Raksts

Cēlie un nezināmie


Datums:
12. septembris, 2011


Autori

Ivars Ījabs


Foto: anna banana

Kurš tad te grasās vest mūs visus krusta karā pret oligarhiem? Pašaizliedzīgais Valdis Zatlers, kurš bez pamatīgas draudzības ar oligarhiem joprojām operētu traumatoloģijas slimnīcā.

Pravietis tieši tādēļ ir pravietis, ka visi nevēlas pieņemt viņa īpašo misiju vēsturē. Turklāt acīmredzot pasaulē ir zemes, kurās praviešus vispirms mēģina ar visu sparu iemīdīt zemē, lai pēc tam par viņiem klusībā nobalsotu. Jūlijā nodibinātajai Zatlera Reformu partijai ir saradusies vesela virkne ienaidnieku no visiem flangiem. To lamā gan oligarhi, gan tie, kas vēl nesen pret oligarhiem cīnījās; par ZRP ņirgājas gan krievi, gan tie, kas krievus neieredz ne acu galā. To itin bieži dara arī tie paši ļaudis, kas vēl pirms neilga laika dikti ilgojās pēc „pārmaiņām” un „jaunas paaudzes politikā”. Tas nav visai tālredzīgi. Dziedi vai raudi, bet pārmaiņas un jauna paaudze politikā pie mums acīmredzot nav iespējama citādi kā, maigi izsakoties, nepilnīgajā ZRP veidolā.

Balsošana par visu jauno pie mums jau ir kļuvusi par tradīciju, kas nelaimīgi tika aizmirsta 9. un 10. Saeimas laikā, lai no jauna atgrieztos ar 11. Saeimu. Tādēļ nav šaubu, ka ZRP vēlēšanās iegūs solīdu daudzumu balsu. Tomēr iespējams, ka kāds no ZRP daudzskaitlīgā elektorāta tomēr naktī uz sestdienu nevarēs gulēt īsti mierīgi, mokoties šaubās un uzdodot sev jautājumu: vai patiesi ir īstie? Lielo vairumu pārmetumu ZRP var viegli atspēkot. Pirmais teic, ka ZRP tikai atņemot balsis Vienotībai un tādēļ esot bezjēdzīga iecere — patiesi, Vienotības un ZRP kopējais reitings ir aizdomīgi tuvs tiem procentiem, ko Vienotība saņēma pirms gada. Tomēr šis iebildums liktu domāt, ka Vienotībai pienākas kaut kāds daudzums garantētu balsu, pēc kurām sniedzas ZRP badīgā roka. Taču patiesībā Vienotība acīmredzot ir zaudējusi uzticību daļas to vēlētāju acīs, kas to atbalstīja 10. Saeimas vēlēšanās, un tas, kurš šīs balsis uztvers, acīmredzot vēlētājiem liksies pieņemamāks.

Otrs populārs iebildums teic, ka ZRP tāds šarlatānu kantoris vien ir, jo tā rindās nav populāru politiķu un sabiedrisku darbinieku. Tas kopumā ir taisnība: jūlija pirmajā pusē kā no pārpilnības raga publiskajā telpā bira informācija par prominencēm, kuras ir atteikušas dalību Zatlera pasākumam. Turklāt mēs laikam nekad neuzzināsim, kuri no šiem atteicējiem pirms tam bija devuši Zatleram mājienus par iespējamu dalību un pēc tam „uzmetuši”. Tomēr, ja jau sabiedrībā ir tāda vēlme pēc kaut kā jauna, cēla un nezināma, neviens nevarētu pārmest ZRP, ka viņi grib šo vēlmi apmierināt. Turklāt lai nu kur, bet Latvijā runāt par kaut kādu pieredzējuša politiķa profesijas standartu ir diezgan komiski. Palūkojieties vien uz atbildēm, kādas mūsu „profesionāļi” sniedz laikraksta Diena uzdotajiem jautājumiem par elementāriem Latvijas politikas faktiem! Lielais vairums ZRP biedru gan ir tieši tādi paši, taču šajā ziņā viņi noteikti nav sliktāki par lielo vairumu “pieredzējušo”.

