Raksts

Ceļš izvēlas gājēju, nevis gājējs “ceļu”


Datums:
08. oktobris, 2002


Foto: A. Jansons

Vai, pirmām kārtām, nodrošināt pozitīvu stabilitāti, respektīvi, valsts attīstības virzību makrolīmenī – ekonomisko izaugsmi, integrāciju Rietumos, latviešu valodu kā sabiedrības integrācijas pamatu? Vai arī, saglabājot šo stabilitāti, panākt pozitīvas pārmaiņas valsts pārvaldē – tās efektivitāti sabiedrības labā, atklātumu, taisnīgumu un cīņu pret korupciju? Tāda bija vēlētāju vairākuma izvēles situācija 8.Saeimas vēlēšanās. Rezultāti nepārprotami liecina, ka nobalsots ir par pozitīvām pārmaiņām, saglabājot virziena stabilitāti.

Par šo vēlēšanu galvenajām tēmām nekļuva lielie makrolīmeņa mērķi paši par sevi. Kā nekā līdzšinējai ekonomiskajai politikai netika piedāvātas pārliecinošas alternatīvas. Izņemot PCTVL un daļēji ZZS, arī par pievienošanos NATO un Eiropas Savienībai (ES) šaubu nebija. Savukārt attiecībā uz latviešu valodas pozīcijām tikai PCTVL ir atšķirīgs – ievērojama mazākuma viedoklis. Taču lielie makrolīmeņa mērķi pastāvīgi bija fonā, tos pieņēma kā pašsaprotamus un tātad pilntiesīgi varam sagaidīt, ka tie tiks īstenoti.

Taču, lai tos īstenotu, ir jāpaveic pakārtoti uzdevumi, no kuriem priekšplānā izvirzās Latvijas politiskās elites un biznesa skaidra nošķiršana, uz ko cita vidū norāda Eiropas Parlaments savā 13.jūnija rezolūcijā par ES paplašināšanās sarunām. Šajā ziņā tieši vēlēšanu uzvarētāja “Jaunā laika” un Latvijas Pirmās partijas (LPP) kampaņas bija vismērķtiecīgākās – par spīti abus Latvijas tā sauktos oligarhus Andri Šķēli un Aivaru Lembergu pārstāvošo partiju (visizteiktāk attiecīgi – Tautas partijas un ZZS) labāk apmaksātajām kampaņām. Tādēļ politiskā loģika saka priekšā, ka “Jaunajam laikam” un Pirmajai partijai jāveido jaunās valdības koalīcijas kodols.

Par galveno šo vēlēšanu tēmu tātad kļuva valsts pārvalde šā vārda šaurā un plašā nozīmē, ietverot tās atvērtību sabiedrībai un korupcijas novēršanu, galu galā arī veselības aprūpes pārvaldi. Galvenais – pārvarēt plaisu starp varu un sabiedrību. Ne jau tikai vājā vēlēšanu kampaņa atstāja ilggadīgo varas partiju “Latvijas ceļš” ārpus jaunās Saeimas, kaut arī t.s. lapiņu skandāls atņēma balsis gan LC, gan arī Tautas partijai. Nespēja iecelt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju, nespēja pieņemt nevalstisko organizāciju likumdošanu, nespēja akceptēt un sākt īstenot pirmsreferenduma stratēģiju komunikācijai ar sabiedrību par pievienošanos Eiropas Savienībai – tie visi ir punkti, kuri tieši un it īpaši pirmsvēlēšanu laikā kā smagi kluči gūlās uz valdības vadītāja partiju. Ja to nebūtu, vismaz piecu procentu barjera būtu pārvarēta, un būtu attaisnots liberālas partijas vārds. Kampaņas vājums atspoguļoja partijas iekšējo vājumu.

Tagad “ceļu” piemeklējis Tautas frontes liktenis – kad tās uzdevumi tika izpildīti, vajadzēja nākt jauniem politiskajiem spēkiem. Ja “ceļš” neizvēlas liberālo – tātad attīstības – ceļu, tad pats politiskās attīstības ceļš izvēlas citu šā ceļa gājēju – “Jauno laiku”.

Aplūkojot dažādu valdības koalīciju izveides iespējas no vēlētāju dotā mandāta un iespējami sekmīgākas valdības darba viedokļa, nākas secināt, ka bez jau minētā “Jaunā laika” un Pirmās partijas būtu vēlama Tautas partijas līdzdalība valdības koalīcijā. Tautas partija var dot pienesumu it īpaši ar kompetenci ekonomikā un pēctecību ārpolitisko mērķu sasniegšanā. Tomēr – ar nosacījumu, ka ministru krēslos neparādās vecās sejas. Pretējā gadījumā ne vien “Jaunais laiks” neizpildīs savu pirmsvēlēšanu solījumu, ka tā valdībā nebūs bijušo ministru, bet valdības rīcībspēja īstenot vēlētāju gaidītās pārmaiņas būs nopietni apdraudēta. Kāpēc? Tāpēc, ka vismaz līdzšinējā Finansu, Iekšlietu un Ekonomikas ministriju vadība galīgi nav apliecinājusi sevi kā šādu pārmaiņu nesēji – tieši otrādi. Tādējādi šādas valdības sastādīšanas iespēja ir tieši atkarīga no tā, vai Tautas partija spēs piedāvāt piemērotas kandidatūras.

Tikai tad, ja tas nenotiek, būtu lietderīgi domāt par valdības veidošanu kopā ar ZZS un TB/LNNK, jo sekmīgai valdībai nepieciešams gan stabils vairākums, gan arī iespējami mazs koalīcijas dalībnieku skaits. Turklāt ZZS ir nevis viena, bet divas partijas. Tāpat nevajag aizmirst, ka programmatiski un no politisko centienu viedokļa ZZS un TB/LNNK var sagādāt valdībai lielas iekšējas problēmas – sarunās par iestāšanos ES, par kurām, nevis tikai par iestāšanos, ZZS prasa īpašu referendumu, un sabiedrības integrācijas jautājumos, kur TB/LNNK ir diametrāli pretēja nostāja PCTVL, abām šīm galējām apvienībām kavējot sabiedrības integrāciju.

Savukārt “Jaunā laika” un PCTVL koalīcija, par kuras iespēju vēl arvien dzirdamas spekulācijas kuluāros, vērtējama nekā citādi kā labēji radikālā Joahima Zīgerista danajiešu banānu dāvana Latvijas vēlētājiem jau 1995.gadā – biedrošanās ar Rubika ortodoksālajiem sociālistiem. Tad nu
tiešām jāsaka Mihaila Gorbačova atdzimušiem vārdiem: “Sveiki, biedri, iekš krieviskās Eirāzijas impērijas! Tā sauktā jaunā domāšana un pārkārtošanās ir atkal sākusies!” Vai tāda, jaundomātāja Einara Repšes vārdiem izsakoties, būtu Latvijas pēdējā cerība? Nē.

Ja jau šo vēlēšanu lielākā mācība ir sekot sabiedriskās politikas loģikai, tad tas jādara arī valdības veidošanā. Pretējā gadījumā, tā sakot, revolūcija atkal apēdīs savus bērnus. Bet galvenais – sabiedrības integrācijā, iekšējā drošībā, tiesu varā, valsts pārvaldes spējās, izglītības politikā un ekonomikas izaugsmē Eiropas Savienības kontekstā tad a priori netiks sasniegts tas, par ko balsoja vēlētāji.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!