Foto: greefus groinks

Esošās Latvijas-Krievijas robežas apstiprināšana, atbrīvošanās no ilūzijām par Krieviju un pievēršanās būtiskiem Latvijas attīstības jautājumiem būtu labs nācijas politiskās veselības tests.

20.gadsimta literatūras klasiķa Džozefa Hellera romāna Catch – 22[1] galvenais varonis ir kāds amerikāņu lidotājs Otrā pasaules kara laikā, kurš atrodas absurdā noslēgtā lokā. Viņš grib tikt atbrīvots no pienākuma piedalīties kaujas lidojumos. Lai to panāktu, lidotājam ir jāsaņem no ārsta oficiāls atzinums, ka viņš ir psihiski nepieskaitāms. Bet saskaņā ar militāro birokrātu izdotajiem priekšrakstiem neviens pie prāta esošs cilvēks nevar vēlēties piedalīties kaujas lidojumos, jo tie taču ir tik bīstami. Tātad, pieprasot atļauju nepiedalīties kaujas lidojumos sakarā ar savu neprātu, lidotājs vienlaicīgi pierāda, ka viņš ir pie pilna prāta un tādēļ nevar tikt atbrīvots no pienākuma piedalīties kaujas lidojumos. Un otrādi — katrs lidotājs, kurš piesakās kaujas operācijām, ar to pašu automātiski apliecina, ka viņš nav psihiski normāls un tādēļ nekvalificējas dalībai kaujās.

Latvijas politiķi un diplomāti, kuri vēlas beidzot apstiprināt valsts robežu ar Krieviju, savā ziņā ir līdzīgā situācijā. Viņi mēģina atbildēt uz jautājumiem, kas tad ir primārs — ola vai vista. Satversmes zīmju gudrie tulki — gan neatkarīgi, gan sekojot konjunktūrai — mēdz nonākt pie pilnīgi pretējiem secinājumiem. Turklāt loģiskās pretrunas šķiet esam ne tikai juridiskas (vispirms likums/referendums vai arī vispirms līgums), bet arī sabiedriskas un politiskas (ir milzīgs sabiedriskais pieprasījums pēc robežlīguma un vienlaicīgi tā nepieciešamības noliegums, it kā ir saprotama vajadzība vienoties ar Krieviju un vienlaicīgi nevēlēšanās to akceptēt).

Ilgstoša dzīve šādās pretrunās draud ar apziņas sašķelšanos vai „politisku šizofrēniju”. Kā gan no tās lai izvairās? Izeju no šķietamā strupceļa nav iespējams atrast vispareizākās juridiskās atbildes meklējumos. Šī atbilde acīmredzot nav atrodama bezgalīgā dažādu juristu dažādā laikā izteiktu viedokļu analīzē. Ir jātiek ārā no tradicionālo dilemmu uzliktajiem rāmjiem un jāpaskatās uz situāciju no citas puses.

Diskusija bezgalīgi riņķo ap jautājumiem:

• Abreni atdot vai neatdot? Nākotnē atgūt vai neatgūt? Latvijai to vajag vai nevajag? Ir vai nav latviešu vēsturiskā zeme? Attiecības ar Krieviju uzlabot vai neuzlabot? Kompensācijas pieprasīt vai nepieprasīt? Tagad vai pēc n gadiem? Ir vai nav apdraudēta Latvijas turpinātība/nepārtrauktība/esība?

Līdzās sirsnīgām rūpēm par nākotni šajos jautājumos jaušama arī savstarpēja rēķinu kārtošana un gatavošanās turpmākām partiju politiskās sāncensības sērijām.

Varbūt varam šo jautājumu vietā uzdot dažus citus jautājumus?

• Cik daudz politiskās un cilvēciskās enerģijas tuvākajos desmit gados tiks iztērēts, turpinot apspriest šo lietu, un pie kādiem jauninājumiem tajā vispār ir iespējams nonākt?
• Vai „vispareizākās” atbildes atrašana sekmēs progresu kaut vienā jautājumā , kas ir valsts un sabiedrības attīstības svarīgāko lietu pirmā desmitniekā?
• Vai ilgstošās turpmākās mocībās ap robežlīgumu „Abrene” nekļūs par simbolisku nācijas politiskās šizofrēnijas dzinējspēku?

Atbildes uz tiem, iespējams, palīdzētu pacelties pāri juridiskās tehnikas detaļām un mierīgi aizvērt vienu Latvijas jaunāko laiku vēstures lappusi.

Romānā Catch – 22 amerikāņu kara lidotājs pārrauj absurda loku, dezertējot no armijas un aizlaižoties uz neitrālo Zviedriju. Latvijas premjeram tādas iespējas nav. Bet viņam ir iespēja rīkoties saskaņā ar veselo saprātu, izskaidrot to līdzpilsoņiem un pārliecināties, ka arī viņiem tas nav svešs.

Esošās robežas apstiprināšana, atbrīvošanās no ilūzijām par Krieviju un pievēršanās būtiskiem Latvijas attīstības jautājumiem būtu labs nācijas politiskās veselības tests. Pat ja tas beigās prasītu tādu daudz spēka paģērošu pārbaudes procedūru kā tautas nobalsošanu.

[1] Ar terminu Catch-22 apzīmē pretrunīgu, absurdu situāciju, kurai iekšējās loģikas trūkuma dēļ nav iespējams panākt risinājumu.