Labo nodomu bruņinieki

Jau no paša sākuma ZRP lielu uzmanību veltīja savai programmai, kuru esot rakstījuši daudzi viedi cilvēki no partijas gudro aprindām. Pats vērienīgais programmas rakstīšanas pasākums raisa cieņu, un nebūtu pareizi apšaubīt to cilvēku patriotismu un godaprātu, kuri šajā procesā iesaistījās. Cits jautājums, protams, skar šās procedūras jēgu Latvijas politiskajā sistēmā. Nonākot raibā koalīcijā kopā ar ambicioziem partneriem, visas vīzijas par Saules pilsētu, kur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās, automātiski reducējas uz vienu divām elementārām lietām, kuras var mēģināt „dabūt cauri”.

Tādēļ programmas rakstīšanas pie mums patiesībā ir tādi kolektīvi spiritisma seansi. Tos vada pārliecība, ka pietiks visiem kopā vienlaikus domāt kaut ko labu, lai šis labais arī notiktu. Tas nenozīmē, ka programmas vispār nevajadzētu rakstīt, ja arī deviņdesmit procenti no tām paliks nerealizēti. Parunāties vajag vienmēr. Taču varbūt jāatceras arī tas, ka ne jau ideju trūkums ir novedis Latviju tur, kur tā šobrīd atrodas, bet gan nespēja atrast pietiekošu politisku atbalstu šīm idejām un arī realizēt tās. ZRP programma šajā ziņā nav nedz daudz labāka, nedz daudz sliktāka par Sabiedrības citai politikai, Jaunlatvijas vai Pēdējās partijas programmām. Tās visas ir labi iecerēti un savā būtībā ļoti skumji reformu apraksti, kurām piemīt tikai viena slikta īpašība — to rakstītāji nekad nav tā īsti apjēguši, kā šīs reformas varētu realizēt.

ZRP programmā gan ir sabāzts krietni daudz lirikas un visāda birokrātiska „programmatisko dokumentu” žargona — „sabalansētība”, „ilgtspēja”, „attīstība” te ir atrodama ik uz soļa. Protams, ir jābūt izcili drosmīgiem, lai aizstāvētu šādus nepopulārus, nekad nedzirdētus un ekstravagantus principus. Arī atsauce uz Tautas partijas iedvesmoto buramvārdu dokumentu „Latvija 2030” atsauc atmiņā virkni līdzīgu spiritisma seansu. Tomēr jāatzīmē, ka ZRP programma tomēr satur arī virkni konkrētu un sakarīgu lietu, kuras nebūtu pareizi nepamanīt. Tās ir meklējamas programmas tehniskajā daļā, kur tiek runāts par konkrētību. Pat neraugoties uz to, ka programmas autori vietām nonāk ar sevi pretrunās, te ir sarakstītas daudzas saprātīgas lietas. Īpaši tas sakāms par ekonomikas daļu, kura sākas ar viegli didaktisku ievadu makroekonomikā un beidzas ar konkrētiem rīcībpolitikas piedāvājumiem. Šeit rodas iespaids, ka autors „zina drēbi” un piedāvā kompetentus risinājumus. Skaidrs, ka galvenā problēma šeit būs programmas „pārdošana” vēlētājiem, jo izdabāšanas pilsoņu noskaņojumam te ir ļoti maz.

To pašu gan nevar teikt par programmas sadaļu Politiskās sistēmas reforma. Daļa no šeit rakstītā diez vai vispār attiecas uz politisko sistēmu (kā vēlētāju reģistrs), citas lietas ir, maigi izsakoties, diskutablas, lai neteiktu, ka pilnīgi garām. Zināmās aprindās Latvijā jau ilgāku laiku valda pārliecība, ka vēlēšanu apgabalu tālāka sadalīšana ir īstais ceļš Latvijas vēlēšanu sistēmas pilnveidei. Tas ļaušot piesaistīt deputātu teritorijai un tās vēlētājiem, kuru priekšā tad deputāts būšot atbildīgs. Šķiet, ka ZRP reformētāju rindās neviens nav aizdomājies par to, kādu iespaidu uz Latvijas politiku ir atstājusi jau notikusī „lokomotīvju principa” atcelšana. Atļaušos atgādināt, ka pirmā un līdz šim vienīgā pēc šā principa vēlētā Saeima tika atlaista pēc nepilna gada, turklāt to izdarīja pats partijas virsaitis. Taču ZRP tas acīmredzot nav šķērslis turpināt aizstāvēt šo ideju — tāpat, kā partiju īpaši nenodarbina arī Satversmes grūti grozāmajā 6. pantā ierakstītā proporcionālā vēlēšanu sistēma.

