Foto: Georgio Sharp

Diemžēl neviena valsts, lai cik tiesiska un demokrātiska tā arī būtu, nespēj pilnībā izslēgt un novērst noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Jebkurā sabiedrībā atrodas kāds, kam dzīvē dažādu iemeslu dēļ, ir sanācis izdarīt noziedzīgu nodarījumu. Vēl ļaunāk ir tad, ja šajā noziedzīgajā nodarījumā kāds ir cietis fiziski un morāli. Kā cietušajam saņemt kompensāciju?

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2012/29/ES
(2012. gada 25. oktobris),
ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību,
atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un
aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI
16. pants
Tiesības uz lēmumu par kompensāciju no likumpārkāpēja kriminālprocesa gaitā
1. Dalībvalstis nodrošina, ka kriminālprocesa gaitā cietušajam ir tiesības samērīgā laikposmā saņemt lēmumu par kompensāciju
no likumpārkāpēja, izņemot, ja valsts tiesību aktos ir noteikts, ka šādu lēmumu jāpieņem citā juridiskā procesā.
2. Dalībvalstis veicina pasākumus, lai mudinātu likumpārkāpējus sniegt cietušajiem atbilstīgu kompensāciju.

Katru gadu mūsu valstī tiek reģistrēti vairāki tūkstoši noziedzīgu nodarījumu, piemēram, 2012.gadā reģistrēti 49 905 noziedzīgi nodarījumi un 14 742 cietušie Šī informācija ir pieejama Informācijas centra mājas lapā sadaļas “Statistika” apakšsadaļā “Statistiskie pārskati”/ “Kriminālā statistika”.
http://www.ic.iem.gov.lv/node/109
^{[ 1 ]}.
Tātad ir noticis noziegums – ir cietušais, un ir uzsākts kriminālprocess atbilstoši Kriminālprocesa likumā (turpmāk – KPL) noteiktajam. Kāds ir šī uzsāktā kriminālprocesa mērķis? KPL 1.pants nosaka, ka Kriminālprocesa likuma mērķis ir noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē. Tātad svarīgākais šajā procesā ir panākt krimināltiesisko attiecību starp cietušo un likumpārkāpēju taisnīgu noregulējumu. To var panākt dažādi – caur izlīgumu vai arī virzot kriminālprocesu vispārējā kārtībā.

Pieņemsim, ka pirmstiesas kriminālprocess virzās uz priekšu, cietušais atbilstoši KPL 350.pantam ir iesniedzis kaitējuma kompensācijas pieprasījumu, krimināllieta nonāk tiesā, nozieguma izdarītājam tiesa piemēro sodu un apmierina arī cietušā pieteikto kaitējuma kompensāciju. Kas notiek tālāk?
Kāds varbūt domā, ka šajā brīdī ir panākts taisnīgs krimināltiesisko attiecību noregulējums, jo vainīgais taču ir saņēmis sodu?! Tā nebūt nav, jo uz to, vai krimināltiesisko attiecību noregulējums ir panākts un vai tas ir taisnīgs, ir jāskatās no cietušā skatupunkta. Taisnīgs noregulējums, cietušā prāt, iestāsies tad, kad cietušais būs saņēmis kaitējuma kompensāciju, jo iepriekš viņš bija tādu vēlmi izteicis.

Jāatzīst, ka tiesiskais regulējums un prakse ir tālu no tā, lai cietušajam draudzīgā un, pēc iespējas, saudzīgā veidā būtu iespēja saņemt kaitējuma kompensāciju. Analizēšu vairākus aspektus, kas šo apgalvojumu apstiprina. Šobrīd KPL 634.panta ceturtā daļa nosaka, ka, lai izpildītu spriedumu un lēmumu daļā par mantas konfiskāciju un citām mantiska rakstura piedziņām, tiesa izpildrakstus nosūta izpildei kompetentai valsts iestādei vai tiesu izpildītājam pēc notiesātā dzīvesvietas vai pēc viņa īpašuma atrašanās vietas vai izsniedz cietušajam pēc viņa lūguma. Izpildrakstu izraksta pirmās instances tiesa. Kriminālprocesa likums; „likumi.lv” ^{[ 2 ]}Kaut arī šī KPL norma ir veidota pēc izvēles principa – vai nu tiesa nosūta izpildrakstu tiesu izpildītājam vai izsniedz cietušajam pēc viņa lūguma, tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka praksē attiecībā uz kaitējuma kompensācijas piedziņu cietušajam darbojas tikai tas rīcības modelis, kad cietušajam pašam ir jāiet pēc izpildraksta uz tiesas kanceleju. Šāda kārtība praksē ir iegājusies, visticamāk, Civilprocesa likumā (turpmāk – CPL) noteiktās kārtības dēļ – proti, gadījumos, kad cietušais “neiekrīt” pirmajā kārtā, jo nav cietis no personiskiem aizskārumiem, kuru dēļ radies sakropļojums vai cits veselības bojājums vai iestājusies personas nāve, cietušais nav atbrīvots no valsts nodevas samaksas. Minētais nozīmē, ka tiesu izpildītājs ir spiests gaidīt, kad pats cietušais izrādīs velmi pielemtās kaitējuma kompensācijas piedziņai un aktīvi iesaistīsies procesā. Minēto apgalvojumu apliecina arī CPL 549.panta pirmajā daļā noteiktais, proti, tiesu izpildītājs uzsāk izpildu darbības pēc piedzinēja rakstveida pieteikuma, pamatojoties uz izpildu dokumentu. Civilprocesa likums; „likumi.lv” ^{[ 3 ]}

