Raksts

Četrreiz par to pašu Satversmē


Datums:
20. marts, 2002


Autori

Mārtiņš Mits


Foto: G.Dieziņš © AFI

Koalīcijas partiju ierosinātie Satversmes grozījumi par valsts valodas statusu ir politiski saprotami, tikai … žēl Satversmes!

Koalīcijas partijas ir vienojušās par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē, kuru mērķis būtu stiprināt valsts valodas statusu. Tiek plānots papildināt Satversmi ar deputāta svinīgu solījumu, cita starpā, “aizstāvēt .. valsts valodu”, noteikt, ka darba valoda Saeimā un pašvaldībās ir latviešu valoda, un ka ikvienam ir tiesības saņemt atbildi no valsts un pašvaldību iestādēm latviešu valodā. Diemžēl valsts valodas statusu šie grozījumi nenostiprina, toties ievieš Satversmē nekonsekvenci un neskaidrību.

Valsts valodas statuss Satversmē jau tika nostiprināts 1998.gadā. Tās 4.pantam tika pievienots jauns teikums, kurš skan šādi: “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda”. Satversmes uzdevums ir nostiprināt valsts uzbūves un indivīda – valsts savstarpējo attiecību pamatprincipus. Turklāt, ievērojot 1922.gadā rakstītās Satversmes juridisko stilu, iespējami koncentrētā un lakoniskā veidā. Tātad 4.pantā ir nostiprināts pamatprincips, ka Latvijā ir viena oficiālā jeb valsts valoda un tā ir latviešu valoda. Turklāt šis ir viens no sešiem Satversmes pantiem, kura grozīšana ir jāapstiprina tautas nobalsošanā, tādēļ atņemt latviešu valodai valsts valodas statusu ir ārkārtīgi sarežģīti.

No 4.panta loģiski izriet, ka valsts darbība tiek organizēta latviešu valodā. Tālāk tas jau ir likumu uzdevums izvērsti regulēt, kādā veidā tiek organizēta katras valsts institūcijas darbība, īstenojot 4.pantā nostiprināto principu. Saeimas kārtības rullis nosaka, ka Saeimā darbs noris valsts valodā, savukārt pašvaldību likumā līdzīgus grozījumus izdarīt ieteica Valsts prezidentes izveidotā ekspertu darba grupa, un šādi grozījumi ir arī iesniegti Saeimā. Saeima un pašvaldību domes un padomes ir tikai dažas no valstī pastāvošajām publiskajām institūcijām. Kādēļ Satversmē uzsvērt latviešu valodas lietošanu vēlētajās pārstāvniecības institūcijās, šī jautājuma regulējumu izpildvaras un tiesu varas institūcijās atstājot parastajiem likumiem? Nekonsekvence.

Neskaidrs ir jautājums par tiesībām saņemt atbildi no valsts un pašvaldību institūcijām valsts valodā. Ja tiek izslēgta jebkāda iespēja saņemt atbildi mazākumtautības valodā, tad šāds nosacījums ir pretrunā ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26.pantā nostiprināto diskriminācijas aizliegumu. Protams, Satversmei ir augstāks spēks par starptautiskajiem līgumiem un valsts iekšienē būtu piemērojamas Satversmes normas. Taču Latvija izdarītu apzinātu starptautisko tiesību pārkāpumu, kas būtu vairāk nekā dīvaina rīcība. Ja tiktu garantētas tiesības saņemt atbildi latviešu valodā, nepasakot, ka ir tiesības saņemt atbildi arī mazākumtautību valodā, tad kāda tam ir jēga? Pie tam šo jautājumu regulē Valsts valodas likums.

Attiecībā uz svinīgo solījumu viedokļi dalās. Tomēr nevar noliegt, ka, atsakoties izpildīt morālu pienākumu – apsolīt aizsargāt Latvijas pilsoņu pamatvērtības, deputāts var piedzīvot juridiskas sekas – zaudēt savu mandātu. Solījuma teksts vēl ir nopietni slīpējams, tai skaitā, pārnesot sankciju – deputāta pilnvaru zaudēšanu solījuma nedošanas gadījumā – uz Saeimas kārtības rulli, kur šādi gadījumi ir uzskaitīti, un svītrojot lieko atgādinājumu, ka solījums dodams latviešu valodā (grozījumu izvērstu kritiku skat. Nila Muižnieka un šī raksta autora atzinumā).

Satversmē ir jāregulē jautājumi, kas ir pamatlikuma cienīgi, pārējo atstājot likumu ziņā. Aplūkojamie ierosinājumi atkārto to, kas patlaban noteikts likumos, pievienojot svinīgo solījumu, kas vienīgais varētu būt atbalstāms. Nu, diezin vai pēc šo pantu ierakstīšanas Satversmē visi sāks runāt latviski tajās pašvaldībās, kur tas tā nenotiek un kas arī ir lielākā problēma. Ja kāds grib uzlabot situāciju latviešu valodas lietošanas jomā, jāsāk no otra gala – jāstimulē valodas apguve un jānodrošina pienācīga uzraudzība pār likumu izpildi, bet, ja likumi nav izpildāmi, tad jāpieņem tādi, kas būs izpildāmi. Šie ierosinājumi ir politiski saprotami, tikai … žēl Satversmes!


Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” 21.02.2002 redakcijā

Šaujot ar lielgabalu pa zvirbuļiem

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!