Foto: Chris McSorley
Penitenciārās sistēmas pamats ir vienmērīgi attīstīti sistēmas funkcionēšanai nepieciešamie komponenti. Pirmais no tiem — inteliģents, izglītots un iniciatīvas bagāts darbinieks.
Prātā nāk pirms vairākiem gadiem notikusi saruna ar kādu no Saeimas politiķiem — kāpēc Latvijā tik maz uzmanības tiek pievērsts cietumiem un tajā notiekošajam? Politiķis atbildēja — nu, uzmanība būtu krietni vien lielāka, ja problēmas skartu skaitliski vairāk cilvēku, tie daži tūkstoši taču nevarot kalpot par pamatu īpašam satraukumam.
Daži tūkstoši? Aplēsīsim, cik lielu daudzumu cilvēku patiesībā skar cietumu sistēma. Ja mums ir 6500 ieslodzīto un, pieņemsim, katram no viņiem ir tikai viens ģimenes loceklis, kas gaida viņu mājās pēc soda izpildes, tie jau ir 13 000. Katrā cietumā ir arī darbinieki — kopā aptuveni 3200. Pieņemsim, katram no viņiem ir māte, tēvs, vīrs vai sieva un vismaz viens bērns, proti, kopā 12 800. Tātad, ar cietumu sistēmu kopumā saistīti vismaz 25 800 cilvēku! Lai cik tas kādam šķistu dīvaini, jēdziens “cietums” šajās ģimenēs ir sastopams ik dienu — vieniem, uzvelkot uniformu un dodot rīta buču bērnam pirms došanās uz darbu, otriem — gaidot pienesumu, apciemojumu un atgriešanos.
Tāpēc, pieņemot jebkurus lēmumus un plānojot politiku cietumu sistēmas jomā, vienmēr jāpadomā par jutīgo cilvēka faktoru, jo lēmumus un gudri plānoto politiku īstenos tieši viņi.
Šaurā definīcija
Kopš 2007.gada pavasara, kad neizskaidrojamu iemeslu dēļ un lielā steigā tika veikta Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadības rotācija[1], Tieslietu ministrijā sākās rosība, kuras rezultāts ir baudāms šopavasar — izstrādāta “Ieslodzījuma vietu infrastruktūras attīstības koncepcija”[2] (turpmāk — koncepcija), kuras saturs pārsteidza daudzus, jo sevišķi cietumu darbiniekus, nemaz nerunājot par plašāku sabiedrību. Pārsteidza ne tikai tas, ka minētais dokuments tika izstrādāts nesaprotamas slepenības apstākļos, bet arī tas, ka lielāko daļu cietumu bija plānots likvidēt. Pat Tieslietu ministrijas paspārnē oficiāli nodibinātā Kriminālsodu izpildes darba grupa ne tikai netika iesaistīta dokumenta izstrādē, bet to līdz pat oficiālajai izsludināšanai Valsts sekretāru sanāksmē neviens pat nebija iepazīstinājis ar dokumenta saturu. Pašā koncepcijā gan minēts, ka to izstrādājusi kāda “darba grupa”, taču, taujājot Tieslietu ministrijā, kuri penitenciāro lietu speciālisti tad tajā piedalījās, atbilde bija, ka šādu informāciju izpaust nav atļauts. Arī pašā dokumenta tekstā šādu informāciju nevar atrast.
Iespējams, ka ilgstošo Tieslietu ministrijas klusēšanu var izskaidrot ar faktu, ka koncepcijas teksts tika mainīts līdz pat pēdējam mirklim. 27.martā laikraksts Diena raksta[3], ka Tieslietu ministrijā gūta informācija par viena privātā cietuma celtniecību, kuras izmaksas tiek lēstas tuvu 100 miljoniem eiro. Minēts arī fakts, ka nav zināms, kurš nodarbosies ar šī projekta izstrādi, kur jauno cietumu cels un kas to darīs, nav arī skaidrs, kā notiks cēlēja izvēle. Parādās informācija, ka Rīgā vispirmām kārtām tiks slēgts Brasas cietums. Citas, plašākas, informācija tobrīd vēl nav.