Absurdā situācija veidojas jau pašā izpildes procesa sākumā – cietušajam, kuru valsts nepasargāja no nozieguma, cietušajam, kurš ir fiziski un morāli pazemots, cietušajam, kurš ir saņēmis drosmi un izturējis pirmstiesas procesu un tiesu, tiekoties aci pret aci ar savu pāridarītāju – ir beigās pašam pienākums doties uz pirmās instances tiesu, lūgt izsniegt izpildrakstu un doties pie tiesu izpildītāja.
Atbilstoši CPL 549.panta otrajā daļā noteiktajam tiesu izpildītājam jāpieņem izpildei izpildu dokuments, ja parādnieka dzīvesvieta (juridiskajām personām — juridiskā adrese), mantas atrašanās vieta vai darbavieta ir tiesu izpildītāja amata vietai noteiktajās robežās (iecirknī). Tiesu izpildītājs var pieņemt arī citus izpildu dokumentus, kuru izpilde veicama tās apgabaltiesas darbības teritorijā, pie kuras viņš pastāv. Civilprocesa likums; „likumi.lv” ^{[ 4 ]}Tādējādi CPL ir precīzi nostiprināts tiesu izpildītāju darbības teritorialitātes princips.Tam, visticamāk, ir racionāls pamatojums – ja runa ir par t.s. klasiskajām piedzinēja un parādnieka attiecībām. Savukārt, attiecībā uz cietušo šāds regulējums rada visai īpatnēju situāciju. Proti, izpilde notiek tajā apgabaltiesas teritorijā un tajā tiesu izpildītāja iecirknī, kur ir notiesātā jeb parādnieka dzīvesvieta vai mantas atrašanās vieta. Tas, visticamāk, ne tuvu nesakrīt ar cietušā dzīvesvietu. Vēl sarežģītāka situācija veidojas tad, ja kaitējuma kompensācija ir piedzenama no vairākiem notiesātajiem, kuriem dzīvesvietas vai mantas atrašanās vietas ir katram savā apgabaltiesas teritorijā. Tas nozīmē, ka cietušajam ir jāņem vairāki izpildraksti un jādodas pie vairākiem tiesu izpildītājiem iespējams pa visu Latvijas teritoriju. Šāds tiesiskais regulējums no cietušā prasa vēl papildus laiku un finanšu līdzekļus – un tikai tāpēc, lai saņemtu to, kas viņam pienākas.

Brīdī, kad cietušais nonāk pie tiesu izpildītāja un tiek uzsākts izpildes process, cietušais pārvēršas par piedzinēju CPL izpratnē. Proti, viņš kļūst par tādu pašu piedzinēju kā visi citi, kas vēlas piedzīt savus prasījumus no civiltiesiskajām attiecībām. Turklāt, atbilstoši CPL noteiktajam – piedzinējs, iesniedzot izpildu dokumentu izpildei, norāda piespiedu izpildes līdzekli (567.panta pirmā daļa). Tas nozīmē, ka cietušajam pašam ir jānorāda manta, līdzekļi u.t.t., uz ko vērst piedziņu, ja vien kriminālprocesā nav bijis uzlikts arests personas mantai, lai nodrošinātu kaitējuma kompensācijas piedziņu.

