Raksts

Čigāni: svešinieki savējo vidū


Datums:
13. decembris, 2005


Autori

Gunita Nagle


Foto: A. Jansons © AFI

Vai jūs zināt, ka čigāniem nav tādas pasakas, kurā dēls ieliek savu veco tētiņu ragaviņās, lai aizvestu uz mežu nomirt, jautā viens no čigānu organizācijas Nevod Rom līderiem.

Čigāniem Austrumeiropā nekur nav tik labi kā Latvijā, uzskata viens no čigānu organizācijas Nevod Rom (Jaunais ceļš) līderiem Anatolijs Berezovksis, kurš par sevi saka: «Es esmu lielīgs, ka esmu čigāns. Paldies Dievam, ka esmu tāds!»

Viņam taisnība par čigānu dramatiskajiem dzīves apstākļiem citviet Eiropā. Jo īpaši Čehijā, Spānijā un Ungārijā čigāni ir visvairāk diskriminētie izglītībā, nodarbinātībā, dzīvokļu tirgū, teikts Eiropas Rasisma un ksenofobijas novērošanas centra šā gada ziņojumā. Latvijā nav tik smagi. Tomēr katram no politika.lv intervētajiem čigāniem ir daudz sakāmā par to, cik aizvainojoši ir piedzīvot, ka attieksmi pret cilvēkiem nosaka stereotipi par čigāniem kā krāpniekiem, afēristiem un zagļiem. Un cik grūti, gandrīz neiespējami atrast legālu darbu Latvijā. Pēc Nevod Rom koordinatoru aplēsēm, ap 6000 čigānu darba meklējumos devušies strādāt uz Īriju, Lielbritāniju vai citu ES valsti. Ja tā ir taisnība, tad Latviju jau tagad pametusi vairāk nekā viena trešdaļa no tiem čigāniem, kuri te dzīvoja 2003.gadā.

«Jūs, čigāni!»

Pirms vairāk nekā diviem gadiem Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs pētījumā Čigānu stāvoklis Latvijā lēsa, ka Latvijā ir 13 — 15 tūkstoši čigānu. Vairākums no viņiem ir pilsoņi un brīvi runā latviski. Tomēr paši čigāni uzskata, ka viņi Latvijas sabiedrībā ir uzņemti sliktāk nekā ebreji, krievi vai citas mazākumtautības. Ligita Sunīte (48) to ilustrē ar gaužām sadzīvisku piemēru – strīdiņā par vietu veikala rindā no latvieša nākas dzirdēt nicīgu «Jūs, čigāni!». Tomēr tādi gadījumi nav bieži un L. Sunīte pati pieradusi justies kā viens no Latvijas, savas pilsētas cilvēkiem. «Mēs, čigāni, svinam Lāčplēša dienu, ko vairums šejienes cittautībnieku nesvin. 18.novembrī dedzinām svecītes pilsētas ielās un ejam pie pieminekļiem, ko pat daudzi latvieši nedara. Pielāgojamies latviešu paražām, bet man saka «jūs» tā, it kā mēs, čigāni, būtu kādi svešinieki,» savu aizvainojumu skaidro L. Sunīte.

Jāmācās!

Ligita Sunīte uzskata, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc čigāniem ir grūtības iekļauties Latvijas sabiedrībā, ir izglītības trūkums — tikai pēdējo gadu laikā čigānu vidū nostiprinās apziņa, ka bērnu labklājībai ļoti svarīgi ir skoloties. L. Sunīte dzimtajā Jelgavā strādā bērnudārzā Pasaciņa un tajā uzņēmusies šefību par visiem čigānu tautības bērniem — palīdz viņiem apgūt latviešu valodu un seko, lai mazie ik dienu tiktu vesti uz bērnudārzu. «Te visi – gan pedagogi, gan bērni – neatkarīgi no tautības ir ļoti draudzīgi. Tagad visi bērni mācās dažādu tautu, tostarp arī čigānu tautas dziesmas,» saka L. Sunīte. Grūti pedagoģei esot tikai darbā ar vecākiem, kuriem atkal un atkal jāskaidro, cik būtiski, lai bērni katru dienu ietu uz nodarbībām un kārtīgi sagatavotos skolai.

«Ja ir izglītība, tad ir arī lielākas iespējas tikt pie darba,» deklarē Anatolijs Berezovskis (49), kurš Tukumā vada sabiedrisko organizāciju Nevod Rom. 2000.gada tautas skaitīšanas dati liecināja, ka vairākumam pieaugušo čigānu nav pat pamatskolas izglītības. No 5985 čigānu tautības iedzīvotājiem, kas ir vecāki par 15 gadiem, gandrīz ceturtajai daļai izglītība bija zemāka par četrām klasēm.

Taču pēdējos gados arvien vairāk čigānu mācās. Kuldīgā, Jelgavā, Talsos, Tukumā un Ventspilī tas notiek mērķtiecīgi. 2002./2003.mācību gadā čigānu tautības skolēni bija reģistrēti gan šajās pilsētās, gan Daugavpilī, Rīgā, Jūrmalā, Jēkabpilī un Valmierā.