Bet 2.aprīlī tieslietu ministra Gaida Bērziņa (TB/LNNK) rīkotajā preses konferencē[4] jau izskan plašāka informācija, ka koncepcijas mērķis — radīt ietvaru jaunai cietumu sistēmai, kur cietumu sistēma kā jēdziens tiek pasniegta “vajadzīgajā leņķī”, radot priekšstatu, ka ar to tiek identificētas tikai zeme un ēkas. Taču cietumu sistēma nav tikai zeme, ēkas, būves, pakalpojumu izmaksas un apsardzes tehnika — tas ir tikai materiālā nodrošinājuma pamats. Šī sistēma ir daudz plašāks jēdziens par “pliku” infrastruktūru — cietumu sistēma ir dzīvs, daudzfunkcionāls “organisms”, kas radīts, lai, izpildot un izciešot sodu tiesas noteiktajā laikā un apjomā, abas puses — gan ieslodzītie, gan cietumsargi — sasniegtu viņu kopējo mērķi, proti, lai ieslodzītie spētu un gribētu kļūt par likumam paklausīgiem sabiedrības locekļiem. Bet amatpersonas runā tikai par objektiem, kurus plāno izpārdot publiskā izsolē, piebilstot, ka to tirgus cena vēl nav zināma!
Darba organizācija klibo
Ir dzirdēti apgalvojumi, ka esošā infrastruktūra ir pie vainas tam, ka netiek pieliktas nekādas pūles, lai pēc iespējas ātrāk uzsāktu ieslodzīto resocializācijas modeļa ieviešanu. Tomēr koncepcijas autoriem roka nav nodrebējusi pievienot koncepcijai tabulu, kurā skaidri un gaiši redzams, ka uz visiem cietumiem ir tikai 13 pedagogi, bet psihologu ailītē redzams ieraksts — “nav paredzēti”. Vien jāpiebilst, ka tas ir Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadības tiešais pienākums — rūpēties par to, lai šie cilvēki cietumos „būtu paredzēti”, jo tā saucamos štatu sarakstus apstiprina iestādes priekšnieks, līdz ar to nosakot prioritātes kadru politikā. Ar infrastruktūru tam nav nekāda sakara — runa ir par darba organizāciju, kura pieklibo uz vienas kājas.
To pašu var teikt arī par ieslodzīto darba ierobežojumiem, ko it kā radot neefektīva infrastruktūra. Šeit vietā jautājums — kādi ir patiesie iemesli, kuru dēļ uzņēmēji atturas investēt cietumu ražotnēs un kas notiks ar uzņēmējiem, kad sāksies cietumu masveida slēgšana? Kā tad ir ar deklarēto prioritāti — radīt komersantiem drošu vidi, nodarbinot notiesātos? Koncepcija nesniedz atbildi uz jautājumu, kas notiks ar komersantiem, kuri patlaban nodarbina ieslodzītos, un viņu uzņēmumiem, kas izvietoti ieslodzījuma vietās. Jāatzīmē, ka ar viņiem Ieslodzījuma vietu pārvaldei ir līgumsaistības ne tikai par ieslodzīto darbaspēka izmantošanu, bet arī par būvju un ēku izmantošanu, proti, nomu ražošanas nodrošināšanai. Daudzi uzņēmēji ir ieguldījuši šajās telpās finanšu līdzekļus paļāvībā, ka līgumsaistības būs spēkā pilnu laiku. No kuras kabatas tiks maksāti līgumsodi? Nav grūti iedomāties.
