Cietušo tiesību divas ēras

Foto: Nick Carter

ES direktīva nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus, un ir gana bieži pieminēts dokuments starptautiskās vai nacionāla mēroga konferencēs.

Ir radies priekšstats par cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības pasākumu divām ērām – pirms un pēc direktīvas ieviešanas uzsākšanas. Cik tad daudz izmaiņu varētu būt tiesiskajā regulējumā Latvijā? Kādi varētu būt konkrētie lēmumi likumdevēja līmenī, uz kuriem vēlāk varēs balstīties gan tiesībsargājošo iestāžu speciālisti, gan noziedzīgos nodarījumos cietušie?

^{[ 1 ]}

Šobrīd var runāt tikai par pirmajiem soļiem izmaiņu virzienā – darba grupa turpina strādāt pie direktīvā paredzētā pielāgošanas situācijai un iespējām Latvijā, tomēr jau ir minami vairāki piemēri ar pavisam konkrētiem jaunumiem. Tā, piemēram, var sākt ar to personu loku, kuras var un varēs būt atzītas par cietušo.

Papildus jau tagad Kriminālprocesa likuma 95.pantā noteiktajam, personas nāves gadījumā par cietušo varēs būt ne vien pārdzīvojušais laulātais, kāds no mirušā augšupejošiem vai lejupejošiem radiniekiem, adoptētājs un pirmās pakāpes sānu līnijas radinieks, bet arī persona, kas ar cietušo dzīvo kopā nereģistrētās attiecībās, un nereti ir mirušā tuvākais cilvēks un šobrīd ir atstāts ārpus jebkāda juridiskā regulējuma.

Runājot tieši par cietušā statusa iegūšanu, uzmanība būtu jāpievērš arī situācijām, kad cietušais nevar sniegt savu piekrišanu šī statusa iegūšanai. Tā kā cietušās personas piekrišana cietušā statusa iegūšanai šobrīd ir obligāts priekšnoteikums visu tālāko cietušā tiesību izmantošanai, gadījumos, kad persona sava veselības stāvokļa dēļ piekrišanu nevarēs sniegt (piemēram, cilvēks dēļ veselībai nodarītā kaitējuma ir ilgstoši bez samaņas), persona likumā paredzētā kārtībā iegūs gan cietušā statusu, gan pārstāvi.

Var uzskatīt, ka līdz šim Latvijas Kriminālprocesa likumā ir izdalāmas divas lielas cietušo grupas ar atšķirīgu tiesību apjomu – pilngadīgas personas un nepilngadīgas personas (bērni līdz 18 gadu vecumam). Ņemot vērā bērnu pieredzi, zināšanu apjomu un nereti ierobežotās iespējas pašiem pilnvērtīgi realizēt savas tiesības, likumdevējs pamatoti ir paredzējis lielāku pieaugušo iesaisti. Cita starpā tas izpaužas, piemēram, ar pārstāvja piedalīšanos, īpašu pieeju pratināšanas laikā, tāpat noteiktos gadījumos procesa virzītājs var pieņemt lēmumu par valsts nodrošinātas juridiskas palīdzības nepieciešamību. Savukārt gadījumos, kad bērns cietis no noziedzīga nodarījuma, kas saistīts ar vardarbību, ko nodarījusi persona, no kuras viņš ir materiāli vai citādi atkarīgs, vai par noziedzīgu nodarījumu pret tikumību vai dzimumneaizskaramību, advokāta uzaicināšana juridiskas palīdzības sniegšanai ir obligāta KPL 108.panta 5.daļa] ^{[ 2 ]}. Pēc plānoto grozījumu stāšanās spēkā, rodoties situācijai, kad par cietušā vecumu, proti, personas pilngadību, ir šaubas, konkrētajam cietušajam būs nepilngadīgā tiesības, un šīs tiesības saglabāsies līdz šī cilvēka vecuma noskaidrošanas brīdim.

