Šis bogs nebūs par 9.Saeimas vecajiem grēkiem, kuru dēļ tā būtu pelnījusi atlaišanu. Nāks tuvāk vēlēšanas, es tos noteikti atgādināšu.

Nerakstīšu arī par to, kuras partijas varētu iegūt vai zaudēt ārkārtas vēlēšanu dēļ (tas, starp citu, nav nemaz vienkāršs jautājums, it sevišķi, ja Saeimas vēlēšanas notiktu reizē ar pašvaldību vēlēšanām).

Šis blogs būs veltīts manām pārdomām par to, kādēļ jaunas Saeimas vēlēšanas 2009.gadā varētu būt valstiski pareiza rīcība.

Izejas punkts ir vēsturiski zemais Saeimas uzticēšanās reitings – tikai 10% sabiedriskās domas aptaujās atzīst, ka Saeimai uzticās. Tas nozīmē divas lietas: 1) Saeima nav leģitīma; 2) Saeimas deputātu rīcība krīzes situācijā var būt bīstama, jo milzīgs cilvēku skaits uz katru viņu rīcību skatās ar aizdomām un teiktajam netic. Pietiek redzamam Saeimas deputātam publiski paziņot, ka lats/kāda banka ir stabila, kad nervu zāles dzers pat tie, kas iepriekš par šo stabilitāti nav šaubījušies.

Kaitējums no Saeimas atlaišanas manā izpratnē ir neliels. Varas vakuums neiestāsies, jo Satversmē ir šim gadījumam paredzēts konstitucionāls turpmākās rīcības modelis. Ne uz brīdi bez Saeimas nepaliksim – kamēr nebūs sanācis tās jaunais sastāvs, turpinās darboties vecais. Līdz ar to Latvijas valsts būs rīcībspējīga.

Visi ekonomikai fundamentāli svarīgie lēmumi arī ir pieņemti – starptautiskie aizdevumi ir piešķirti uz tādiem nosacījumiem, no kuriem nākamā Saeima nevarēs atkāpties. Vēsture rādīs, cik pareizi rīkojās Godmaņa valdība*, taču izvēles iespējas bija 2008.gada novembrī nevis 2009.gadā. Atkāpties no novembra/decembra plāna pamata (lata stabilitāte ar visām no tā izrietošajām sekām) TAGAD būtu pašnāvnieciski un domāju, ka visas nopietnās Latvijas partijas to saprot. Ekonomisko izvēļu koridors Latvijai vēl joprojām ir, taču tas ir šaurs.

Tad kādēļ būtu jau tagad jāatjauno Saeimas leģitimitāte? Manuprāt, 4 iemesli:

(1) Vēlētājiem jābūt teikšanai pār tiem, kas lems par ekonomiskām/sociālām prioritātēm smagajos gados. Tas nevar gaidīt līdz 2010.gada oktobrim, kad ir paredzētas kārtējās Saeimas vēlēšanas. Pagājušajā gadā valdība/Saeima bez konsultēšanās ar vēlētājiem pieņēma, iespējams, Latvijas ilgtermiņa nākotnei tikpat svarīgus lēmumus kā iestāšanās ES un NATO. Manuprāt, vēlētājiem ir jābūt iespējai vismaz izvēlēties starp tiem izdzīvošanas/situācijas risinājuma modeļiem, kas vēl ir iespējami. Ja mēs saprotam, ka bez pasaules tirgu atdzīvošanās Latvijas ekonomikai nākotne tāpat ir drūma (nav jēgas attīstīt eksportu, ja eksportpreces nav kam pārdot – skat. kas tagad notiek ar Japānas, Spānijas, Vācijas, Ķīnas eksportu), tad politiķiem ir jānāk ar piedāvājumu par to, kā izdzīvot līdz brīdim, kad situācija pasaulē normalizējas (kas var notikt tiklab 2009.gadā, kā 2019.gadā). Tie ir jautājumi par ekonomiskās politikas prioritātem:

a) kas ir tās sociālās grupas, kas ir īpaši aizsargājamas vai atbalstāmas (piemēram, maznodrošinātie; tie uzņēmēji, kas Latvijā vēl ir u.tml)? CIK tā ir prioritāras? Piemēram, ja kādas finanšu institūcijas glābšanas “cena” ir tāda, ka valstij nepietiek naudas kāda sociāla pabalsta izmaksai, vai šī finanšu institūcija tomēr ir jāglābj?

b) Latvijā ieplūstošā finansējuma (starptautiskais aizdevums, struktūrfondi) sadali – piemēram, vai labāk šos līdzekļus ir iedot tiem, kam, no šodienas pozīcijām raugoties, ir vislielākās iespējas starptautisko tirgu atdzīvošanās gadījumā, vai likt uzsvaru uz jaunu, inovatīvu uzņēmumu radīšanu (ar cerību uz Latvijas Skype), vai, varbūt, piešķirt šos līdzekļus maksimāli daudziem uzņēmējiem, lai kaut vai daļēji saglabātu darba vietas?

c) to, kā jāsadala ekonomisko problēmu nasta. Piemēram, vai proporcionālais ienākumu nodoklis nebūtu aizstājams ar progresīvo, lai aizsargātu tos, kuriem samazinās jau tā mazie ienākumi? Vai ir īpaši aizsargājami tie, kas ir paņēmuši kredītus, kurus šajā ekonomiskajā stuācijā vairs nespēj nomaksāt vai arī tie, kas kredītus nav ņēmuši, taču dēļ burbuļa plīšanas arī vairs nevar izdzīvot? Utt..