Taču “rūpes” par nodokļu maksātāju naudu pastāv: “Kādas ir problēmas ieslodzījuma vietās un kā tās jārisina, pieņemu, visi sapratīs. Tajā pašā laikā sagaidu, ka diskusijas sāksies tad, kad tiks skarts jautājums par naudu. Piemērs tam ir 2005.gadā valdības apstiprinātā Ieslodzījuma vietu attīstības koncepcija. Šajā koncepcijā ierakstīto plānoja realizēt par valsts budžeta līdzekļiem (no nodokļu maksātāju naudas). Kas no tā ir sanācis, tagad redzam — no visa ieplānotā nauda atradās tikai Cietumu slimnīcas rekonstrukcijai,” saka G.Bērziņš[5]. Šeit vietā ir jautājums — cik reižu, ilgstoši atrodoties ministra amatā, G.Berziņš ir cīnījies par valdības pieņemto Ieslodzījuma vietu attīstības koncepcijas īstenošanu un darījis to tikpat konsekventi kā “cietumu likvidācijas projekta” gadījumā? Nav nevienas liecības, ka valdībā tikpat uzstājīgi būtu izdiskutēts kāds no iepriekšējā koncepcijā iekļautajiem renovācijas posmiem. Tas rada bažas, ka 2005.gada koncepcijai vienkārši ļāva nomirt dabiskā nāvē, paģērot citus plānus. Tomēr vienīgais, ko nevarēja ignorēt, bija Cietumu slimnīcas pabeigšana, kas arī tika izdarīts, piepalīdzot starptautisko cilvēktiesību un spīdzināšanas novēršanas institūciju regulāram spiedienam.
Par nodokļu maksātāju naudu
Jāsaprot ir vēl viena lieta, ka noziedzība ir sociāla rakstura un sabiedrības problēma, tāpēc valstis to lielākoties risina, balstoties uz nodokļu iekasējumiem. Es nekādā ziņā nenoliedzu valsts un privātās partnerības iespējamību, tikai ir viens jautājums, uz kuru koncepcijā nav sniegta atbilde, proti, kāda un kurā brīdī privātajam investoram būs peļņa no šī projekta? Par kādu nodokļu maksātāju naudas taupīšanu mēs varam runāt, ja ir skaidri zināms — neviens komersants nestrādās bez peļņas. Ja valsts grasās ņemt aizdevumu (kas šajā gadījumā ir materiāla rakstura), tad būs jāatmaksā gan ieguldījums, gan aizdevuma procenti — tāda ir realitāte, ko grasāmies iegādāties “par nodokļu maksātāju naudu”[6].
Bez tam, koncepcijā minēta ir arī valsts kapitālsabiedrības izveide, kura arī būs jāuztur par to pašu nodokļu maksātāju naudu, kuras apjoms šīs struktūras administrācijas uzturēšanai vien būs ap 150 000 latu gadā 14 gadu garumā. Arī iepriekš slavētais firmas KPMG Baltics[7] pētījums pēdas koncepcijā nav atstājis un tā rezultāti nav pieejami plašākai sabiedrībai.
Izrādās arī, ka Latvijas cietumu pārapdzīvotība ir tikai baumas, jo “tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš apgalvoja, ka vairākos Latvijas cietumos puse no vietām ir brīvas, tā ka ar cietumnieku pārcelšanu uz citām ieslodzījumu vietām problēmām nevajadzētu būt. Pārlielupes (autores piebilde – cietumu likvidē šogad) cietuma uzraugus arī pārvietos uz citiem cietumiem, kuros trūkst personāla.”[8] Neskatoties uz to, koncepcijā pat nav iezīmēts provizorisks plāns ieslodzīto pārvietošanai. Turklāt kā var trūkt personāla, ja cietumi stāv pustukši? Ir pilnīgi skaidrs, ka atkal jāpiemin darba organizācija.
Cerams, ka skaidrību ieviesīs pieminētās korekcijas koncepcijā, kuras “varētu ieviest dokumenta apspriešana Ministru kabinetā speciāli izveidotajā darba grupā un Saeimā, jo paredzēts pieņemt īpašu likumu”[9]. Koncepcijā gan par šādu likumu nekas nav teikts.