Tukumā 3.vidusskolā jau piekto gadu esot atsevišķas čigānu klases, kurās bērni līdz 5.klasei kārtīgi apgūst latviešu valodu un citu priekšmetu pamatus. «Kamēr nebija šādas kārtības, čigānu bērni vairākus gadus palika 1. vai 2.klasē, jo nesaprata stundās latviski stāstīto. Visbeidzot viņi bija pārauguši klasesbiedrus un bija kauns iet uz skolu,» paskaidro A. Berezovskis.

Mežmalas vidusskolas ģeogrāfijas skolotāja Tamāra Čīča (60) noliedz, ka čigānbērni kavē stundas skolasbiedru negatīvās attieksmes dēļ. Bērni esot draudzīgi. «Galvenais, kas to ietekmē, ir vecāku kontrole. Daudzi čigāni aizbrauc strādāt uz ārzemēm, un bērni neviena neuzraudzīti, protams, nemācās,» paskaidro skolotāja. Viņa atzīst, ka daudzi nenāk uz skolu arī nabadzības dēļ, jo Jūrmalā daudzi čigāni dzīvo ļoti trūcīgi, mitekļos, kuros nav nekādu ērtību un vietas, kur bērniem mācīties.

Tikai 24% mājokļu, kur dzīvo čigāni, ir centrālapkure, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Vairāk nekā puse čigānu dzīvo mājās, kur nav ūdensvada un kanalizācijas, karstais ūdens ir pieejams tikai 17% čigānu. Iemesls, visbiežāk, ir zemie ienākumi.

Čigāns? Darba nav!

Tamāra Čīča uzskata, ka nevis izglītības sistēmā, bet darba tirgū čigāni piedzīvo visīstāko diskrimināciju. «Esmu dzirdējusi par vairākiem gadījumiem, kad darbā nepieņem čigānu viņa tautības dēļ. Ļoti daudz čigānu no Talsiem, Tukuma un Jelgavas brauc strādāt uz Lielbritāniju un Īriju. Nopelna labu naudu, ko sūta tuviniekiem uz Latviju. Tāpēc nevar teikt, ka čigāni ir slinki. Te viņi var strādāt tikai mazkvalificētu darbu, par ko labākajā gadījumā maksā minimālo algu, un tādu darbu čigāni nevēlas.»

Līdzīgs stāsts ir L. Sunītei: «Man ir pazīstama meitene ar pamatskolas izglītību un kursos iegūtu sertifikātu, kas atļauj strādāt par pārdevēju—kasieri, bet darbu viņai vienmēr atsaka. Telefonsarunā aicina uz pārrunām, bet ierauga, ka čigāniete, un uzreiz izdomā, ka vakance jau aizņemta.»

Bezdarbs ir viena no vissmagākajām čigānu problēmām kā Latvijā, tā Eiropā, atzīts pētījumā Čigānu stāvoklis Latvijā. PSRS laikos maz čigānu bija iesaistīti legālās darba attiecībās, līdz ar to viņiem trūkst pieredzes un darba stāža. Pirms trijiem gadiem tika lēsts, ka 90—95% no darba spējīgajiem čigāniem ir bezdarbnieki. Tagad situācija ir kardināli mainījusies — katrā ģimenē ir pa kādam, kas devies peļņā uz ārzemēm. L. Sunītes meita ar znotu devusies uz Angliju: «Viņi sūta naudu, bet mazmeita ilgojas pēc vecākiem,» skumji saka pedagoģe. «Tik daudz čigānu pārdevuši mantas un mājas, kopā ar bērniem devušies prom uz neatgriešanos! No Jelgavas čigāniem te ir palikusi tikai kāda ceturtā daļa.»

Tā ir iespēja aizbēgt no sabiedrībā valdošajiem stereotipiem par čigāniem. «Zagļi, afēristi, narkotirgoņi, čigāni, kas apmāna vientiešus un atņem mobilos telefonus. Visus mums pierakstītos grēkus nevar nemaz uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt,» mazliet aizkaitināts saka A. Berezovskis.

Mācās sevi aizstāvēt

Iepriecinoši, ka čigāni mācās aizstāvēt savas tiesības. Tā Kaspars Arhipovs (26), Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas students no Sabiles stāsta, kā viņa pilsētā saniknotie čigāni sūdzējušies par novada sociālā dienesta darbinieci, kura čigānam pateikusi: «Aizmirsti ceļu uz šejieni!». Sabiles novada domē pastāsta, ka Labklājības ministrija pēc sūdzības konstatējusi, ka sociālā darbiniece rīkojusies «nepareizi», tomēr domes priekšsēdētāja Virma Poga viņu aizstāv, jo pabalsta lūdzējs nekur neesot strādājis un nav varējis pierādīt, ka meklē darbu. Tagad gan viņš strādājot un nekādu palīdzību vairs nelūdzot.

