Foto: Nicholas Tang
Pēc Lietussargu revolūcijas neliekas, ka sabiedrībā ir palicis aktivitātes, protestētgribas noskaņojums. Drīzāk ir atgriezusies pasivitāte un vienaldzība.
Politika.lv sāk atskatu uz nozīmīgākajiem notikumiem 9.Saeimas laikā. Esam izvēlējušies lasītājiem atgādināt tās norises, kas ir nozīmīgi ietekmējuši valsts attīstību un kuru sekas jūtam gan šodien, gan, visticamāk, izjutīsim arī 10. Saeimas laikā.
Atceroties Lietussargu revolūciju[1], jau kļuvis grūti noteikt, cik tālā pagātnē meklējami īstie iemesli 2007.gada rudens notikumiem un vēl jo vairāk — saprast, ko šie notikumi patiesībā ir ietekmējuši. Vai politikas process ir kļuvis kaut uz soli tuvāks tam, par ko tika rakstīts Tautas manifestā?
Tā tas notika
Sāksim ar nelielu atmiņas atsvaidzināšanu par to, kādi bija tālā 2007.gada notikumi, kas noveda pie Lietussargu revolūcijas, un kāds bija „sausais” revolūcijas atlikums.
31.maijs — Saeima par jauno Latvijas prezidentu ievēl ķirurgu Valdi Zatleru. Vēlāk izrādās, ka par jauno prezidentu lemts slepeni, zoodārzā tiekoties oligarhiem un toreizējam Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim (TP).
7. jūlijs — referendums par grozījumiem ar valsts drošību saistītajos likumos. Nepieciešamais kvorums — 453 730 vēlētāju netika iegūts, taču arī savāktos vairāk nekā 300 000 balsu varēja uzskatīt par nopietnu signālu valdībai.
24. septembris — premjers Kalvītis (TP) atstādina no amata KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu, kā iemeslu izmantojot Valsts kontroles konstatētos pārkāpumus struktūras grāmatvedībā.
13. oktobris — vairāk nekā 1000 skolotāju, policistu, ugunsdzēsēju, mediķu un viņu atbalstītāju pulcējas piketā pie Saeimas, lai pieprasītu agrāk solīto, bet novilcināto algas pielikumu.
16.oktobris — ASV vēstniece Ketrīna Toda Beilija LU Lielajā aulā plašai auditorijai notur runu, kurā tiek dots nepārprotams mājiens, ka Latvija nonākusi līdz bīstamam punktam: turpināt reformas un demokrātijas attīstīšanu vai padarīt valsti par ”rotaļu laukumu dažiem indivīdiem, kas lēmumus pieņem, lai ieguvēji būtu viņu draugi”.
18. oktobris — ap 5000 ar valdības politiku un tautas viedokļa ignorēšanu neapmierināti iedzīvotāji pie Saeimas pulcējas lielākajā piketā pēc neatkarības atjaunošanas.
19.oktobris — saasinās valdības krīze — no Tautas partijas (TP) izslēdz reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru Aigaru Štokenbergu. Demisionē un TP pamet arī ārlietu ministrs Artis Pabriks. Abi uzsāk darbu pie jaunas politiskās partijas veidošanas.
3. novembris — Doma laukumā ar lozungu ”Par tiesisku valsti! Par godīgu politiku!” uz Tautas sapulci pulcējas ap 8000 cilvēku, prasot Valsts prezidentam atlaist Saeimu.
5. decembris — demisionē premjers Aigars Kalvītis un līdz ar viņu arī valdība.
20.decembris — Saeima apstiprina Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdību.
Sabiedrības ekonomiskā situācija
2007. gads vēl noritēja zem inflācijas zīmes, sapņojot par ekonomikas „vieglo nosēšanos”, algu pielikumiem valsts sektorā strādājošajiem, milzu kultūras objektu celšanas plāniem un dzīvojot nekustamo īpašumu burbuļa sprādziena viducī. 2007.gada rudenī izrādījās, ka toreizējā premjera Aigara Kalvīša (TP) slepenais, bet par efektīvu pasludinātais pretinflācijas plāns izgāzies un inflācijas apkarošanas vārdā jāķeras pie valsts iestāžu izdevumu un algu pieauguma apcirpšanas. Lai arī sabiedrībai jau sāk rasties zināmas aizdomas, ka ar ekonomiku viss nav tā, kā tam vajadzētu būt, visticamāk, reti kurš iedomājas, ka 2010.gada rudenī Latvija būs sasniegusi tādu zemāko punktu, kādā tā ir šobrīd.