Atbilstoši CPL 557.pantam ir šādi piespiedu izpildes līdzekļi:

1) piedziņas vēršana uz parādnieka kustamo mantu, tai skaitā mantu, kas atrodas pie citām personām, un bezķermeniskām lietām, tās pārdodot;

2) piedziņas vēršana uz naudu, kas parādniekam pienākas no citām personām (darba samaksu, tai pielīdzinātiem maksājumiem, citiem parādnieka ienākumiem, noguldījumiem kredītiestādēs);

3) piedziņas vēršana uz parādnieka nekustamo īpašumu, to pārdodot;

4) tiesas piespriestās mantas nodošana piedzinējam un ar tiesas spriedumu uzlikto darbību izpildīšana;

5) spriedumā norādīto personu un mantu izlikšana no telpām;

6) ievešana valdījumā;
6.1) bērna nogādāšana atpakaļ uz valsti, kurā ir viņa dzīvesvieta;

7) citi līdzekļi, kas norādīti spriedumā. Civilprocesa likums; „likumi.lv” ^{[ 5 ]}

Ko tas faktiski nozīmē cietušajam?
Tas nozīmē to, ka cietušajam ir pietiekami labi jāpārzina notiesātā jeb parādnieka mantas stāvoklis, lai izvēlētos to mantu, uz kuru vēršot piedziņu, un ir cerība arī saņemt kaitējuma kompensāciju. Šāda pieeja ir pamatota gadījumos, kad piedzinējs cīnās par savu prasījumu apmierinājumu civiltiesiski, nevis tajos gadījumos, kad cietušais “nāk tieši” no kriminālprocesa.
Skaidrības labad ieskicēšu vēl vienu tiesiskā regulējuma niansi, kas atspoguļo attieksmi pret cietušo, proti, atbilstoši CPL cietušie jeb piedzinēji tiek dalīti vismaz divās kategorijās, kas tālāk atsaucas uz iespējamību saņemt kaitējuma kompensāciju.

Atbilstoši CPL noteiktajam tiek izdalītas četras kārtas. Pirmajā kārtā ietilpst jeb vispirms apmierināmi 1) prasījumi par uzturlīdzekļu piedziņu bērnam vai vecākam; 2) prasījumi par darba samaksas piedziņu; 3) prasījumi personisku aizskārumu dēļ, kuru rezultātā radies sakropļojums vai cits veselības bojājums vai iestājusies personas nāve (CPL 623.panta pirmā daļa). Civilprocesa likums; „likumi.lv” ^{[ 6 ]}
Tādējādi tie cietušie, kas noziedzīga nodarījuma rezultātā guvuši miesas bojājumus, sakropļojumu vai gājuši bojā (šajā gadījumā par cietušo atzīst kādu no tuviniekiem (KPL 95.panta trešā daļa)) var cerēt kaitējuma kompensāciju saņemt, ja vien attiecībā uz parādnieku jeb notiesāto nav prasījumi par uzturlīdzekļu piedziņu vai darba samaksas piedziņu, kas “noēd” visus parādnieka līdzekļus, uz kuriem varētu vērst piedziņu.

Pēc pirmās kārtas seko otrā kārta, kur apmierināmi prasījumi par nodokļiem un nenodokļu maksājumiem budžetā (CPL 624.pants), trešā kārta, kur apmierināmi fizisko personu prasījumi par tādu zaudējumu atlīdzināšanu, kas nodarīti to mantai ar noziedzīgu nodarījumu vai administratīvo pārkāpumu (CPL 625.pants), un ceturtā kārta, kur apmierināmi visi pārējie prasījumi (CPL 626.pants). Tādējādi ir secināms, ka mantiskajos noziegumos cietušie ir trešajā kārtā, kas samazina to iespējas reāli saņemt kaitējuma kompensāciju. Turklāt tikai fiziskās personas. Ja no noziedzīga nodarījuma cietusi juridiskā persona, tad šāda kaitējuma kompensācija pēc CPL noteiktajām kārtām apmierināma tikai kā beidzamā.

Attiecībā uz CPL 623.panta pirmās daļas 3.punkta formulējumu – prasījumi personisku aizskārumu dēļ, kuru rezultātā radies sakropļojums vai cits veselības bojājums vai iestājusies personas nāve – vai šajā formulējumā ietilpst, piemēram, dzimumnoziegumā vai cilvēku tirdzniecībā cietušais, ja nav konstatēts sakropļojums, miesas bojājumi vai nāve? Vismaz gramatiskā interpretācijas metode šādus cietušos šajā tvērumā neļauj ielasīt. Tāpat ir jānorāda uz faktisko situāciju, kāda pastāv attiecībā uz secību, kādā apmierināmi prasījumi. Faktiski regulējums attiecas uz visiem cietušajiem – gan tiem, kas „nāk tieši” no kriminālprocesa, gan arī tiem, kas kriminālprocesā ir saņēmuši kaitējuma kompensāciju, bet uzskata to par nepietiekamu, vai arī tiesa kriminālprocesā nav apmierinājusi cietušā pieteikto kaitējuma kompensāciju (atbilstoši KPL 350.pantam, ja cietušais uzskata, ka ar kompensāciju nav atlīdzināts viss radītais kaitējums, viņam ir tiesības prasīt tā atlīdzināšanu Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Nosakot atlīdzības apmēru, jāņem vērā kriminālprocesā saņemtā kompensācija Civilprocesa likums; „likumi.lv” ^{[ 7 ]}) un kuri pēc būtības visprecīzāk atbilst piedzinēja definīcijai CPL izpratnē, jo iesaistās civilprocesā pēc brīvas gribas. Tātad viens tiesiskais regulējums, kaut arī personu statuss pēc būtības ir ļoti atšķirīgs.

