Foto: G. Dieziņš © AFI

1995.gadā Arsēnijs Poļivoda ieņēma godalgotu vietu nacionālajā latviešu valodas olimpiādē. „Man paveicās – uzrakstīju labu eseju, saņēmu diplomu, prezidenta Ulmaņa parakstītu grāmatiņu un mani atbrīvoja no eksāmena”. Diemžēl jau pirmajā LU iestājeksāmenā – latviešu valodas testā – viņš izkrita.

Mazākumtautību skolu izglītības reformas ideoloģija lielā mērā balstās uz centieniem (vai to imitāciju) nodrošināt krievvalodīgajai jaunatnei vienlīdzīgas starta iespējas augstākās izglītības ieguvei.

Diemžēl nav nekādu statistikas datu, kas ļautu pārliecināties par krievu skolu nespēju iemācīt saviem absolventiem valsts valodu ar tradicionālām metodēm. Nav gan arī datu, kas apstiprinātu pretējo viedokli. Tāpēc būtu jēdzīgi pieiet diskusijai no citas puses: “nolaisties” līdz personības līmenim, novērtēt konkrētu cilvēku konkrēto pieredzi un pēc tam, ja ir vēlēšanās, pāriet no atsevišķā uz vispārīgo.

Tātad, uzdosim dažiem krieviski runājošiem jauniem cilvēkiem, kas ir mācījušies skolā pirms reformas, šādus jautājumus:

• Vai skola pietiekami sagatavoja Jūs studijām universitātē?
• Vai Jūs jutāties konkurētspējīgi?

Advokāts

Zvērināts advokāts Dmitrijs Skačkovs pabeidza krievu skolas 12.klasi 1994.gadā. „Skolā apgūtais latviešu valodas apjoms man nebija pietiekams. Tiesa gan, pēdējo trīs gadu laikā valodu mācīja intensīvāk, tomēr es papildus mācījos individuāli. Rezultātā, skolu beidzot, es valodu zināju jau itin pieklājīgi, trūka tikai sarunvalodas iemaņu”, stāsta Dmitrijs.

Sarunvalodu D.Skačkovs apguva Latvijas Universitātē, kurā iestājās bez problēmām. „Togad daudzi krievvalodīgie abiturienti izkrita jau pirmajā eksāmenā – tā bija latviešu valoda, gramatikas tests. Rezultātā manā kursā studentu, kuru dzimtā valoda nebija latviešu, bija ne vairāk par 5%. Jau pirmajā semestrī es uzrakstīju vairākus referātus latviešu valodā, un turpmāk mācījos samērā viegli”, viņš stāsta. „Taču esmu pārliecināts, ka latviešu valodas mācīšanu gan toreiz, gan tagad nepieciešams uzlabot. Valdībai un Saeimai, manuprāt, būtu jākoncentrē visa uzmanība šajā virzienā, nevis jāizgudro sarežģīti paņēmieni, kā izspiest krievu tautības speciālistus no darba tirgus, izmantojot nesen ieviesto skolu reformu”.

Kāda ir viņa atbilde uz jautājumu, vai skola pietiekami sagatavoja universitātei? „Jā, bet liela loma bija manai personiskajai iniciatīvai”, atzīst D.Skačkovs.

Uzņēmējs (neizdevies jurists)

1995.gadā Arsēnijs Poļivoda ieņēma godalgotu vietu nacionālajā latviešu valodas olimpiādē. „Objektīvi vērtējot, es nepavilktu pat pilsētas, kur nu vēl valsts, līmeni. Es biju parasts ukraiņu pusaudzis krievu skolā, vēl PSRS gados latviešu valodu vienkārši zubrīju, turklāt ne visai uzcītīgi. Valodas vides nebija, zināšanas bija virspusējas, taču man paveicās – uzrakstīju labu eseju, saņēmu diplomu un prezidenta Ulmaņa parakstītu grāmatiņu. Bet galvenais, ka mani atbrīvoja no eksāmena latviešu valodā, iedeva augstāko kategoriju un ielika desmitnieku”, viņš stāsta. Protams, pēc šādiem panākumiem zuda pēdējās šaubas par mācību turpināšanu. „Es gribēju kļūt par juristu un devos uz LU juridisko fakultāti. Jau pirmais eksāmens bija tests latviešu valodā, un es tajā izkritu”.

„Runāt par latviešu valodas mācīšanas līmeni 80.gadu otrajā pusē, vismaz manā skolā, ir vienkārši smieklīgi. Devītajā klasē es zināju latviešu valodu aptuveni tikpat slikti kā angļu. Tas ir, kā mēdza teikt PSRS, ar vārdnīcas palīdzību. Vienkārši nebija tādas nepieciešamības. Pēdējos trīs gados politika mainījās, bet bija jau par vēlu. Rezultātā es paliku bez fundamentālām zināšanām un aizgāju uz krievu maksas augstskolu”, turpina A.Poļivoda. „Pēc pāris gadiem pa ausu galam dzirdēju, ka LU ir mīkstinātas latviešu valodas eksāmena prasības, bet man no tā vieglāk nekļuva”.