Ekonomiskās problēmas nav Lietussargu revolūcijas iemesls, jo 2007.gadā sabiedrība vēl pat nenojauš, ka drīz būs nepieciešams slēgt skolas un slimnīcas un samazināt algas trīs reizes gadā. Vēl nenojauš, ka jau drīzumā darbu zaudēs vairāk nekā 100 000 cilvēku[2], darba devēji bankrotēs un liela daļa kredītņēmēju nevarēs segt parādus.
Iemeslus 2007. gada rudens notikumiem labi ilustrē laikraksta Diena uzsaukums, iestājoties „pret tiesu lēmumu tirgošanu pie tējas tases, svarīgu jautājumu risināšanu slepenās sanāksmēs zoodārzā un neapmierinātību ar politiķu rīcību daudzos citos gadījumos”[3]. Turklāt Tautas sapulces rīkošanu un uzsaukumu atbalsta ļoti plašs cilvēku loks — gan pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, gan mākslinieki, gan žurnālisti un citi sabiedrībā pazīstami cilvēki. Pēc Tautas sapulces reģionālā prese ar lepnumu raksta, cik daudz un kādi pārstāvji pasākumā ir piedalījušies no konkrētajiem novadiem.
Sekas Nr. 1.: iedrošināts prezidents.
Gan premjers Kalvītis, gan prezidents Valdis Zatlers vārdos atbalstīja Tautas sapulces rīkošanu, un šis pasākums kļuva par pagrieziena punktu abu karjerā. Zatleram šī kļuva par dienu, kad viņš saņēma drosmi stāties sabiedrības, kas kliedz „Atlaist Saeimu!”, priekšā par spīti tam, ka viņam vēl nebija ko teikt. Prezidentam šī kļūst par dienu, kad viņš uzsāk arvien biežāk droši komentēt ikdienas politiskās norises, pat nereti saasinot savu toni. Kad iecerētie Satversmes grozījumi ļaut pilsoņiem ierosināt Saeimas atlaišanu 2008. gada 2. augusta referendumā piedzīvo neveiksmi kvoruma trūkuma dēļ, prezidents izmanto savas tiesības ierosināt minētos grozījumus. Viņš 2009. gada sākumā izvirza Saeimai izpildāmo darbu sarakstu, norādot konkrētu termiņu un piedraudot ar Saeimas atlaišanu. Uzrunājot Saeimas deputātus pavasara sesijas pēdējā plenārsēdē 2008.gadā, Zatlers izvērtē novembra notikumus, secinot, ka tā ir bijusi demokrātijas mācību stunda, kuras iemesls — valsts varas nespēja sabiedrībai izskaidrot savu rīcību un lēmumus, un secina, ka saikne starp likumdevēju un izpildvaru ir kļuvusi stiprāka, bet lēmumu pieņemšanas process — atklātāks.[4] Toties pie versijas, ka protestu iemesls bijusi liela, neveiksmīga komunikācijas kļūda un nepareizi plānots PR, vēl pat šodien pieturas toreiz valdošās Tautas partijas pārstāvji.
Sekas Nr.2.: krīze 9. Saeimas koalīcijas partijās
Lietussargu revolūcija saasināja vienu no Latvijas politisko partiju akūtajām problēmām — jau atkal parādījās pārbēdzēji uz citām partijām un jaunu partiju veidotāji. Īpaši smagi šo izjūt TB/LNNK un Tautas partija (TP). Atšķirībā no tā, kā tas bijis ierasts, 2008.gada maijā TP klusām aizvadīja savas pastāvēšanas 10 gadu jubileju, un daudzi tai solīja Latvijas ceļa skuju taku. Tomēr ne velti TP, pateicoties gudriem un nekaunīgiem stratēģiem, stabilai finansiālajai bāzei un spēcīgām reģionālajām nodaļām, sevi ir dēvējusi par spēcīgāko politisko spēku Latvijā. Partijas uzdevums pat vēl šodien ir cerēt, ka sabiedrība būs aizmirsusi divas lielās 2007. gada izgāšanās — premjera padomnieka Raimonda Lazdiņa vadībā tapušo drošības likumu grozījumu bīdīšanu, kas beidzās ar tautas nobalsošanu 2007. gada vasarā, un neveiksmīgo mēģinājumu atbrīvoties no KNAB vadītāja Alekseja Loskutova, kas, savukārt, beidzās ar Lietussargu revolūciju. Vairākiem TP redzamākajiem, populārākajiem politiķiem, kas agrāk būtu skatāmi uz katra pirmsvēlēšanu plakāta, ir bijis jānozūd no politiskās skatuves, iespējams, uz neatgriešanos. Partijas ierindas biedram Andrim Šķēlem gan nācies atgriezties politikā, lai glābtu to, kas vēl glābjams. Visbeidzot, TP, pirmsvēlēšanu laikā tā arī neatgūstoties no reitingu krituma, ir nācies apvienoties ar LPP/LC, izveidojot apvienību Par labu Latviju.
