Raksts

Ceļā uz tautas prezidentu


Datums:
17. jūlijs, 2007


Foto: dave 77459

Ja prezidenta kandidātus izvirzītu pašvaldības, tad tiktu pārstāvēts plašs pretendentu loks un no caurspīdīgas un cieņpilnas sacīkstes neatteiktos tik daudz piemērotu personu, kā tas notika aizvadītajās vēlēšanās.

Zvērestu ir nodevis un pie amata pienākumu pildīšanas stājies jauns Valsts prezidents. Lai viņam veicas! Taču diemžēl prezidentūras sākums nav bijis īpaši spožs. Ja par Valda Zatlera reputāciju domas atšķiras, tad diez vai atradīsies kāds, kas noliegtu, ka ar slepenības plīvuru aizsegto un teju konspiratīvo prezidenta ievēlēšanas procesu kaut kas īsti nebija kārtībā. Pretstatā Saeimas rādītajam piemēram, vēlēšanu priekšvakarā steidzoties regulēt vēlēšanu procesu, pat grozot Satversmi, tieši šis brīdis, kad jaunais prezidents ir tikko sācis darbu, ir īstais, lai kritiski pavērtētu Valsts prezidenta ievēlēšanas procesu un diskutētu par tā reformām.

Likumdevēja atsvars — prezidents

Varētu šķist, ka vienīgā alternatīva pašreizējai kārtībai, kad Valsts prezidentu ievēl Saeima, ir tikai tautas vēlēts prezidents. Daža iespējami bezcerīga partija ir pat sākusi vākt parakstus tikpat bezcerīgam ierosinājumam, kurš nekādā mērā nebūs problēmas risinājums, jo, kā mums rāda 9. Saeimas vēlēšanu pieredze, pat visdemokrātiskākajā procesā ir iegūstams prettiesisks rezultāts. Turklāt valstis, kur tautas vēlētam prezidentam nav liels atbildības slogs, riskē par prezidentiem iegūt dažādus avantūristus un populistus, kā tas, piemēram, bija Lietuvā prezidenta Paksa gadījumā. Tāpat ierosinājuma kritiķi bieži norāda, ka, nododot prezidenta ievēlēšanu tautas rokās, būtiski jāpārskata arī prezidenta pilnvaru apjoms, kas nozīmētu pamatīgu Satversmes reformu. Taču, pat nepalielinot Valsts prezidenta pilnvaru apjomu, šis nav ne efektīvs veids, kā risināt šajās prezidenta vēlēšanās novēroto demokrātijas deficīta problēmu, ne arī atbilstoša kārtība Valsts prezidenta institūta vēsturiskajai izcelsmei Latvijas Republikas Satversmē.

Sākotnēji Satversmes autori, nākot klajā ar priekšlikumiem par konstitucionālo iekārtu, nemaz paredzēja Valsts prezidenta institūtu, valsts galvas funkcijas uzticot Saeimas priekšsēdētājam. Līdzīgs risinājums tika rasts arī pirmskara Igaunijas konstitūcijā, kas paredzēja „Valsts vecākā” amatu, kas vienlaikus bija gan parlamenta priekšsēdētājs, gan valsts galva. Šādu pozīciju lielākoties aizstāvēja sociāldemokrāti, savukārt konservatīvās labējās partijas vēlējās redzēt stipru, tautas vēlētu prezidentu jaunās Latvijas Republikas priekšgalā. Pašreizējais regulējums Satversmē ir šo divu atšķirīgo viedokļu kompromiss, proti, Valsts prezidents ir atdalīts no Saeimas sastāva, un tas ir apveltīts ar vairākām leģislatīvām funkcijām, kas balansē ar Saeimas kā likumdevēja pilnvarām. Valsts prezidenta institūta „radniecība” ar Saeimas priekšsēdētāja institūtu ir skaidri atspoguļota arī mūsdienu Satversmes redakcijā.

Šāds pilnvaru balanss Satversmē atrisināja vēl kādu problēmu. Latvijas Satversme līdz ar 20. gadu sākumā izstrādātajām Somijas un Igaunijas konstitūcijām bija pirmās Eiropā, kas paredzēja vienpalātas parlamentu. Šāds regulējums nodrošināja līdzsvaru, ko citās valstīs bieži veido parlamenta apakšpalāta un augšpalāta. Tādejādi jāsecina, ka Valsts prezidents ir vairāk piederīgs likumdevējvarai, nevis izpildvarai. Līdz ar to Latvijā kā izteikti parlamentārā republikā (kur pat izpildvaras ievēlēšana nav tautas ziņā) nav ne vēlams diferencēt vienam varas atzaram – likumdevēja varai – piederošo institūtu leģitimitātes avotu, ne arī tas ir nepieciešams.