Var tikai piekrist G.Bērziņam, ka aiz katra dokumenta tik tiešām stāv valsts atbildība par dzīviem cilvēkiem (“tie ir it kā tikai dokumenti, taču aiz katra no tām stāv valsts atbildība par dzīviem cilvēkiem”[10]), tomēr, kā izrādās, pateikt šos vārdus ir daudz vienkāršāk, nekā attiecīgi rīkoties.
Steiga un nekonsekvence
“Lai veiksmīgi paveiktu penitenciārās sistēmas reformu, ne tikai skaidri jāredz uzdevumi un galamērķi, bet jāpaskaidro ieplānotās koncepcijas būtība procesa dalībniekiem — cietuma personālam un ieslodzītajiem. Tas ir pats pirmais nepieciešamais solis reformas īstenošanā,” uzsver Daugavpils cietuma priekšnieka vietnieks Aleksejs Makuševs[11]. Neskatoties uz to, “atbildība par dzīviem cilvēkiem” aizmirsusies drīz pēc pieminēšanas un tiek paziņots, ka jau šogad Pārlielupes cietums ir jāslēdz[12]. Runa ir par cilvēkiem un elementāru godīgumu attiecībā uz saviem darbiniekiem. Pārlielupes cietuma priekšniece Ludmila Zaporožeca, nespēdama noticēt jaunajai ziņai, atceras: “Vēl 14.janvārī, kad es tiku nozīmēta amatā, [Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks] V.Puķīte apliecināja, ka vēl droši vien kādus piecus gadus kolektīvs būs jāsaglabā. Pārlielupes cietuma strauja likvidēšana būtu diezgan sāpīga 170 iestādes darbiniekiem”[13]. Interesants arī ir fakts, ka Jelgavas cietums, kas atrodas pašā pilsētas vidū zem daudzdzīvokļu māju logiem, paliek ar visiem (aptuveni 500) ieslodzītajiem, bet Pārlielupes cietumu, kurš atrodas rūpnieciskā rajonā, likvidē lielā steigā. Tas ir pretēji koncepcijā ietvertajam principam, ka reforma veicama tā, lai cietumus izvestu no lielo pilsētu centriem. Par argumentu šādai atkāpei no principa tiek lietots vēsturiskais cietumnieku bēgšanas fakts no Pārlielupes cietuma pirms 14 gadiem — acīmredzot citas argumentācijas vienkārši nebija.
Tas, kas Kurzemē tiešām būtu vajadzīga viena jaudīgāka (par tagadējo Liepājas cietumu) ieslodzījuma vieta, ir skaidrs jau labu laiku. Taču neizpratni rada tas, ka Tieslietu ministrijā plānus kaļ, pat nepakonsultējoties ar vietējām pašvaldībām. Arī šo cilvēku viedoklis acīmredzot ir mazsvarīgs[14]. “Pārmaiņu laikā ir svarīgi nodrošināt penitenciārās sistēmas atklātību un caurspīdīgumu. Tādējādi būs vieglāk novērst kļūdas un reformas nepilnības, izmantojot sabiedrības un cilvēktiesību organizāciju atbalstu sarežģītajā pārmaiņu periodā,” uzsver A.Makuševs[15]. Tajā pašā laikā “Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Visvaldis Puķīte pašreizējo stāvokli Latvijas ieslodzījuma vietās vērtē kā katastrofālu. Aiz restēm valdot kriminālās autoritātes un cietumos trūkst iespēju veikt penitenciāro darbu. Pavisam cita situācija ir Igaunijā, kur beidzamajos divos gados divi cietumi ir likvidēti, bet no jauna uzcelti divi moderni. Sešu esošo cietumu vietā paliks tikai trīs”[16].