Nerunāsim nemaz par Valsts prezidenta, valdības un Saeimas attiecību interpretāciju. ZRP it kā no vienas puses vēlas stiprināt Valsts prezidenta lomu, no otras — valdību nestabilitātes novēršanai ieviest konstruktīvo neuzticības balsojumu. Nu ko — labākais no visām iespējamām pasaulēm te ir apkopots vienuviet. Ko gan lai vēl vēlas? Nelaime vienīgi tā, ka konstruktīvais neuzticības balsojums radikāli samazinātu Valsts prezidenta ietekmi uz politisko dzīvi, jo atņemtu viņam pašu nozīmīgāko instrumentu — proti, tiesības nominēt Ministru prezidenta kandidātu. Konstruktīvā neuzticības balsojuma gadījumā tiesības nominēt Ministru prezidenta kandidātu pēc definīcijas pienākas pašai Saeimai. Tad vai nu šurp, vai turp — ko īsti darīsim?

Kā saldais ēdiens šajā programmas sadaļā vēlētājam tiek pasniegta jau bieži dzirdētā mantra par tiešās demokrātijas stiprināšanu. Šajā pārliecībā ir kaut kas īsteni zatlerisks, jo bijušais Valsts prezidents pie tās pieturas jau ilgāku laiku: parlamentārisma problēmas vajag risināt, paplašinot iespējas tautai jaukties parlamenta darbā. Atbildīga politiķa vietā mums ir vajadzīgs referendums pēc pirmā pieprasījuma; efektīvas parlamentārās konkurences vietā mums ir vajadzīgas parakstu vākšanas internetā, lai torpedētu vēlēto politiķu darbu. Drusku aizdomāties par to, kādu iespaidu uz Latvijas demokrātiju ir atstājuši līdz šim notikušie referendumi (no kuriem pēdējo tikko kā ir restartējis Vladimirs Lindermans), ZRP acīmredzot šķiet pilnīgi lieki. Ja nu ir kāda lieta, kas pilnībā vieno ZRP ar Lembergu, tad tas ir slēpts naids pret parlamentārismu. Ja viens blēdīgi manipulē ar deputātiem, tad otri propagandē naivu demokrātismu, saskaņā ar kuru tautai „jāņem vara savās rokās” un visām varītēm jātraucē strādāt pašu vēlētiem politiķiem. Es saprotu, ka viens otrs ZRP anglofīls ir dziļā sajūsmā par britu output-side democracy un tamlīdzīgām lietām, kuras ir populāras stabili funkcionējošās pārstāvniecības demokrātijās kā papildus instruments. Taču vēsture diemžēl liecina, ka mēģinājumi ar tiešās demokrātijas mehānismiem „labot” defektīvu parlamentārismu beigās nāk par labu ekstrēmiem populistiem un ved pretim haosam. Arī Latvijas līdzšinējā pieredze liecina, ka tiešo demokrātiju pie mums vislabprātāk izmanto tieši nedemokrātiskiem nolūkiem. Nerunāsim nemaz par to, ka nekas cits nespēs tā apgrūtināt ZRP plānotās smagās reformas kā paplašināta referendumu demokrātija un iespējas pilsoņiem pie pirmās izdevības kavēt vēlēto politiķu darbu. Nu neiet tas Griničas meridiāns cauri Latvijai, nu ko tur lai dara. Piedosim viņam to.

Atšķirībā no politiskās sistēmas reformām sadaļa par „iekļaujošo sabiedrību” nav greiza, taču ir pārlieku abstrakta. Definējot savu ideoloģiju, ZRP kā pirmo mērķi min sabiedrību „bez etniskā dalījuma”. Taču, kad lieta nonāk līdz konkrētākiem soļiem, ZRP līdzīgi runcim Leopoldam tikai aicina dzīvot draudzīgi, būt tolerantiem un „veicināt dialogu”. Protams, ka nepilsoņu bērni un krievu valodas skolas gan programmā ir pieminētas gana skaidrā veidā. Taču nekas netiek minēts par tālāko integrācijas virzību un tām fundamentālajām problēmām, kuras šo jomu vajā jau divdesmit gadu. Izskatās, ka arī praksē ar Zatlera pieteikto partijas „interetnisko” dimensiju diez ko vis nevedas: liekas, ka šajā frontē partijas galvenais sasniegums būs un paliks Viktora Makarova un Vjačeslava Dombrovska ieraušana Latvijas politiķu rindās. Par to gan patiesi ir prieks — te nu nemeklējiet ironiju.

