogrāfiskā zona, kurā jaunā aģentūra darbosies. Kaut liela daļa komentētāju norādīja, ka aģentūrai būtu jāstrādā tikai ES telpā, lai pietiekama uzmanība tiktu pievērsta problēmām tieši pašā ES, nevis trešajās valstīs, tomēr komisijas priekšlikumā ir iekļauta plašāka darbības teritorija. Proti, ierosināts tajā iekļaut valstis, ar kurām ES ir tiešas saites vai intereses. Tas nozīmē, ka aģentūrai būs jāstrādā ar kandidātvalstīm un potenciālām kandidātvalstīm, kuras ir ietvertas aģentūrā (piemēram, pašreiz EUMC valdē ir novērotāji no Turcijas, Bulgārijas un Rumānijas).

Pēc Komisijas pieprasījuma aģentūra veiks informācijas vākšanu, analīzi un sniegs viedokļus arī par trešajām valstīm, ar kurām ES ir slēgusi vai gatavojas slēgt asociācijas līgumus vai līgumus, kuros iekļauti panti par cilvēktiesību ievērošanu (šādi līgumi ir jau tagad, bet pantus par cilvēktiesību ievērošanu parasti uzskata par tīri deklaratīviem, jo nepastāv reālas iespējas situācijai izsekot).

Otrs daudz apspriests jautājums ir aģentūras darba tematu izvēlē, jo skaidrs, ka aģentūra ar visiem 50 Hartas pantiem vienlaikus nevarēs nodarboties. Komisija liek priekšā, ka aģentūrai būs plašas iespējas darboties visās Hartas jomās, tomēr konkrētas tēmas periodiski jānosprauž saskaņā ar ES prioritātēm. Daudzgadīgais (5 gadu) ietvarplāns tiks izstrādāts Komisijā kā politiski atbildīgā institūcijā, bet ikgadējie darba plāni būs aģentūras struktūrvienību kompetencē.

Vislielāko satraukumu izraisījis jautājums, kas skar jaunās aģentūras attiecības ar citām, jau pastāvošām cilvēktiesību institūcijām – iespējamu darba dublēšanos vai pat draudus cilvēktiesību attīstībai kopumā, ja viena otrai pretī nostātos divas kontrastējošas normu interpretācijas sistēmas. Vismaz daļēji šīs bažas balstās uz neizpratni par aģentūras lomu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir plaši atzīta par visefektīvāko mehānismu cīņā ar Eiropas Konvencijas cilvēktiesību pārkāpumiem tad, kad šo tiesību sargāšanas lomu neizpilda kādas valsts pašas institūcijas vai tiesas. Pamattiesību aģentūrai nav paredzētas tiesas vai pat tiesībsarga funkcijas, tā nenodarbosies ar individuālu jautājumu risināšanu. Arī tām Eiropas Padomes struktūrām (t.sk. Eiropas Komisijai pret rasismu un neiecietību, Eiropas Cilvēktiesību komisāram, Eiropas Spīdzināšanas novēršanas komitejai), kuras periodiski seko līdzi situācijai katrā EP dalībvalstī, ir citi darba uzdevumi, metodoloģija un rezultāts.

Aģentūra noskaidros situāciju ES kopumā attiecībā uz konkrētām tematiskām jomām, liekot uzsvaru uz attīstības tendencēm. EK priekšlikumā ir konkrēts pants, kas paredz sadarbības līguma slēgšanu starp aģentūru un Eiropas Padomi.

Kas tagad darāms?

Eiropas Komisijas izstrādātie aģentūras izveides priekšlikumi tiek apspriesti ES padomē, tātad dalībvalstis lems par to pieņemšanu šajā vai citā redakcijā. EK plāno, ka aģentūra sāktu darbu no 2007. gada 1. janvāra, tātad diskusijām un regulāciju pieņemšanai atliek aptuveni gads. Aģentūras iekļaušana Lielbritānijas un Austrijas prezidentūras programmās ir cerīga pazīme, tāpat kā nākamās prezidentūras valsts – Somijas – aktīvā interese par šo jautājumu. Taču nepieciešams, lai visas ES valstis, arī Latvija, aktīvi iesaistās debatēs, izsaka savu viedokli vai konstruktīvus priekšlikumus izmaiņām un, tādējādi, virza projektu.

Satraukumu radīja Eiropas Komisijas 2004. gada maijā pirmais publiskotais dokuments ar jautājumiem par aģentūru, kurā tai bija paredzēta “personāla un budžeta ziņā viegla struktūra”. Negatīvā reakcija uz to no visām ieinteresētajām pusēm tika ņemta vērā, gatavojot priekšlikumu. Tagad plānots, ka Pamattiesību aģentūras štatam piecu gadu laikā jāpieaug līdz 100 cilvēkiem (pašreiz 37), bet tās budžetam – no 16 miljoniem eiro 2007. gadā līdz 30 miljoniem 2013. gadā.

Liela nozīme būs tam, kā dalībvalstis uzņems šo plānu un kā tiks piešķirts finansējums. Tomēr salīdzinoši ar citām ES aģentūrām plānotie resursi nav lieli. Tādējādi joprojām aktuāls ir jautājums par politisko gribu: nav savienojami pasludināt cilvēktiesības par prioritāti, bet neparedzēt tām pietiekamu finansējumu. Tas nozīmē, ka priekšā vēl liels darbs ne tikai panākt, lai pieņemtais aģentūras variants būtu optimāls, bet arī, lai uzdevumus kvalitatīvi izpildīt ļautu pienācīgs finansējums.

Šis ir brīdis, kad dalībvalstīm ir iespēja ietekmēt priekšlikumu pieņemšanu. Pienācis laiks ne tikai kritizēt, bet arī konstruktīvi strādāt, lai izveidotu maksimāli efektīvu ES institūciju ar spējām reāli pievērsties cilvēktiesību jautājumiem. Latvijas pārstāvjiem ir laiks aktīvi iesaistīties un līdzdarboties Eiropas pamattiesību aizstāvībā.
_____________________________________

[1] Šeit runa ir par Eiropas Savienību kā institūciju un to pieņemto saistošo dokumentu kopumu, nevis konkrētām ES dalībvalstīm, kuras visas ir Eiropas Padomes un ANO locekles un cilvēktiesību instrumentu parakstītājas.

[2] “Priekšlikumu Padomes regulācijai, dibinot Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru” (Proposal for a Council Regulation establishing a European Union Agency for Fundamental Rights) un “Priekšlikumu Padomes regulācijai, pilnvarojot Eiropas Savienības pamattiesību aģentūru veikt aktivitātes jomās, kuras ietvertas Title VI Eiropas Savienības Līgumā” (Proposal for a Council Decision empowering the European Union agency for fundamental rights to pursue its activities in areas referred to in Title VI of the Treaty on the European Union). Abi priekšlikumi (PDF).


Rasistiskā vardarbība 15 Eiropas Savienības valstīs


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!