Izmaiņas cietušo tiesību apjomā attieksies ne tikai uz nepilngadīgām personām. Līdz ar izmaiņām Kriminālprocesa likuma 6.nodaļā, cietušo tiesību vispārīgo principu tiesiskajam regulējumam pievienosies norma par cietušo pamattiesībām kriminālprocesā, tādā veidā papildinot regulējumu arī cietušo tiesībām pirmstiesas kriminālprocesā un katras tiesu instances posmā. Vairāki jautājumi likumā bija minēti jau iepriekš, piemēram, personas tiesības lietot valodu, kuru viņš prot (ar iespēju izmantot bezmaksas tulka palīdzību), neliecināt pret sevi un saviem tuviniekiem, uzaicināt advokātu juridiskas palīdzības sniegšanai, iespējas pārsūdzēt nolēmumus u.c. – šīs tiesības tiks iekļautas pamattiesību uzskaitījumā, vienlaikus papildinot to loku ar vairākām citām.

Kas attiecas uz papildināto uzskaitījumu, būtu izdalāmas divas tiesību grupas:

• Pirmajā grupā ietilps tādas tiesības, kas cietušajam ir garantētas jau šobrīd, vienlaikus direktīvas ietekmē tās tiks precizētas, paplašinātas un paredzēs būtiskāku procesa virzītāja iesaistīšanos izskaidrošanas procesā. Lai gan jau iepriekš cietušā tiesības uz kompensāciju bija norādītas pie cietušā tiesību vispārīgiem principiem, pēc izmaiņām paredzēts uzsvērt cietušo informēšanu arī par iespējām saņemt valsts kompensāciju, t.sk. nodrošinot informāciju par kompensācijas saņemšanas un pieteikšanas nosacījumiem.

Līdzīga pieeja varētu tikt izmantota attiecībā uz izlīgumu – paredzētas ne vien tiesības izlīgt ar personu, kas nodarījusi kaitējumu, bet arī saņemt informāciju par izlīguma īstenošanu un tā sekām.

Tādā veidā cietušajam tiktu dota iespēja pieņemt pārdomātu lēmumu, kas balstās uz reāliem iespējamiem rezultātiem konkrētajā procesā, nevis formālas informācijas par iespēju izlīgt bez padziļinātas izpratnes par šāda lēmuma sekām un iespējamajiem ieguvumiem. Cietušā tiesības uz procesuālo izdevumu atlīdzināšanu jau šobrīd paredzētas Kriminālprocesa likumā, tomēr šīs tiesības ir minētas ārpus nodaļas par cietušo tiesībām un pienākumiem – Kriminālprocesa likuma 29.nodaļā, tāpat tiesības uz procesuālo izdevumu atlīdzināšanu nav minētas, piemēram, Valsts policijas mājas lapā sadaļā par cietušo tiesībām^{[ 3 ]}. Plānoto izmaiņu rezultātā cietušajiem būs tiesības saņemt konkrētu informāciju par procesuālo izdevumu atlīdzināšanas kārtību, tādā veidā padarot pārskatāmāku likumā paredzēto tiesību izmantošanu.

• Otrajā grupā ietilps jaunās cietušo tiesības – tādas, kas līdz šim likumā nebija paredzētas. Kā vienu no piemēriem var minēt cietušo tiesības uz informāciju par aizsardzības pasākumiem apdraudējuma gadījumā – papildus tam, ka šīs tiesības būs minētas pie cietušo pamattiesībām, apdraudējuma gadījumā cietušajiem būs iespēja lūgt ne vien sevis un savas mantas, bet arī tuvinieku aizsardzību. Tāpat cietušie varēs saņemt kontaktinformāciju saziņai par konkrēto lietu, kas varētu būtiski uzlabot cietušo apmierinātību ar kriminālprocesa rezultātiem kopumā – šī kontaktinformācija būs taisnākais ceļš gan uz aktuālo informāciju, gan atbildēm uz steidzamiem jautājumiem. Būtiski, ka cietušie saņems informāciju par pieejamo atbalstu un medicīnisko palīdzību.

Tas nozīmē, ka uzreiz pēc cietušā statusa iegūšanas, personai būs zināmas vismaz pāris vietas, kur vērsties pēc palīdzības – gan psiholoģiskas, gan medicīniskas, gan, iespējams, praktiskas.

Ja iepriekš tika minēts, ka šī brīža Kriminālprocesa likuma regulējums ietver divas lielas cietušo grupas ar visai atšķirīgu tiesību apjomu – pilngadīgas un nepilngadīgas personas. Bet šobrīd var apgalvot, ka pēc plānoto izmaiņu stāšanās spēkā tiks radīta trešā grupa, kas apvienos cietušās personas, kurām identificējama vajadzība pēc īpašas aizsardzības.