CPL 567. panta otrajā daļā ir uzskaitīti gadījumi, kuros piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas tiesu izpildītājam. Tajā skaitā 2.punktā ir noteikts, ka piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas prasībās, kas izriet no personiskiem aizskārumiem, kuru dēļ radies sakropļojums vai cits veselības bojājums vai iestājusies personas nāve. Civilprocesa likuma 567. panta trešā daļa noteic, ka gadījumos, kad piedzinējs ir atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas, izpildu darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem. Savukārt, minētā panta ceturtā daļa attiecīgi paredz deleģējumu Ministru kabinetam cita starp noteikt kārtību un apmēru, kādā šādos gadījumos izpildu darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem. Civilprocesa likums; „likumi.lv” ^{[ 8 ]} (Detalizēti to nosaka 2011.gada 30.augusta Ministru kabineta noteikumi Nr.670 “Noteikumi par izpildu darbību veikšanai nepieciešamo izdevumu apmēru un to maksāšanas kārtību”. )
Līdz ar to, ja cietušais „paiet zem” CPL 567.panta otrās daļas 2.punkta – viņam kā piedzinējam nav jāmaksā nekas.

Savukārt, pārējos gadījumos cietušajam ir visi tie paši pienākumi attiecībā uz sprieduma izpildes izdevumu segšanu kā jebkuram citam piedzinējam. Proti, saskaņā ar šobrīd noteikto vispārējo sprieduma izpildes izdevumu maksāšanas kārtību izpildes procesā piedzinējs nomaksā valsts nodevu likumā noteiktajā apmērā (atbilstoši CPL 34.pantam, iesniedzot izpildu rakstu vai citu izpildu dokumentu izpildei, maksājama valsts nodeva — 2 lati Civilprocesa likums; „likumi.lv” ^{[ 9 ]}) un sedz tiesu izpildītāja sprieduma izpildei nepieciešamos izdevumus. Atbilstoši CPL 566.panta pirmajai daļai sprieduma izpildes izdevumos ietilpst valsts nodeva un ar tiesas sprieduma izpildi saistītie izdevumi, proti, tiesu izpildītāja amata atlīdzība takses apmērā un izpildu darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi:
1) ar pavēstes un citu dokumentu piegādāšanu un izsniegšanu saistītie izdevumi; 2) izdevumi sakarā ar izpildu lietā nepieciešamās informācijas saņemšanu;
3) izdevumi sakarā ar bankas un citu iestāžu pakalpojumiem;
4) izdevumi sakarā ar parādnieka mantas glabāšanu, pārvadāšanu vai iznīcināšanu;
5) ceļa izdevumi nokļūšanai sprieduma izpildes vietā;
6) samaksa ekspertam;
7) samaksa par mantas izsoles sludinājuma, uzaicinājuma un citu izpildes gaitā nepieciešamo sludinājumu publicēšanu;
7.1) ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi, kas radušies sakarā ar tiesu izpildītāja pieteikuma par nekustamā īpašuma nostiprināšanu uz ieguvēja vārda iesniegšanu tiesā;
8) citi piespiedu izpildes darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi Civilprocesa likums; „likumi.lv” ^{[ 10 ]} ).

CPL 568.pants nosaka, ka sprieduma izpilde notiek uz parādnieka rēķina Civilprocesa likums; „likumi.lv” ^{[ 11 ]}. Princips pats par sevi ir pareizs un taisnīgs, tomēr attiecībā uz cietušo šis princips izpaužas tādējādi, ka faktiski cietušais samaksā visus nepieciešamos sprieduma izpildes izdevumus (pilnā apmērā vai avansā) ar cerību, ka no notiesātā jeb parādnieka tiesu izpildītājs piedzīs arī šos izdevumus. Tas ir ārkārtīgi liels risks, jo nereti izrādās, ka notiesātajam nav mantas vai līdzekļu, uz ko vērst piedziņu vai arī priekšā jau ir citi prasījumi, kas apmierināmi vispirms. Tātad realitātē cietušajam jāsamaksā par to, lai tiesu izpildītājs uzsāktu izpildi, bez cerības uz pozitīvu rezultātu.