Sekas Nr.3.: jaunas partijas un jaunas sejas
Laikā, kad tika plānota Tautas sapulce, vairākas partijas un daļa mediju izteica viedokli, ka šo akciju plāno cilvēki, kas vēlāk tās augļus izmantos savu politisko reitingu celšanai un jaunu partiju veidošanai pirms gaidāmajām pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanām. Sapulci dēvēja par Jaunā laika, Džordža Sorosa un ASV vēstniecības politisko pasūtījumu. Atskatoties atpakaļ, jāsecina, ka Lietussargu revolūcijas aktīvistiem, kas bija saistīti ar politiskajām partijām, dalība šajās aktivitātēs 2009.gada vēlēšanās nedeva tiešu ieguvumu. Pilsonisko savienību noteikti nevar uzskatīt par ieguvējiem, lai gan nevar noliegt, ka vismaz daļēji par saviem panākumiem viņi var pateikties tieši Lietussargu revolūcijai.
Aptuveni gadu pēc Lietussargu revolūcijas notikumiem, 2008.gada rudenī, ilggadīgā laikraksta Diena redaktore Sarmīte Ēlerte, kuras vadībā avīze aktīvi iesaistījās Tautas sapulces organizēšanā, paziņoja, ka atstāj Dienu. Pēcāk viņa iesaistījās triju partiju — Pilsoniskās savienības, Sabiedrības citai politikai un Jaunā laika — apvienības Vienotība izveidē, kā arī ar domubiedriem izveidoja nevalstisko organizāciju — Meierovica biedrību. Tagad Ēlerte ar vairākiem lietussargu laika domubiedriem startēs 10.Saeimas vēlēšanās no Vienotības saraksta.
Politikā ir parādījušās jaunas sejas, kuras turklāt nenāk no partiju jauniešu organizācijām, rezervistu soliņiem, uzņēmēju vai sportistu un mākslinieku vides. Tie ir cilvēki, kas līdz šim nereti ir bijuši ierakumu pretējā pusē, savā darba ikdienā kontrolējot un kritizējot valsts varu.
Sekas Nr.4.: pagrieziens attieksmē
Lietussargu revolūcija bija protests pret cinismu un nekaunību valsts pārvaldē. Pret augstprātīgu attieksmi un sabiedrības saukšanu par „krančiem”, pret valsts līmeņa amatpersonu iecelšanu, slepeni vienojoties oligarhiem un partiju vadītājiem.
Cik daudz tas šodien ir mainījies? Pilsoniskā sabiedrība biežāk tiek iesaistīta diskusijās par reformām valsts pārvaldē, un attieksme pret nevalstisko organizāciju centieniem ietekmēt politikas procesu valstī nav augstprātīguma un nicinājuma pilna. Tomēr kopumā sabiedrība neredz attieksmes maiņu par labu caurspīdīgākai lēmumu pieņemšanai un lēmumu skaidrošanai politikā. Pensionāri vēl joprojām atceras valdības melus par pensiju nesamazināšanu pirms vēlēšanām, kas beidzās ar pretēju rīcību uzreiz pēc tām. Neviens valsts pārvaldē strādājošais kopš valsts reformu uzsākšanas vairs nejūtas drošs par rītdienu, jo, iespējams, pēc nedēļas viņa amats vai pat visa nodaļa tiks likvidēta, varbūt samazināta alga vai darba slodze. Skolas par finansējuma apjomu tiks informētas, tikai uzsākoties mācību gadam, slimnīcas tikai gada beigās uzzinās, vai to parādi par medicīnisko neatliekamās palīdzības pakalpojumu sniegšanu tiks dzēsti. Uzņēmēji nepaspēj izsekot tam, kā gadā vairākas reizes mainās nodokļu likmes un ik dienas ir gatavi jauniem pārsteigumiem valsts nodokļu politikā. Bezdarbnieki, pensionāri, invalīdi un jaunās māmiņas priecājas par katru mēnesi, kad no valsts saņem pabalstu, jo nākamajā mēnesī var atklāties, ka valsts ir nolēmusi kādu pabalstu izmaksu izbeigt vai samazināt par 70%. Jā, sabiedrību vairs neviens nesper ar kājām un nesauc par „krančiem”, bet tā nav vienlīdzīgs partneris, kas tiek savlaicīgi informēts par lēmumiem un kas var ietekmēt to gaitu.