A.Poļivoda ir saņēmis ekonomikas bakalaura diplomu (specialitāte – tiesvedība), universitātē galīgi aizmirsis latviešu valodu, ne dienu nav strādājis savā specialitātē un galarezultātā nonācis latviskā kolektīvā, kur dažu mēnešu laikā ieguvis tādu valodas praksi, kas kompensē daudzus mācību gadus. „Šobrīd man nav problēmu ar informācijas uztveri – klausīšanos, lasīšanu. Ir grūtības informāciju pārraidīt: es zinu, ka runāju nepareizi, rakstu vēl sliktāk, bet šajā ziņā kompleksus vairs nejūtu. Pamazām tikšu līdz normālam līmenim. Kaut arī nekad nebūšu jurists”, smejas A.Poļivoda, piezīmēdams, ka “atradis” sevi citā sfērā – biznesā.

Vai skola pietiekami sagatavoja Arsēniju universitātei? „Gan jā, gan nē. Es ieguvu tiešām labas zināšanas galvenajos priekšmetos. Diemžēl latviešu valoda nebija to vidū. Kaut arī – laikam jau vaina nav skolā, bet gan manī pašā”, nosaka viņš.

IT speciālists (topošais)

Jevgēņijs Krasnojarskis absolvēja krievu skolas 12.klasi 2001.gadā, patlaban viņš ir Rīgas Tehniskās universitātes Informāciju tehnoloģiju fakultātes students. „Skolas izlaiduma klasēs mums bija daudz latviešu valodas stundu – ne mazāk kā četras nedēļā. Daži skolotāji gan centās pasniegt latviski arī citas stundas, bet drīzāk jau tā bija formalitāte. Tas ir, fizikā un ķīmijā mums speciāli mācīja terminus, bet pašu mācību vielu skaidroja krieviski. Tādējādi es beidzu skolu ar labām valodas zināšanām. Uzskatu, ka skola man ir devusi pietiekami,” viņš atceras.

Tomēr pirms stāšanās universitātē bija zināms satraukums. „Esmu no krievu skolas, bet jāmācās latviski. Domāju, ka varētu rasties problēmas. Bet dzīvē viss izrādījās vienkāršāk: apguvu nepieciešamās valodas prasmes, samācījos terminus. Nekādu problēmu”. Kā apgalvo J.Krasnojarskis, nav tā, ka augstskolā viņš pilnībā būtu nomainījis valodas vidi, jo visapkārt ir tik daudz krieviski runājošu studentu, ka nejūt saskarsmes trūkumu. „Drīzāk gan otrādi: reizēm pat kaut ko piemirstu latviski”, viņš smejas. „Mācību procesā es lietoju latviešu valodu, rakstot konspektus, uzdodot jautājumus vai atbildot. Rakstu kursa darbus un referātus. Ja ir grūtības kaut ko saprast, vienmēr var pārjautāt pasniedzējam. Tiesa gan, daži principa pēc neatbild.”

Vai skola pietiekami sagatavoja Jevgēņiju universitātei? Viņa atbilde: „Skola centās. Pamatzināšanu bija pietiekami, un to, kas bija piemirsies, atcerēties nācās pašam”.

Ekonomiste (topošā)

Jeļena Migunova patlaban studē ekonomiku Stokholmā, taču vispirms viņa iestājās Latvijas Lauksaimniecības Universitātē. „Es sapratu – lai iegūtu kvalitatīvu izglītību, man nedrīkst būt nekādu problēmu ar valodām. Ne ar latviešu, ne angļu. Tādēļ pēc 9.klases es nolēmu mācīties latviešu skolā. Tā kā esmu no jauktas ģimenes, sarunvaloda man grūtības nesagādāja. Trīs gadu laikā apguvu gramatiku un iestājos universitātē bez problēmām”, teic Migunova. Jau universitātē viņa uzvarēja konkursā un studentu apmaiņas ietvaros aizbrauca mācīties uz Zviedriju.

Pieņemt apzinātu lēmumu par mācību valodas nomaiņu J.Migunovai nebija viegli. „Protams, pašā sākumā skolā man bija problēmas, bet visdrīzāk tās radās jauna kolektīva, jaunu attiecību ar klasesbiedriem un skolotājiem dēļ. Atkārtoju: man jau bija valodas iemaņas un nebija psiholoģiskās barjeras, tādējādi mācības latviešu valodā man nekļuva par problēmu. Šobrīd es domāju, ka krievu skolā, kurā es mācījos no 1. līdz 9.klasei, valodas mācīšanas līmenis bija pietiekami augsts – ne velti daudzi no maniem klasesbiedriem vēlāk iestājās augstskolās. Taču tolaik (90.gadu otrajā pusē) man bija nepieciešamas papildus garantijas, ka būšu līdzvērtīgās pozīcijās ar latviešu skolu absolventiem.”

Vai skola pietiekami sagatavoja universitātei? „Esmu tāda, kas spētu sagatavoties arī patstāvīgi. Kas attiecas uz krievu skolām, manu klasesbiedru piemērs pierāda, ka problēma šeit nepastāv, un, ja arī pastāv, tad ne jau tik nopietna. Katrs pats ir savas laimes kalējs,” optimistiska ir Jeļena.

Šie četri stāsti, protams, nevar pretendēt uz Latvijas izglītības sistēmas vispārējo tendenču atspoguļojumu. Tomēr tiem liek mazliet padomāt par to, cik pamatota ir motivācija pašreizējās izglītības reformas autoriem.