Foto: Dietmar Temps

Namībieši mēģina rast līdzsvaru starp savu tradīciju praktizēšanu, uzturēšanu un citu kultūru ietekmēm. Nereti tūristu alkas pēc eksotikas un medijos radītie stereotipi par Āfrikas reģiona pirmatnīgumu un salīdzinošo mazattīstību rada neprecīzu priekšstatu par to, kādas tradīcijas ir dzīvas un kādas tiek izrādītas iebraucējiem ienākumu gūšanas nolūkos.

Domājot par saziņu un saskarsmi ar citām kultūrām, viena no manām būtiskākajām pieredzēm ir laiks Namībijā, kur trīs mēnešus strādāju San cilts interešu aizstāvības organizācijā „WIMSA” (TheWorkingGroupofIndigenousMinoritiesinSouthernAfrica). Šo laiku lielākoties pavadīju Namībijas ziemeļu daļā, pilsētā Outjo, kur kopā ar Hai//om grupas jauniešiem darbojāmies pie viņu organizācijas attīstības un dažādu kultūras, izglītības aktivitāšu īstenošanas.

Namībijas dažādās sejas

Nav iespējams izveidot kādu īpašību vai pazīmju sarakstu, kas raksturotu lielāko daļu Namībijas iedzīvotāju. Gan tādēļ, ka „namībietis” vai „namībiete” var būt gan sieviete no Himbu cilts – viena no retajām ciltīm, kas vēl praktizē tradicionālo dzīvesveidu, gan Ovambo cilts vīrs, kurš ieguvis izglītību Eiropā un brīvi pārvalda vairākas valodas, San (bušmeņu) cilts pārstāvis, kurš, lai arī pārstāv vācēju-klejotāju cilti, nekad nav bijis ārpus savas pilsētas rajona, kā arī vācu izcelsmes vīrs, kurš nerunā nevienā no vietējām valodām. Atšķiras gan šo cilvēku dzīves stāsti un pasaules redzējumi, gan arī veids kā viņi komunicē un veido attiecības ar citiem. Papildus tam, jāpiezīmē, ka manas interpretācijas un atziņas par starpkultūru saskarsmi balstās uz individuālo pieredzi, kas gūta satiekot konkrētus cilvēkus un piedzīvojot konkrētus notikumus.

Līdz ar to pirmais, kas jāpiemin, raksturojot Namībiju – tās iedzīvotāju etniskā daudzveidība. Namībijā ir ap desmit tautību/cilšu grupu, no kurām zināmākās ir Ovambo (49,8%), Kavango (9,3%), Damara (7,5%), Herero (7,5%), Nama (4,8%), Caprivian (3,7%), San (2,9%) un skaitliski maz pārstāvētā Himba (mazāk 0,01%). Papildus tam gan vietējo runās, gan statistikas datos atsevišķi tiek izdalīta baltādainā rase (6,4%), kas pārsvarā ir vāciešu, portugāļu, holandiešu, britu un franču ieceļotāju pēcteči. Tāpat atsevišķa grupa ir t.s. „jauktie”/”krāsainie” (angļu valodā „coloureds”) – tie ir namībieši, kuru vecāki/senči pārstāv gan Āfrikas, gan Eiropas reģionus, dažādas rases un sociālās klases. Atkarībā no viņu ierašanās laika Namībijā, izcelsmes un citiem faktoriem t.s. „coloureds” oficiāli tiek iedalīti vēl trīs grupās („baster”, „capecoloureds” un „namibiancoloureds”).

Tādēļ daudz biežāk iepazīšanās stāstos dzirdamas ziņas par konkrētu cilti, senčiem vai piedzimšanas vietu, un pārsvarā tie sākas ar „es nāku no Namībijas” vai „manas mājas ir Namībijā”, nevis „es esmu namībietis”.