Sekas Nr.5.: īslaicīgs sabiedrības aktivitātes uzplaiksnījums
Māris Brants, 2008.gada 25.novembrī analizējot sabiedrības aktivitāti Lietussargu revolūcijas laikā, raksta, ka „vēlākie mēģinājumi uz Lietussargu revolūcijas bāzes konstruēt jau ietekmīgākas akcijas uzskatāmi parādīja šī inteliģences slāņa attālumu no masām politiskās kultūras ziņā. Un līdz ar to viss pasākums, ciniski vērtējot, aprobežojās ar to, ka ļaudis savācās kopā, brīdi pastāvēja, sajuta, ka nav vieni savā sāpē, un devās darba gaitās. Vismaz sagādāja sev uz vienu dienu labu garastāvokli, sabojājot to elites pārstāvjiem. Un pēc tam deva pasākumam lepnu nosaukumu. Tik lepnu droši vien tāpēc, ka vēlējās redzēt tam tālejošākas sekas.”[5]
Vismaz vienā ziņā M.Brantam nav bijusi taisnība — 2009.gada 13.janvārī tauta pulcējās atkal, bet nu jau ar bruģakmeņiem, nevis lietussargiem rokās. Arī šoreiz pasākums vēsturē ieies ar bravūrīgu nosaukumu Bruģa revolūcija. Šoreiz turklāt aicinājums nebija par tiesisku valsti. Tas bija saistīts ar ekonomisko situāciju un valdības lēmumiem, kas saistīti ar izmaiņām nodokļu politikā, štatu un algu samazināšanu valsts sektorā, plāniem par aizdevuma lūgšanu Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF) un bezdarba līmeņa katastrofālu pieaugumu. Pasākumu, kas turpinājās grautiņos, gan šoreiz organizē nevis bezpartejiski sabiedriskie aktīvisti, bet politiskā organizācija Sabiedrība citai politikai (tagad Vienotības sastāvā), kas kopā ar vairākām sabiedriskajām organizācijām un arodbiedrībām nāk klajā ar Aicinājumu Latvijas tautai. Tajā Valsts prezidentam Valdim Zatleram tiek pieprasīta 9. Saeimas atlaišana, kā arī jaunas Saeimas ievēlēšana un taisnīga, godīga, demokrātiska un kompetenta valsts pārvalde. Pasākumā piedalījās vairāk nekā desmit tūkstoši dažāda vecuma cilvēku, no kuriem vairāk nekā simts vēlāk devās demolēt Vecrīgu un valsts iestādes Rīgas centrā. Pēc šī notikuma Zatlers nāca klajā ar paziņojumu par uzdevumiem, kas jāizpilda valdībai un Saeimai.
Pēc katra no masu pasākumiem ir sekojusi valdības, Saeimas un Valsts prezidenta atbildes reakcija, tāpēc īsti nevar teikt, ka sabiedrībā, kas apvienojas masu mītiņos, neviens neklausās. Tomēr ilgtermiņā, ja neskaita šos dažus notikumus, sabiedrības aktivitāte nav mainījusies, tāpat kā nav mainījusies valsts varas vēlme iesaistīt plašāku sabiedrību valstisku jautājumu risināšanā.