Arī daudzas citas epizodes programmā diemžēl liek atcerēties pazīstamo Žvaņecka teicienu: nerunājiet tik mīklaini, jūs mani kaitināt! Piemēram, epizode par paaudžu solidaritāti un vietējām kopienām vienā flakonā — ko tas tagad nozīmē? Ka valsts nemaksās pensijas, bet tā vietā atļaus par vecajiem rūpēties pašvaldībām un NVO? Kaut ko citu? Vai varbūt tā ir kārtējā nodeva seksīgajai retorikai par „stiprajām kopienām”, kuras tumsonīgās Latvijas realitātē nez kādēļ negrib un negrib rasties?

Vox populi

Neraugoties uz visiem šiem iebildumiem, ZRP programma kopumā atstāj ne to sliktāko iespaidu pat tad, ja tajā daudz kas šķiet grūti saprotams. Taču ne jau programmā ir meklējama ZRP galvenā problēma. ZRP galvenā problēma ir meklējama tur, ka šā veidojuma pamatā ir klasiskā Latvijas politikas „dubultdoma”. Būtībā tas ir vecais politikas teorijas jautājums: vai ir labi cēla mērķa vārdā apjāt vēlētāju? Par ZRP visvairāk ir gatavi balsot ļaudis, kuriem dikti patika, kā cēlais bruņinieks Zatlers gluži kā Svētais Juris izrēķinājās ar ļauno pūķi Saeimu. Turklāt liela daļa no šā ZRP elektorāta parlamentāro demokrātiju kā tādu vislabprātāk redzētu zārkā ar baltām čībiņām kājās. Liekas, ka ZRP topošajiem politiķiem tas ir gluži vienalga — galvenais, ka iemet biļetenu. Taču šāda stratēģija Latvijas politikā jau ir veca kā pasaule, un tās vispārpieņemtais apzīmējums ir populisms. Tas ir sastopams visā pasaulē, un tas arī strādā gana efektīvi visā pasaulē. Palūkojieties uz Amerikas republikāņiem, kuri šo pašu stratēģiju izmanto savās attiecībās ar Tea Party movement: tas nekas, ka mūsu atbalstītāji ir galīgi tērēti, galvenais taču, ka viņi balso par mums. Šo pieeju var ļoti veiksmīgi izmantot arī pie mums; taču nevajag stāstīt, ka tas ir kaut kas jauns. Latvijā ir gana sena tradīcija uzskatīt vēlētājus par idiotiem, un paši vēlētāji arī dod šādam uzskatam pietiekoši daudz iemeslu. Tomēr ar eiropeisku demokrātiju gan tam nav gluži nekāda sakara.

Tas pats attiecas uz cīņu ar „oligarhiem”, par kuriem gan pēdējā laikā ZRP ir aprāvušies un runā krietni mazāk. Skaidrs, valsts nozagšana Latvijā ir liela problēma, patronāžas tīkli un politiķu pirkšana pie mums joprojām ir vispārpieņemta prakse, un tā tālāk. Tomēr kurš tad te grasās vest mūs visus krusta karā pret oligarhiem? Pašaizliedzīgais Valdis Zatlers, kura politiskā karjera ir tikai un vienīgi oligarhu neleģitīmas ietekmes rezultāts, kurš bez pamatīgas draudzības ar oligarhiem joprojām operētu muguras traumatoloģijas slimnīcā, kurš pēc iesēšanās prezidenta krēslā savām rokām četru gadu garumā ir izsludinājis veselu virkni oligarhu interesēs pieņemtu likumu un vēl pašeftējies pa valsts naudu dīvainu estētisko ambīciju vārdā. Eksprezidents, kurš savādā kārtā par oligarhiem atcerējās tikai nedēļu pirms pārvēlēšanas, protams, arī ir ļoti pārliecinoša figūra — īpaši, ja aizmirstam, no kurienes viņš te ir parādījies un kā viņš vēl nesen mums visiem stāstīja, ka neko par oligarhiem nezinot.

Tomēr politika ir ciniska, un arī visas iepriekš minētās lietas būtu piedodamas un attaisnojamas, ja beigu beigās tiks sasniegts Zatlera spraustais mērķis — proti, mazināta oligarhu ietekme Latvijas politikā un īstenotas vajadzīgas reformas. Pēc tā, un nevis pēc skaistiem buramvārdu dokumentiem mums arī būtu jāvērtē visas šīs avantūras rezultāti.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!