Raksts

Ceļu satiksmes drošības nacionālā programma – vai kādu tas interesē?


Datums:
10. augusts, 2004


Autori

Ilze Ruķere


Foto: I. Ruķere

Policija uz traģiskajām avārijām reaģē, pastiprinot patrulēšanu un sodīšanu, iekšlietu ministrs izsaka brīdinājumus, bet maz dzirdamas konstruktīvas diskusijas par Ceļu satiksmes drošības nacionālajā programmā izvirzītajiem mērķiem un to īstenošanu.

Smagās autoavārijās cietušo skaits turpina pieaugt ik nedēļu, un šogad ceļu satiksmes negadījumos ir jau 265 upuri. Šo negadījumu rezultātā sabiedrībai nodarītie zaudējumi mērāmi miljonos latu, piemēram, speciālisti aprēķinājuši, ka 2002.gadā tādējādi ir zaudēti 207 miljoni latu jeb 4% no Latvijas iekšzemes kopprodukta un šī gada statistika sola tik pat smagus zaudējumus[1].

Policija uz traģiskajiem notikumiem reaģē, pastiprinot patrulēšanu un sodīšanu, iekšlietu ministrs izsaka brīdinājumus atbildīgajiem policijas darbiniekiem. Tā varētu turpināt bezgalīgi palielināt Latvijas ceļu policijas štatus un lemt par aizvien bargākiem un bargākiem sodiem. Diemžēl, maz ir dzirdamas konstruktīvas diskusijas par Ceļu satiksmes drošības nacionālo programmu un tās ieviešanu dzīvē. Šāda programma ir izstrādāta un tās optimistiskais scenārijs paredz, ka ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo skaitam 2006. gadā nevajadzētu pārsniegt 300 upurus. Šis mērķis ir izvirzīts, balstoties uz aprēķiniem un jau sasniegtajiem rezultātiem citās Eiropas valstīs, un salīdzinot ar upuru skaitu aizvadītajos gados, tas tiešām ir gana optimistisks. Kas jādara, lai šo rezultātu izdotos sasniegt?

Iepazīstoties ar priekšlikumiem, kas ceļu satiksmes drošības uzlabošanai izstrādāti jau pirms vairākiem gadiem, jājautā, kāpēc daudzi no tiem joprojām nav īstenoti un finansiāls atbalsts tiem nav atradies? Nepietiekamā finansējuma dēļ ceļu satiksmes drošības nacionālā programma līdz šim realizēta tikai par trim ceturtdaļām, un paveiktais nav ļāvis būtiski uzlabot satiksmes drošību Latvijā. Piemēram, viens no šādiem neīstenotiem priekšlikumiem paredz daļu no soda naudām par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšanu novirzīt preventīvajiem pasākumiem ceļu satiksmes drošības uzlabošanai. Preventīvie pasākumi noziegumu un pārkāpumu novēršanai nav nekāds jaunums, bet diemžēl tieši šī ir tā joma, kurai visbiežāk netiek piešķirti līdzekļi, vai arī speciālistu ieteikumu ieviešana tiek aizstāta ar “vainīgo” meklēšanu.

Ceļu satiksmes drošības direkcijas apkopotā statistika liecina, ka galvenie ceļu satiksmes negadījumu cēloņi ir satiksmes dalībnieku uzvedība, ātruma pārsniegšana, alkohola lietošana, slikta redzamība un trūkumi ceļu satiksmes organizācijā. Dati nevienu nepārsteidz, bet vēlreiz dod iespēju pārliecināties par to, kurā virzienā jāstrādā. Šobrīd tik ļoti diskutētā vadītāju apmācība un vainas novelšana uz autoskolām nebūt nav tā vājākā joma – pēc Eiropas Savienības neatkarīgo ārvalstu un vietējo CSDD ekspertu atzinuma mācības autoskolās notiek pietiekoši augstā līmenī. Ceļu satiksmes drošības nacionālās programmas izpilde no 2000. līdz 2003.gadam liecina, ka visvājāk līdz šim veicies sekojošās jomās:

izglītība skolās un bērnudārzos – paveikts ļoti maz, galvenokārt darbs notiek pateicoties sponsoriem, kas ziedojuši līdzekļus informatīvas bāzes pilnveidošanai. Nav zināms kas, kur un kā apmāca bērnus satiksmes drošības jautājumos;
satiksmes drošības uzlabošana un rekonstrukcija uz pašvaldību un valsts ceļiem – nepietiekams finansējums, speciālistu trūkums pašvaldībās;
gājēju un velosipēdistu drošība, apgaismojumu sistēmas – arī šajā jomā preventīvais darbs veikts par saziedoto naudu. Statistika liecina, ka vairāk kā puse upuru reģistrēti ceļu negadījumos, kas notikuši tumsā vai krēslā (2002.gadā – 52% no visiem bojā gājušajiem uz valsts autoceļiem);
sabiedriskā transporta efektīva funkcionēšana, maršrutu taksometru sistēmas uzlabošana, velosipēdistu celiņu izveide;
sabiedrības informēšana par dzērumā un, pārsniedzot ātrumu, izraisīto avāriju smagumu – pagājušā gadā rīkotas vairākas šādas kampaņas, tomēr pēc ekspertu atzinuma Latvijā tās jāveic sistemātiski.

Par drošību uz ceļiem atbild daudzas institūcijas un arī sabiedrība kopumā, bet liela daļa tiešās komunikācijas gulstas uz policijas pleciem. Šobrīd par ceļu satiksmes drošības jautājumiem aktīvi sākuši runāt masu mediji un par to pat saņēmuši iekšlietu ministra atzinību, bet jājautā, cik bieži Latvijas iedzīvotāji redz pašus policijas darbiniekus skaidrojam savu nostāju, pieredzi un mērķus plašākai sabiedrībai? Latvijā trūkst šādā veida komunikācijas, kuras mērķis būtu policijas un sabiedrības dialogs, taču bez tā nebūs iespējams iziet no strupceļa, kādā patlaban ir nonākušas ceļu policijas un autovadītāju attiecības Latvijā.

_______________

[1] Aprēķinus par zaudējumu apjomu veic Ceļu satiksmes drošības direkcija, balstoties uz cietušo skaitu, kas 2002. gadā bija 518 bojāgājušie un 6300 ievainotie. Aprēķinos ņem vērā medicīniskās un administratīvās izmaksas (valsts darbinieku darba laika apmaksa), netiešās izmaksas (piemēram, bojā iet jauni cilvēki, kas saņēmuši valsts izglītību, bet nav sākuši strādāt), valsts izmaksātos pabalstus un kompensācijas. Salīdzinoši – 2004. gada pirmajos sešos mēnešos bojā gājuši 206 un ievainoti 2923 ceļu satiksmes negadījumu upuri.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!