Lietussargi 2007.gadā un šodien
Lietussargu revolūcijas notikumu vērtējums gan 2007.gadā, gan šodien notiek, ievērojot divas krasi atšķirīgas pozīcijas. Vienu pozīciju ļoti spilgti ilustrē Ventspils mērs un arī ZZS premjera kandidāts Aivars Lembergs, kurš ir pārliecināts, ka Lietussargu revolūcijas finansētāji ir tā dēvētie viņa oponenti un Soross un ka tās mērķis bijis Saeimas gāšana ar domu „jo sliktāk valstij, tautai, jo tauta būs neapmierinātāka, jo lielākas mums ir iespējas panākt šā parlamenta atlaišanu vai arī lielākas iespējas uzvarēt 10.Saeimā”.[6] Vēl pirms Lietussargu revolūcijas, 2007.gada 1.novembrī, Māris Krautmanis Neatkarīgās viedokļrakstā paredzēja, ka Latviju gaida kas līdzīgs Gruzijas neļķu vai Ukrainas oranžajai revolūcijai. Viņš atzīmēja, ka, lai gan „Latvijas 9. Saeima un Kalvīša valdība ir tāla no ideāla un ir neapšaubāmi pieļāvusi ne vienu vien smagu kļūdu, ir radījusi iespaidu, ka ir nevērīga pret vienkāršo tautu”, tomēr vēl sliktāki esot tie, kas, izmantojot tautas neapmierinātību, manipulē ar tās veselo saprātu. Kas ir šie sliktākie? Neatkarīgā sniedz jau gadiem „atražotu” atbildi — Džordža Sorosa apmaksātās un apmācītās, ar savstarpējām korporatīvajām saitēm caurvītās struktūras (Diena, Delna, Mozaīka), kā arī ASV vēstniece.[7]
Otro pozīciju raksturo komplimentārāki viedokļi, kas uzsvaru liek uz Lietussargu revolūcijas reālo ietekmi uz politisko vidi valstī. “Lietussargu revolūcija ir process, nevis viens atsevišķs notikums. 2007. gada oktobrī mēs aicinājām cilvēkus pie Saeimas, lai novērstu izrēķināšanos ar KNAB. Tas bija kritisks brīdis: valdošā koalīcija bija ķērusies pie tiesiskas valsts demontāžas, grozot drošības likumus, mēģinot ielikt Satversmes tiesā un Tiesībsarga birojā savējos,” uzsver Ēlerte 2010.gada jūlijā. Pie revolūcijas sasniegumiem viņa norāda, ka toreiz izdevies nosargāt KNAB, rosināt Kalvīša valdības atkāpšanos un risināt izmaiņas Satversmē, ietverot tiesības tautai atlaist Saeimu.
2010.gada 4.maija priekšvakarā, lūgti izvērtēt svarīgākos notikumus neatkarības 20 gados, Lietussargu revolūciju par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem minēja Anna Žīgure, Dainis Īvāns un Sarmīte Ēlerte.[8]
2010.gads ir ienācis ar vēl vienu svaigu vēsmu Lietussargu revolūcijas izvērtējumā, publiskā konfliktā caur presi nonākot diviem tā laika sabiedrotajiem — Delnas kādreizējam vadītājam Robertam Putnim un Sarmītei Ēlertei. Putnis izteica pārmetumus, ka Lietussargu revolūcijas laikā bija iespēja panākt Saeimas atlaišanu vai vismaz piespiest politiķus vairāk domāt par valsti, taču dēļ Ēlertes slepenas vienošanās ar toreizējo premjeru Godmani (LPP/LC) procesi apturēti un cilvēku aktivizēšana pārtraukta. Ēlerte gan šādas vienošanās esamību noliedz.
Politikas analizētājiem un akadēmiķiem savukārt ir, ar ko nodarboties, analizējot, vai Lietussargu revolūcija “ir tiesīga” saukties par revolūciju. Piemēram, sociologs Aigars Freimanis uzskata, ka “drīzāk tā bija akcija, Latvijas mērogam pietiekami iespaidīga. Saukt par revolūciju — tā ir simboliska vēlme piešķirt lielāku nozīmi.” Par akcijas sekām viņš izsakās piesardzīgi, jo neuzņemoties prognozēt to iespaidu, taču “skaidrs, ka tā bija spiediena izdarīšana uz valdību un Saeimu”[9]
Sabiedrības noskaņojums — nemainīgs
Jautājums, protams, ir par to, vai sabiedrības noskaņā ir kas mainījies. Lai to saprastu, var skatīties rādītājus par līdzdalību pēdējās vēlēšanās, partiju reitingus un statistiku par sabiedrības uzticību valsts pārvaldei.