Bīstama retorika
Vērtējot notiekošo stumdīšanos ap Latvijas cietumiem, rodas sajūta, ka patiesi katastrofāls ir veids, kā Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadība izprot savus pienākumus un tiesības, par ko saņem atalgojumu. No medijos publicētā var secināt, ka situācija ieslodzījuma vietās ir katastrofāla, jo aiz restēm valda kriminālās autoritātes! Bet interesanti, kurā vietā tad valda Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm? Protams, ka šāda situācija var izveidoties, ja penitenciārā darba veikšana tiek saprasta tikai kā cietumu likvidēšana vai celšana, nevis reāls resocializācijas darbs to iekšienē. Ja šādus faktus Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadība tikai konstatē un viss, tad nav brīnums, ka “pastāv neformāla paritāte starp administrāciju un uzraudzībā esošām personām […] Par šo delikāto jautājumu skaļi nerunā un arī neafišē. Dīvaini, bet izveidojusies situācija apmierina un ir izdevīga abām pretējām pusēm, kaut gan tādas attiecības ir pretrunā ar sabiedrības un valsts interesēm”[17]. Situācija abas puses apmierina tāpēc, ka gan vieniem, gan otriem tā sniedz zināmas iespējas, kuras Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadītājs savos izteikumos nu jau atklāti demonstrē — vienmēr paliek iespēja plašāku sabiedrību pabiedēt ar “briesmīgajiem žuļikiem”, bet “žuļikiem” paliek iespēja demonstrēt administrācijai savu “briesmīgumu”, kad viņi to vēlas.
Tieši šī iemesla dēļ retorika, kāda pēdējā mēneša laikā atskanējusi no Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadītāja, ir vērtējama ne tikai kā zināšanu trūkums par penitenciārās zinātnes pamata vērtībām, bet pat sabiedrībai bīstama: “Esmu dzirdējis versiju, ka vispirms ir jāmaina cietumnieku domāšana. Tad viņi kļūšot labāki un, brīvībā esot, ievēros likumus. Es tam nepiekrītu,” prezentējot jauno cietumu attīstības koncepciju, sacīja Visvaldis Puķīte[18]. Bažījos, ka šajā gadījumā V.Puķīte grasās apstrīdēt aksiomu[19] — tai var piekrist vai nepiekrist, bet tā neietekmējas ne no vienas subjektīvās attieksmes.
Ielaista problēma
4.aprīlī LNT raidījumā 900 sekundes tieslietu ministrs pauda[20], ka Tieslietu ministrija “saņēmusi pārmetumus no dažādām starptautiskām organizācijām, ka par stāvokli cietumos Latvija varētu tikt ierindota vienā sarakstā ar Čečeniju”. Kā piebilst NRA, ka ministrs gan nav norādījis, kuras tieši organizācijas izteikušas šos pārmetumus, taču uzsvēris, ka “starptautiskā līmenī tas neizskatītos labi”. Vēlos vien piebilst, ka pieminētais “saraksts” īstā vārdā tiek saukts par Eiropas spīdzināšanas novēršanas Komitejas Publisko paziņojumu[21] par situāciju konkrētās valsts slēgtajās iestādēs, kuru Komiteja piemēro gadījumos, kad valsts atsakās sadarboties ar Komiteju. Te jāpiemin, ka Komitejas bažas iepriekšējo gadu ziņojumos vērstas ne tikai uz telpu nodrošinājumu, bet arī uz bieži nesamērīgi bargajiem režīma apstākļiem Latvijas ieslodzījuma vietās, lietderīgas laika pavadīšanas iespēju nenodrošināšanu ieslodzītajiem, kā arī uz cietumu sistēmas militarizēto raksturu. Tās ir lietas, kas netiek tik bieži pieminētas un paliek cietuma sienu ēnā. To apliecina arī praktiķu skatījums: “Ar spēkā esošajiem Latvijas likumiem noteiktā apsardzes un uzraudzības kārtība izpostīja audzināšanas un rehabilitācijas darbu cietumos, izveidojot divas naidīgi noskaņotas nesamierināmas puses — cietuma darbiniekus un ieslodzītos”[22]. Problēma ir ielaista tik tālu, ka dialogs praktiski jau vairs nav iespējams, bet tieši šie simptomi rada vismaz 50% no bažām, kuras savos ziņojumos ietver Eiropas spīdzināšanas novēršanas Komitejas speciālisti.