Kaspars pastāsta vēl kādu pavisam nesen Sabilē piedzīvotu situāciju: «Sēžam ar draugiem kafejnīcā un, protams, runājam čigāniski. Manuprāt, ne pārāk skaļi. Pēkšņi kafejnīcas darbinieks aizrāda, lai pārtraucam. Es jautāju, vai runājam par skaļu? Nē, viņam nepatīkot, ka runājam čigāniski! »

A. Berezovskis papildina, ka viņaprāt čigāni tiek diskriminēti arī tieslietu sistēmā: «Ja čigānam kaut kas tiek inkriminēts, tad visbiežāk tiesnesis piespriež maksimālo sodu. Uzreiz nostrādā stereotips, ka čigāni ir krāpnieki un zagļi. Tiesneši arī zina, ka čigāni ir tik slikti izglītoti, ka nemaz nezina par iespēju pārsūdzēt spriedumu.”

«Bet vai jūs zināt, ka čigāniem nav tādas pasakas, kurā dēls ieliek savu veco tētiņu ragaviņās, lai aizvestu uz mežu nomirt?» jautā A. Berezovskis. «Neviens neatdod savus vecīšus pansionātā, bet rūpējas un ciena viņus līdz pat nāves dienai. Es pašlaik studēju jurisprudenci un zinu, ka visi likumi cēlušies no paražām. Ne kristīgā baznīca, ne Korāns ir noteikuši pamatlikumus, bet senas paražas. Lūk, čigāni šīs paražas vēl tagad ievēro.»

Tradīcijas. Labas un sliktas

Eiropas vērtību pētījumā, kas veikts 1999.gadā, atklājās, ka čigāni ir viena no tām sabiedrības grupām, ko cilvēki visbiežāk nevēlas redzēt sev kaimiņos — 27% latviešu un 30% krievu. politika.lv aptaujātie čigāni to uztvēra ar sapratni — viņu tautieši no sendienām saglabājuši, cituprāt, mazliet dīvainu dzīvesveidu.

«Čigāni nav nekādi klusie, daudziem patīk staigāt vienam pie otra ciemos. Tad nu latvieši domā, ka no šādiem čigāniem var sagaidīt tikai to sliktāko,» saka Tamāra Čīča. «Taču, cik man zināms, Kandavā, Talsos, Sabilē čigāni dzīvo diezgan mierīgi un klusu. Ir jau arī tādi čigāni, kuri padomju laikos dzīvoja bagāti un nespēj pieņemt, ka tagad viņiem nav iespēju viegli tikt pie lielas naudas. Tad nu viņi nodarbojas ar nelabām lietām. Taču tādu nekādā gadījumā nav daudz.»

T. Čīča domā, ka atsvešinātu attieksmi pret čigāniem nosaka arī tas, ka daudzās ģimenēs joprojām tiek stingri ievērotas senas čigānu tradīcijas, piemēram, čigānietes nedrīkst staigāt biksēs un nav iedomājams, ka sievietei būtu īsi mati. «Lai čigāni iedzīvotos sabiedrībā, viņiem tā jāiepazīst no bērnības. Taču vecāki aizliedz bērniem izklaides, kas ir pieejamas citu tautību bērniem. Tā meitenēm ir aizliegts iet uz skolas ballīti bez brāļa vai brālēna, tāpēc viņas uz tām neiet. Čigānbērnu labākie draugi visbiežāk ir radi un viņi nemaz nezina, kā uzvesties citādākā sabiedrībā,» stāsta pedagoģe.

L. Sunīte atzīst, ka čigāni tomēr vairs nav tik noslēgti kā senāk – piemēram, viņas meita apprecējusies ar lietuvieti. Un tomēr — ja čigānu un citas tautības cilvēku nesaista radnieciskas saites, īpašas draudzības viņa starpā nav. «Es dzīvoju vienā ielā ar latviešiem jau gandrīz 20 gadus. Mēs sasveicināmies, kādreiz ieskrienam viens pie otra krūzīti kafijas izdzert, parunājamies par savām problēmām. Bet to nevar saukt par draudzību, svētkus kopā mēs nesvinam,» saka L. Sunīte.

Iespējams, vaina ir nevis čigānos, bet latviešos. Kā pajoko A. Berezovskis, «latvieši ir tāda tauta, kas tuvāko kaimiņu grib redzēt 7—10 kilometru attālumā». «Taču nekāda naida starp čigāniem un citām Latvijas tautām nav. Ja salīdzina čigānu stāvokli Latvijā ar to, kā mūsu tautiešiem klājas Ungārijā, Rumānijā, Čehijā, tad mums te klājas ļoti labi. Mums Latvijā nekā netrūkst, tikai nedaudz uzticības no jūsu puses,» saka Nevod Rom līderis.

Publikācija tapusi Nacionālās programmas iecietības veicināšanai ietvaros.


"Pārāk iecietīgi pret neiecietību" Diskusiju vada Nils Muižnieks

6.Sabiedriskās politikas forums "Brīvība v. drošība: kā demokrātiski atbildēt draudiem?"

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!