Paredzēts, ka īpaši aizsargājamu cietušo grupa ietvers sekojošas personas:

• nepilngadīgos;

• cilvēkus, kam garīga rakstura vai citu traucējumu dēļ nodibināta aizgādnība;

• cilvēkus, kas cietuši no noziedzīga nodarījuma, kas vērsts pret tikumību vai dzimumneaizskaramību;

• cilvēkus, kas cietuši no cilvēku tirdzniecības;

• cilvēkus, kas cietuši no noziedzīga nodarījuma, ko izdarījis kāds no tuviniekiem, tāpat arī cilvēki, kuriem radīti smagi miesas bojājumi vai psihiskas dabas traucējumi vai noziedzīgs nodarījums varētu būt veikts rasistisku, nacionālu, etnisku vai reliģisku motīvu dēļ.

Pozitīvi vērtējama iecere paredzēt iespēju procesa virzītājam atzīt par īpaši aizsargājamu arī tādu personu, kas neietilpst nevienā no minētajiem kritērijiem – ja cietušā personība, noziedzīga nodarījuma veids un apstākļi liecina, ka tas varētu būt nepieciešams.

Personas īpašā aizsardzība būtu vērsta uz sekundāras viktimizācijas, apdraudējuma, iebiedēšanas un atriebības novēršanu.

Praksē šī aizsardzība varētu izpausties, piemēram, sevišķu uzmanību pievēršot personas pratināšanai (attiecībā gan uz telpām, kur pratināšana notiek, gan personu, kas pratināšanu veic, kā arī pratināšanas reižu skaitu), tāpat iespēju robežās samazinot tikšanās reizes ar likumpārkāpēju (tai skaitā, izmantojot tehniskos līdzekļus tiesas sēžu ietvaros).

Kā būtisku jaunumu Latvijas tiesību sistēmā var minēt īpaši aizsargājamu cietušo tiesības saņemt informāciju par notiesātās personas atbrīvošanu no ieslodzījuma vietas. Šāda pieeja, protams, īstenojama, ņemot vērā gan cietušās, gan notiesātās personas interešu aizstāvību un tiesību ievērošanu.

Informēšanas mērķis būtībā ir sniegt cietušajam iespēju pasargāt sevi gadījumā, ja joprojām tiek izjusts apdraudējums no noziedzīga nodarījuma izdarītāja.

Kā pretarguments cietušā tiesībām uz šādu informāciju reizi pa reizei tiek minēts, ka informācija par atbrīvošanu no ieslodzījuma vietas varētu tikt uzlūkota atriebības riska kontekstā. Vienlaikus valstīs, kur šāda pieeja jau darbojas^{[ 4 ]}, cietušos neinformē par konkrētu atbrīvošanas datumu, tāpat netiek minēta arī konkrētā ieslodzījuma vieta – domājams, ka Latvijā tiks izvēlēta līdzīga pieeja, šādā veidā respektējot abu pušu tiesības uz drošību un informētību.

Nevarētu teikt, ka viss aprakstītais būtu uzskatāms par radikālām izmaiņām cietušo tiesību aizsardzības jomā. Jauna ēra?! Laikam jau nē! Un tomēr – darbs pie direktīvas ieviešanas vēl nav noslēdzies, vairākiem tiešām būtiskiem jautājumiem joprojām tiek meklēta labākā iespējamā atbilde, veiksmīgākie risinājumi, kas vienlaikus būtu arī praktiski un pietiekami tuvi reālajām speciālistu, iestāžu un organizāciju iespējām. Ir skaidrs, ka direktīvas pilnvērtīga ieviešana nebūs iespējama bez, piemēram, cietušo atbalsta dienestu izveidošanas un speciālistu apmācību sistēmas radīšanas. Brīdī, kad būs zināms konkrēts virziens šo jautājumu risināšanā, būs arī pamatots iemesls situāciju pārvērtēt.

Raksts tapis projektā „Uzlabojot cietušo tiesību aizsardzību: pieeja juridiskai palīdzībai”. Projekts finansēts ar Eiropas Savienības atbalstu Civiltiesību programmā.