Un tomēr, kā tad īsti ir ar to Igauniju? Igaunijā[23] penitenciārā reforma sākās jau 1998.gadā. Pirmie soļi saistīti ar personāla kvalitātes nodrošināšanu un izglītību (ieskaitot masveida svešvalodu mācības), pēc 2003.gada — jaunās penitenciārā dienesta struktūras un modeļa izveide, tās pilotprojekti un tikai tad cietumu celtniecība, pēc kā sekoja veco likvidācija. Nezin kāpēc mēs atkal redzam tikai to, ko gribam ieraudzīt, jeb to, ko mūsu valstī uzskata par izdevīgu.
Neviena būve uz vārgiem pamatiem neturas — pamats visam ir vienmērīgi attīstīti sistēmas funkcionēšanai vajadzīgie komponenti, no kuriem pirmais ir inteliģents, izglītots un iniciatīvas bagāts penitenciārās sistēmas darbinieks. Pilnīgi piekrītu A.Makuševam[24], ka situācija, kad vienīgās prasības darbam cietumā ir vidējā izglītība un ārsta izziņa, ir nenormāla un tas ir daudz par maz, lai strādātu ar vairākkārt sodītiem un kriminālo pieredzi apveltītiem noziedzniekiem — pat bērnudārzā tagad prasa labāku sagatavotību un augstāko izglītību!
Cietumu darbinieki ir gana liels spēks, lai varētu atļauties nebaidīties no “afēristiska”[25] izskata pasākumiem un ietekmētu jebkuras reformas gaitu, un tās īstenošanas līdzekļus. Latvija ir maza valsts un penitenciārajiem speciālistiem (jo sevišķi tiem, kas guvuši izglītību šajā jomā) šajā valstī nav citas sistēmas, kur strādāt specialitātē. Un nav jau tā, ka cietumos cilvēki strādā tikai tāpēc, ka tur ārkārtīgi daudz maksā — nē, arī šo darbu var mīlēt un tas ir interesants un pat ļoti jēgpilns. Ja vien pastāv laba darba organizācija, apstākļi, attieksme un cerība.
__________________
[1] Plašāk šī tēma aplūkota rakstā “Cietuma tiesības uz pašapziņu”, http://www.politika.lv/index.php?id=15471;
[2] http://www.mk.gov.lv/lv/mk/vsssanaksmes/saraksts/darbakartiba/?sede=165;
[3] Baiba Rulle, “Par pusmiljonu grib izstrādāt projektu privātam cietumam”; Diena, 2008. gada 27.marts
[4] “Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš: Ar ieslodzījuma vietu problēmu novēršanu kavēties vairs nedrīkst”, Latvijas reitingi, 2008. gada 2.aprīlis, 16:32;
http://www.reitingi.lv/reit.php?a=r&act=jaun&id=19048
[5] “Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš: Ar ieslodzījuma vietu problēmu novēršanu kavēties vairs nedrīkst”; Latvijas reitingi, 2008. gada 2.aprīlis, 16:32;
http://www.reitingi.lv/reit.php?a=r&act=jaun&id=19048
[6]”Plāno slēgt Brasas un Iļģuciema cietumus”, Delfi, 2007. gada 29.marts, 10:59: „Doma ir tāda: investori finansē cietuma būvniecību, un valsts zināmā laika posmā šo naudu atmaksā. Tas būtu kaut kas līdzīgs kredītam” (TM valsts sekretāra vietniece Laila Mediņa); http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=17336266