Lēmumu vienā dienā — 2009.gada 6.jūnijā — rīkot pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanas analītiķi skaidroja gan ar vēlmi priekšvēlēšanu cīņai sarūpēt vairāk naudas, gan ar koalīcijas partiju bailēm, ka sabiedrība pārāk labi atceras 2007.gada novembra notikumus un zina, kas vainojams ekonomiskajā krīzē. Vēlēšanās piedalījās nepilni 54% vēlētāju, kas nav vērtējams kā vēlētāju aktivitātes pieaugums, un lielāko sabiedrības atbalstu guva politisko organizāciju apvienība Saskaņas centrs (SC), toties savu ietekmi nācās samazināt, bet ne zaudēt Tautas partijai, savukārt TB/LNNK un LPP/LC šīs vēlēšanas radīja nepieciešamību steidzami pārdomāt nākotnes stratēģijas. Vai varam uzskatīt, ka vainīgie saņēma pelnīto sodu? Vai varam uzskatīt, ka viņi saņems pelnīto sodu, iespējams, neiekļūstot 10.Saeimā?
Latvijā vēl joprojām ir Eiropas Savienībā augstākie rādītāji, kas liecina — cilvēki neuzticas valsts varai. Valdībai neuzticas 88%, Saeimai — 92% un partijām — 95% cilvēku, liecina Eirobarometra 2009.gada rudens aptauja[10]. Uzticību valsts varai Lietussargu revolūcija nav radījusi un nav pat veicinājusi — tā ir palikusi nemainīgi zema.
Pēc Lietussargu revolūcijas un 13.janvāra grautiņiem neliekas, ka sabiedrībā ir palicis aktivitātes, protestētgribas noskaņojums, drīzāk ir atgriezusies pasivitāte un vienaldzība. Tajā ir vainojama gan pati sabiedrība, gan ekonomiskās krīzes smagums, kas neļauj domāt par valsts nākotni, bet gan satraukties par savu un ģimenes izdzīvošanu. Arī Lietussargu revolūcijas organizētāji drīzāk ir parādījuši savu attālinātību no vispārējā sabiedrības noskaņojuma un stāvokļa, neizvirzoties par līderiem, kas spēj aktivizēt plašas sabiedrības masas. Šīs solās būt vienas no zemāk apmeklētajām vēlēšanām. Partijām lietussargu revolūcija gan ir likusi uz mirkli sarosīties, taču maz ir to, kas tic, ka 10.Saeima ienāks ar radikāli jaunām vēsmām Latvijas politikā. Vēl tomēr priekšā ir bagātīga priekšvēlēšanu cīņa. 2007.gads, šķiet, ir bijis sensenos laikos, un Latvijas vēlētāja spēcīgākā puse nekad nav bijusi spilgta vēsturiskā atmiņa.
_____________________________________
[1] Šeit un turpmāk ar Lietussargu revolūciju domāti notikumi laika posmā no 2007.gada 18.oktobra līdz 2007.gada 3.novembrim.
[2] Ja 2007.gada novembrī pēc NVA datiem valstī ir 51 660, tad 2009.gada novembrī – jau 169 236 bezdarbnieku
[3] Tautas sapulce pieprasa pārmaiņas, 05.11.2007, Matīss Arnicāns, Diena. Rubrika: Latvijas ziņas
[4] Zatlers: Saeima nav savlaicīgi sākusi dialogu ar sabiedrību, 18.07.2008, Valsts prezidenta Valda Zatlera uzruna, www.apollo.lv, Rubrika: Ziņas
[5] M.Brants, Democratia latviensis un citi zvēri zem mikroskopa, http://www.politika.lv/temas/pilsoniska_sabiedriba/16931/
[6] Lembergs nešaubās, ka “lietussargu revolūcijas” finansētāji ir tā dēvētie Ventspils opozicionāri, 31.05.2008, BNS.
Rubrika: Reģionālās ziņas
[7] Bez lietussargiem, 01.11.2007, Māris KRAUTMANIS, NRA. Rubrika: Viedoklis
[8] Pieci svarīgākie notikumi 20 gados, Anita Āboliņa, Diena. 30.04.2010, Rubrika: 4. maijs. Latvijas atdzimšana
[9] Lietussargu revolūcijas aktīvisti sanīstas, 13.07.2010, Antra Gabre, NRA.
Rubrika: Aktualitāte
[10] EUROBAROMETER pēdējie dati atrodami šeit: http://ec.europa.eu/public_opinion/archives/eb/eb72/eb72_lv_lv_nat.pdf