Turklāt, ja analizē, kas bija problēmas cēlonis šajās prezidenta vēlēšanās, jāsecina, ka tā nebija pati balsošanas procedūra, bet gan kandidātu izvirzīšanas kārtība. Tā vietā, lai ar to nodarbotos Saeimas deputāti, valdošās partijas atklāti spēlēja demokrātijas maskarādi, bet aiz slēgtām durvīm superelite vienojās tikai par sev vien zināmiem darījumiem. Protams, superelites varas uzurpācija neattaisno pozīcijas deputātu pasivitāti, kas kārtējo reizi uzskatāmi nodemonstrēja, ko Latvijas Pirmās partijas līderis Ainārs Šlesers domā, viņus sulīgi saukājot par „pasažieriem”. Bez viņu klusējoša atbalsta tas nevarētu notikt.

Kandidātus iesaka pašvaldības

Interesanti, ka diskusijas par prezidenta kandidātu noritēja Ministru kabineta ēkā un, vismaz no malas raugoties, to līderis bija pats Ministru prezidents, kaut arī izpildvarai šajā procesā nemaz nebūtu jāiesaistās. Šādu slepenu sanāksmju un vienošanos rezultātā nav brīnums, ka virkne sabiedrībā zināmu personu, kas būtu izcili piemērotas Valsts prezidenta amatam, kategoriski atteicās no kandidēšanas, nevēloties piedalīties šādā cirkā. Tāpat pārāk lielu izbrīnu neizsauc arī deputātu balsojums, jo, ja izvēlei tiek piedāvāti divi vienlīdz neizteiksmīgi kandidāt, katrs balso atkarībā no piederības pozīcijai vai opozīcijai.

Lai arī ar katru sasaukumu Saeimas deputāti ir aizvien pasīvāki, diskutējot par dažādām stratēģiskām un politiskām nostādnēm parlamentā, tā vietā atvēlot šīm diskusijām noritēt koalīcijas padomes sēdēs, esmu pārliecināts, ka, ja Saeimai liktu priekšā veselu virkni ar piemērotiem kandidātiem, tad tomēr aizklātajā balsojumā deputātu pilsoniskā atbildība ņemtu virsroku. Tāpēc vienīgais uzlabojums, kas nepieciešams Valsts prezidenta ievēlēšanas procesā, ir kandidātu izvirzīšanas kārtība.

Mans priekšlikums ir to aizņemties no Francijas, kur par prezidenta kandidātu kļūst jebkura persona, ko izvirza vismaz 500 no apmēram 49 000 pašvaldību vadītāju, tādejādi uz vēlēšanām ik reizi izvirzot vairāk nekā desmit kandidātu. Ja līdzīga sistēma pastāvētu Latvijā, ka noteikts skaits pašvaldību vadītāju (piemēram, divdesmit) varētu izvirzīt vienu prezidenta amata kandidātu, tad, pirmkārt, prezidenta vēlēšanās tiktu pārstāvēts plašs kandidātu loks. Un, otrkārt, diez vai no šādas caurspīdīgas un pret kandidātiem cieņpilnas sacīkstes atteiktos tik daudz piemērotu personu, kā tas bija aizvadītajās prezidenta vēlēšanās. Plašais kandidātu loks nodrošinātu lielāku iespējamību, ka tajā ir vairāki prezidenta amatam piemēroti pretendenti, tādēļ vēlēšanas būtu jāorganizē tik daudz kārtās, līdz kāds no šiem kandidātiem tiek ievēlēts par Valsts prezidentu, nepieciešamības gadījumā uz katru kārtu izslēdzot vismazāko atbalstu guvušos kandidātus. Ja pēdējā balsošanas kārtā tādējādi atlikuši vairs tikai divi kandidāti, par Valsts prezidentu būtu ievēlēts tas, kurš saņem vairākumu klātesošo balsu.

Tomēr demokrātiska vēlēšanu sistēma vien nav glābiņš. Veidam, kādā tā tiek darbināta, ir jābūt ne mazāk demokrātiskam, pretējā gadījumā rezultāts tik un tā nav demokrātisks. Tāpēc vēlēšanu sistēmu mēs, protams, varam uzlabot, bet, lai tiktu sasniegts vēlamais rezultāts, valsts pārvaldē ir jāstrādā ar demokrātiskāku attieksmi. Un tas lielā mērā ir atkarīgs no Saeimā ievēlēto tautas priekšstāvju aktivitātes.


Melnā zirdziņa gaidās

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!