[7] “Plāno slēgt Brasas un Iļģuciema cietumus”; Delfi, 2007. gada 29.marts, 10:59; http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=17336266
[8] Viesturs Radovics, NRA, “Latvijā nojauks esošos un vietā būvēs jaunus cietumus”; 2008. gada 3.aprīlis, 02:00, http://www.nra.lv/index.php?rid=79149
[9] Gatis Grūtups, “Pārlielupes cietumu plāno slēgt”; Zz.lv (Zemgales ziņas); 2008. gada 3.aprīlis, 12:54; http://www.zz.lv/portals/vietejas/raksts.html?xml_id=7064
[10] “Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš: Ar ieslodzījuma vietu problēmu novēršanu kavēties vairs nedrīkst”, Latvijas reitingi, 2008.gada 2.aprīlis, 16:32;
http://www.reitingi.lv/reit.php?a=r&act=jaun&id=19048
[11] Aleksejs Makuševs, “Roku dzelžu vietā – profesionālisms un autoritāte (II)”, Diena, 2008. gada 17.aprīlis, http://www.politika.lv/index.php?id=15520
[12] Gatis Grūtups, “Pārlielupes cietumu plāno slēgt”; Zz.lv (Zemgales ziņas); 2008. gada 3.aprīlis, 12:54; http://www.zz.lv/portals/vietejas/raksts.html?xml_id=7064
[13] Turpat.
[14] “Ekonomika – Meklēs vietu cietumu celtniecībai Kurzemē”; frut.lv, 2008. gada 3.aprīlī, 15:59; http://news.frut.lv/lv/economics/47399
[15] Aleksejs Makuševs, “Roku dzelžu vietā – profesionālisms un autoritāte (II)”, Diena, 2008. gada 17.aprīlis, http://www.politika.lv/index.php?id=15520
[16] Gatis Grūtups, “Pārlielupes cietumu plāno slēgt”; Zz.lv (Zemgales ziņas); 2008. gada 3.aprīlis, 12:54; http://www.zz.lv/portals/vietejas/raksts.html?xml_id=7064
[17] Aleksejs Makuševs, “Roku dzelžu vietā – profesionālisms un autoritāte (I)”, Diena, 2008. gada 11.aprīlis; http://www.politika.lv/index.php?id=15519
[18] http://www.nra.lv/index.php?rid=79149;
[19] Svešvārdu vārdnīca, Jumava: “Aksioma: 1) Izcelsme – sengrieķu axiōma; 2) Kādas teorijas tēze, ko izmanto citu šās teorijas tēžu pierādīšanai, bet pašu šās teorijas ietvaros pieņem bez pierādījuma; 3) Atzinums (izteikums), ko bez pierādījumiem pieņem par patiesu.”
[20] “Tieslietu ministrs norāda uz līdzībām situācijā Latvijas un Čečenijas cietumos”, NRA, 2008. gada 4.aprīlis; http://www.nra.lv/index.php?rid=79305
[21] http://www.coe.lv/news.php?lang=lv&cid=21&tid=11;
[22] Aleksejs Makuševs, “Roku dzelžu vietā – profesionālisms un autoritāte (I)”, Diena, 2008. gada 11.aprīlis; http://www.politika.lv/index.php?id=15519
[23] http://www.just.ee/?set_lang_id=3; Ar informāciju par Igaunijas penitenciārās sistēmas jautājumiem palīdzēja Igaunijas Tieslietu ministrijas pārstāvis Rait Kuuse;
[24] Aleksejs Makuševs, “Roku dzelžu vietā – profesionālisms un autoritāte (I)”, Diena, 2008. gada 11.aprīlis; http://www.politika.lv/index.php?id=15519
[25] “Briest kārtējā privatizācijas afēra”, žurnāls ”Mans nams ir mana pils”, 2008.gada 25.aprīlis
Ieslodzījuma vietu pārvaldes likums