Būtisks aspekts, ko nepieciešams izcelt Namībijas kontekstā, ir lielā sociālā nevienlīdzība. Lai arī Namībija ir viena no bagātākajām Āfrikas reģiona valstīm, tajā skaitā valstī ir vienas no labākajām dimantu raktuvēm pasaulē, tomēr ienākumu un resursu sadalījums ir ļoti nevienlīdzīgs. Pēc Džini koeficienta mērījuma (Džini koeficients jeb indekss mēra vienlīdzību ienākumu sadalē; tas variē vērtībā no 0 līdz 1; jo koeficients ir lielāks, jo lielāka ir nevienlīdzība ienākumu sadalē) Namībija ir valsts ar vienu no visaugstākajiem Džini koeficientiem pasaulē. Arī esot uz vietas var redzēt, ka vienas pilsētas vai vienas teritorijas ietvaros iespējamas divas dažādas dzīves realitātes – ļoti atšķirīgi dzīves stili, iespējas. Lielākoties lielās pilsētas, pilsētu centri, kūrorti un pludmales ir tās vietas, kas piesaista bagātību, turību; savukārt lauku reģioni ir salīdzinoši nabadzīgi. Interesanti, ka arī Latvija pirms pāris gadiem bija pirmajā vietā Eiropas Savienībā pēc Džini koeficienta rādītājiem un tiek raksturota kā valsts ar salīdzinoši augstu sociālo nevienlīdzību.

Sarežģītā vēsture – sarežģītā tagadne

Attiecības starp rasēm un dažādām cilšu grupām ir gana sarežģītas. Vēsturiskie notikumi – genocīds, kolonizācijas unNamībijā īstenotā rasu segregācijas jeb aparteīda sistēma– neļauj tik vienkārši atbrīvoties no priekšstatiem un stereotipiem un veidot vienlīdzīgas, uzticības pilnas attiecības. Lai arī Namībija ir brīva un neatkarīga valsts jau vairāk nekā 20 gadus, un rasu diskriminācija ir aizliegta, tomēr nereti jūtama spriedze attiecībā uz rasu jautājumu. Diemžēl, gan es, gan mani Outjo kolēģi piedzīvojām vairākas situācijas, kad kaut kas tika atļauts vai aizliegts, pateicoties mūsu ādas krāsai. Papildu ne līdz galam izskaustajam rasismam, arī piederība pie kādas noteiktas cilts var būtiski ietekmēt komunikāciju un attiecības.

Cilšu pašreizējās savstarpējās attiecības, kā arī zināma veida hierarhiju un statusu sabiedrībā nosaka gantas kā vēsturiski kādai konkrētai ciltij ir veidojušās „attiecības” ar valdošo varu, kolonizācijas īstenotājiem (cik ļoti pakļauta, izmantota vai „iesaistīta” ir bijusi kāda noteikta etniskā grupa), gan dzīvesveids (piemēram, klejotāju ciltīm kā San ir daudz grūtāk pieteikt savas tiesības uz zemi, īpašumu. Līdz ar to viņi nav tik aktīvi, iesaistīti un citu cilšu acīs nav tik „nozīmīgi” vietējās politiskās, ekonomiskās un arī sociālās dzīves dalībnieki), ganarī kultūra un tradīcijas. San cilts tiek uzskatīta par Namībijas sākotnējiem, pirmajiem iedzīvotājiem (vairākos avotos San tiek uzskatīti arī par pirmo, senāko tautu pasaulē). Tomēr, neskatoties uz Namībijas un arī pasaules kultūras vēstures kontekstā īpašo San cilts statusu, tieši San un jo īpaši San sievietes ir viena no visvairāk diskriminētākajām sabiedrības grupām arī mūsdienās.

Vietējā sabiedrībā pastāv dažādi stereotipi par katrai cilšu grupai raksturīgajām iezīmēm, raksturu, mentalitāti. Piemēram, daudzās sarunās tiek pieminēts, lietotas atsauces uz to, kuras no ciltīm ir „vadītāji”, „spējīgi vadīt, valdīt” un kuras nē. Svarīgi apzināties šo stereotipu izcelsmi un, iespējams, arī izdevīgumu to kultivēšanā.

Kas es esmu?