Atbildes uz visiem šiem jautājumiem ir politiskas un būtu tikai saprātīgi, ja par tām notiktu izvērsta diskusija. Vēlēšanas ir vienīgais efektīvais veids, kā vēlētāji var izrādīt attieksmi pret vienu vai otru prioritāti (atbalstot attiecīgos politiskos spēkus un tādējādi arī uzņemoties līdzatbildību par to, kas notiks ar Latviju, tās ekonomiku un iedzīvotājiem, nākamajos X gados).

(2) Vēlēšanas ir arī iespēja izvēlēties tos politiķus, par kuru godīgumu un darbību valsts (nevis savās personiskajās, vai politiskās partijas) interesēs vēlētājiem ir vismazāk šaubu. Šobrīd, kad valsts privātajā sektorā ienākošās naudas ir maz, ir īpaši svarīgi, lai valstij piešķirtā nauda tiek sadalīta pēc iespējas taisnīgāk. Tik pat svarīgi – lai sabiedrībai BŪTU IESPAIDS, ka tā tiek dalīta taisnīgi. Tas nav tikai abstrakts vai humānistisks apgalvojums. Reakcija uz necaurspīdīgu/netaisnīgu līdzekļu sadali, apstākļos, kad visiem trūkst, neizbēgami būs vētraināka nekā iepriekš, – domāju, ka, minimums, bez Saeimas logu sišanas neiztiks. Vēlēšanas ir iespēja ievēlēt tādus politiķus, kam sabiedrība uzticās, un vismaz daļēja profilakse pret sociāliem nemieriem.

(3) Situācija pasaules un Latvijas ekonomikā ir ļoti svārstīga. Ik pa laikam uzduros kādiem rakstiem/grāmatām, kas tika rakstītas pirms 2008.gada rudens un kuru prognozes, no šodienas pozīcijām raugoties, šķiet visai smieklīgas (īpaši šajā ziņā interesants ir SVF bijušā ilglaicīgā konsultanta Martina Giļmana darbs “Defolts, kura varēja nebūt”[krieviski] – kurā apjūsmots Putina režīms un Krievijas ekonomiskās perspektīvas pirms naftas cenu sabrukšanas). Tas nozīmē, ka ideālā gadījumā Latvijā “pie stūres” būtu jābūt profesionāli sagatavotiem cilvēkiem, kas vislabāk māk balansēt uz naža asmens. Manuprāt, šobrīd opozīcijas partijās ir pietiekami daudz labu ekonomistu/biznesa cilvēku, lai jaunu vēlēšanu gadījumā Slakteris nebūtu vienīgais piedāvājums finanšu ministra amatam. Neredzu iemeslus, kādēļ neļaut cilvēkiem jaunās vēlēšanās izvēlēties profesionālāko komandu, kas vislabāk varētu izstūrēt Latvijas ekonomiku caur globālās krīzes vētrainajiem ūdeņiem.

(4) Šobrīd ir īstais brīdis, kad politikā ienākt demokrātijas padziļināšanas prasībām. Redzams, ka pie varas esošā koalīcija ir pret visiem mēģinājumiem paplašināt kontroli pār savu rīcību, iesaistīt vairāk cilvēkus lēmumu pieņemšanā. Jaunas vēlēšanas ir veids, kā likt partijām nopozicionēties un paust skaidras apņemšanās par, teiksim, tautas rosinātu Saeimas atlaišanu, vēlētāju izvēles paplašināšanu, partiju “deoligarhizēšanu”, pašvaldību līmeņa referendumu ieviešanu utt. Tas arī nevar gaidīt uz 2010.gada beigām. Šie ir pasākumi, kas ir vērsti ne tikai uz ekonomiskās krīzes pārvarēšanu, bet arī profilaksi tam, lai Latvija tik dziļā bedrē vairs nekad neiekrīt.

* Latvija brīvprātīgi ir izvēlējusies tādu ekonomikas glābšanas plānu, kurš ir ļoti līdzīgs SVF diskreditētajām rekomendācijām grūtībās nokļuvušām valstīm pirms 10-20 gadiem (rekomendāciajs izrietēja no tā saucamā Vašingtonas konsensa). Savās jaunākajās rekomendācijās SVF atzina, ka izdevumu samazināšanas taktika krīzes gadījumā ir neefektīva. Saskaņā ar jaunākajiem ieteikumiem valstij, lai izkļūtu no krīzes, savi izdevumi ir nevis jāsamazina, bet jāpalielina (lai stimulētu ekonomiku): “optimāliem fiskālajiem pasākumiem jābūt savlaicīgiem, LIELIEM, ilglaicīgiem, diversificētiem, elastīgiem, kopējiem un ilgtspējīgiem”. Līdz ar to Latvija nākamajos gados būs tāds kā izmeģinājuma trusītis. Proti, pēc 10 gadiem pretnostatot Latviju tām valstīm, kur tika īstenoti ievērojamie fiskālie pasākumi, pēc sekām varēs pārliecināties, kurš priekšstats par ekonomikas likumsakarībām bija vairāk saistīts ar realitāti. Žēl tikai, ka likme ir cilvēku likteņi.