Ja nu tomēr ir noticis tā, ka piedziņa ir bijusi veiksmīga un ir iegūta nepieciešamā summa, ir jādomā, kā to izmaksāt. Šajā sakarā KPL 359.pants nosaka, ka, ja cietušais ir pieprasījis kaitējuma kompensāciju un konkrētajā kriminālprocesā ir iegūti šā likuma 358.panta ceturtajā daļā minētie līdzekļi (aut.papildinājums noziedzīgi iegūtie līdzekļi ir arestēti un konfiscēti), tos vispirms izmanto pieprasītās kompensācijas nodrošināšanai un samaksai Kriminālprocesa likums; „likumi.lv” ^{[ 12 ]}. Savukārt, CPL 621.pants nosaka, ka no summas, ko tiesu izpildītājs piedzinis no parādnieka, vispirms sedz sprieduma izpildes izdevumus, no pārējās summas apmierina piedzinēju prasījumus, kas pamatoti ar šā tiesu izpildītāja lietvedībā esošiem izpildu dokumentiem. Summu, kas paliek pēc visu prasījumu apmierināšanas, izsniedz atpakaļ parādniekam Civilprocesa likums; „likumi.lv” ^{[ 13 ]}. Faktiski šajā ziņā starp abiem procesuālajiem likumiem ir saskatāma pretruna. Turklāt ir jānorāda, ka lietās, kur ir runa par noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, cietušie ir reti. Visizplatītākie ir tādi nodarījumi, kas saistīti ar krāpnieciskām darbībām. Protams, ir brīnišķīgi, ka likumdevējs ir parūpējies vismaz par tiem cietušajiem, kas ir lietās, kur ir lēmums par noziedzīgi iegūto līdzekļu konfiskāciju, taču visticamāk tas nav pietiekami.

Secinājumi

Praksē var būt un noteikti arī ir gadījumi, kad ar tiesas noteikto kompensācijas apmēru cietušais nav mierā, jo, viņaprāt, ar kompensāciju nav atlīdzināts viss radītais kaitējums. Šādos gadījumos cietušajam ir tiesības prasīt kaitējuma (atlikušā) atlīdzināšanu CPL noteiktajā kārtībā. Šādā gadījumā, protams, veidojas cita tiesiskā situācija, kad ir tiesiski pamatoti un loģiski piemērot CPL kārtību, jo attiecībā uz cietušo kriminālprocess ir beidzies, un tikai no viņa paša izvēles ir atkarīgs, vai turpināt realizēt savu prasījumu. Līdz ar to ir pamatoti, ka persona no “cietušā” pārvēršas par “piedzinēju” un iemanto visas tiesības un pienākumus, kas attiecas uz piedzinēju CPL.
Taču ir svarīgi apzināties, ka esošais civiltiesiskais regulējums attiecībā uz cietušo, kas izpildes procesā nonāk tieši no kriminālprocesa, ir cietušajam nedraudzīgs un pat kaitējošs, jo faktiski rada iespaidu, ka tiesas spriedums par kaitējuma kompensācijas piedziņu var netikt izpildīts. Un šajā brīdī, no cietušā viedokļa skatoties, cietušajam ir pilnīgi vienalga, kādi argumenti tam ir pamatā. Cietušā paļāvība uz to, ka tiesas nolemtā kaitējuma kompensācija tiks saņemta, tiek būtiski iedragāta, kas, savukārt, var atstāt iespaidu uz cietušā ticību valstij un valsts iestādēm.

Ko dod tas, ka tiek veidota cietušo atbalsta sistēma brīdī, kad ir noticis noziedzīgs nodarījums, kad notiek kriminālprocess, ja beigās cietušajam netiek nodrošināta iespēja ātri, efektīvi un draudzīgā veidā saņemt tiesas pielemto kaitējuma kompensāciju. Tāpēc ir svarīgi neaizmirst arī par procesa pēdējo posmu, kas ir pietiekami svarīgs, atjaunojot taisnīgumu.

Raksts tapis projektā “Atbalsta sistēma noziegumos cietušajiem – Latvijā un citur”. Projekts īstenots ar Eiropas Komisijas Tiesiskuma ģenerāldirektorāta programmas “Krimināltiesības” atbalstu.