Tas viss būtiski ietekmē ne tikai namībieša dzīvesveidu, bet arī viņa drošības sajūtu, pārliecību par sevi un atbildi uz jautājumu „kas es esmu?”. Tas, savukārt, ietekmē attiecības ar citiem un citām kultūrām. Apzinoties savas saknes, savu unikalitāti, savas kultūras bagātību, iespējams veidot daudz vienlīdzīgākas un pozitīvākas attiecības ar citiem.

Strādājot ar San grupas Hai//om cilts jauniešiem, ļoti daudz domāju par to, ka kolonizācijas, daudzo vajāšanu un apspiešanas dēļ, arī jaunietim 21.gadsimtā ir salīdzinoši grūti nolīdzsvarot „es esmu vērtība” ar „citādais ir vērtība”. Nereti citādais – cita kultūra, citas zināšanas, cita izcelsme (tajā skaitā rase), cita pieredze – tiek novērtēta pārspīlēti augstu, pazeminot un neatzīstot savu un savējā vērtīgumu; kā arī pretēji – lai atgūtu „pazaudēto”, savas tradīcijas, zināšanas, kultūra tiek pārspīlēti izcelta, noniecinot pastāvošo kultūru un pieredžu daudzveidību.

Globalizācijas ietekme

Atbilžu meklējumi uz jautājumu „kas es esmu?” saistāmi arī ar globalizācijas un jo īpaši ar Rietumu kultūras, vērtību, dzīves stila ietekmi un izplatīšanos. Vairākām no ciltīm, īpaši tām, kuras līdz šim ir saglabājušas tradicionālo dzīvesveidu (piemēram, Namībijā tā ir Himba cilts), tās ir izšķiršanās par to, kādā veidā organizēt izglītību saviem bērniem, kādas valodas mācīties, no kādām kultūras praksēm atteikties un kuras atjaunot, kur un kā dzīvot. Tas ietekmē – vai un kā konkrētās cilts pārstāvji var piedalīties sabiedrības dzīvē un lēmumu pieņemšanā.

Šajā kontekstā nereti veidojas paaudžu konflikti – starp jauniešiem, kuri grib sekot Eiropas, globālajām vērtībām, dzīves stilam un viņu vecākiem vai cilšu vecajiem/vadoņiem, kuriem ir citi priekšstati un, kuri grib saglabāt tradīcijas, katras cilts unikālo kultūru. Tāpat pārmaiņas Namībijas iedzīvotāju dzīvesveidā nosaka arī pārcelšanās no laukiem uz pilsētu vai no pilsētas nomales uz pilsētas centru. Vēl viens būtisks faktors, kas ietekmē gan saskarsmi ar citiem vietējiem, gan iebraucējiem, ir izglītība, īpaši, ja runa ir par izglītību, kas iegūta kādā no ārvalstu skolām vai augstskolām. Namībieši, kuri ieguvuši izglītību vai nu Eiropā, Ziemeļamerikā vai turpat tuvumā esošajā kaimiņvalstī – Dienvidāfrikas Republikā, vai arī namībieši, kuri strādā kādā no starptautiskām organizācijām, ir ar globālāku skatījumu un viņiem ir ciešākas saites ar citiem ar līdzīgu pieredzi un iebraucējiem.

Kopumā – līdzīgi kā citas pasaules kultūras – arī namībieši mēģina rast līdzsvaru starp savu tradīciju praktizēšanu, uzturēšanu un citu kultūru ietekmēm. Jāsaka, ka nereti tūristu alkas pēc eksotikas un medijos radītie stereotipi par Āfrikas reģiona pirmatnīgumu, rada neprecīzu priekšstatu par to, kādas tradīcijas ir patiešām „dzīvas” un ir vietējo ikdienas rituāli un kādas tiek izrādītas tikai iebraucējiem ienākumu gūšanas nolūkos.

Kultūras izzināšana un piedzīvošana

Manuprāt, veiksmīgas starpkultūru saskarsmes pamatā ir vēlme iepazīt un izzināt otras puses vēsturi un kultūru. Atceroties savu Namībijas pieredzi, varu piebilst, ka vērtīgi ir piedalīties kādā otras kultūras aktivitātē vai rituālā, jo tādā veidā gana īsā laikā var saņemt gana precīzas atbildes uz jautājumiem, kas un kādi viņi ir? Piemēram, man svarīgie Namībijas kultūras notikumi bija Kunene reģiona dziesmu un deju svētki, kopīgas maltītes un ciemošanās vienam pie otra, San cilts rotu darināšana kopā ar cilts vecajām sievām, vietējās baznīcas apmeklējums un citi. Varbūt to nav iespējams attiecināt uz visiem namībiešiem un citām ciltīm, bet San cilts svarīga identitātes daļa ir deja un dziesma. Dziesmas laikā atdarinātās skaņas un kustības liecina par smalku un īpašu saikni ar dabu un ar mistisko. Kopīgā dejošana un dziedāšana jauniešiem, kuru ikdiena un dzīves stils ir saistīs ar citu kultūru ietekmēm, ļauj apzināties un atcerēties savu izcelsmi, savu stāstu. San cilts deju horeogrāfija un ķiķināšana par sastāšanos pa pāriem, kad rādu un mācu latviešu „Tūdaliņ, tāgadiņ”, norāda uz daudz izteiktāku kolektīva, kopības sajūtu. „Mēs” ir daudz biežāk lietots nekā „es” un attiecības ar ģimeni („ģimene” var aptvert daudz plašāku cilvēku grupu, ne tikai asinsradiniekus), cilti un kopienu ir ļoti svarīgas. Līdz ar to kopā pavadītais laiks ar Outjo iedzīvotājiem asociējas ar atvērtību, daudzām sarunām, skaļiem smiekliem, draudzīgumu un prieku. Nereti mana latviskā vēlme pabūt ar sevi un pēc savas telpas tika pārprasta, apjautājoties par to, vai esmu apvainojusies vai arī ir noticis kaut kas bēdīgs. Tādā ziņā lielu daļu stereotipu, kas asociējas ar Dienvidu kultūrām un to dinamiku, var sasaistīt arī ar Namībiju. Tomēr, kā jau minēju – namībieši ir ļoti dažādi, jo, piemēram, plānojot braucienu uz Namība tuksnesi kopā ar vietējo dabas teritoriju uzraugu, tieku testēta ar klusuma pārbaudi un to, vai nerunāju pārāk daudz.

Kopīgais

Lai arī Namībija un Latvija ir atšķirīgas valstis ar atšķirīgu vēsturisko pieredzi, ko ir grūti salīdzināt, tomēr, domājot par cīņām par neatkarību (Namībija ieguva neatkarību 1990.gadā) un ar identitāti saistītajiem aktuālajiem jautājumiem, var vilkt zināmas paralēles starp mūsu valstu pieredzēm un pašreizējo situāciju. Iespējams, valstu, kas pārdzīvojušas savas kultūras, savas brīvības apspiešanu, iedzīvotāji ir „redzīgāki”, „jūtīgāki” attiecībā uz citu tautu līdzīgu pieredzi. Katrā ziņā, salīdzinot ar kolēģiem no Rietumeiropas valstīm, man bija daudz vieglāk izprast norises sabiedrībā, gan ikdienas situācijas un arī neveiksmes darbavietā. Šajā ziņā gan ikdienas sarunās, gan medijos ir iespējams atrast līdzīgas aktualitātes un „klupšanas akmeņus”.

Vēstures notikumi un to saistība ar konkrēto indivīdu (piederība konkrētai ciltij un rasei, attiecības ar varām), kultūra un tās attiecības ar globālajām ietekmēm, kā arī sociāli ekonomiskais konteksts un situācija ietekmē to, kāds vai kāda ir tavs sarunu biedrs un kā veidojas jūsu saruna. Un… ne tikai Namībijā, bet arī citviet pasaulē.

Šī publikācija ir veidota ar Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda atbalstu projektā “Starpkultūru un dažādības vadības mācību sistēmas izveide publiskā sektora darbiniekiem“. Par publikācijas saturu atbild biedrība “Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”.