Raksts

Burkas likumi, sieviešu likteņi


Datums:
15. oktobris, 2010


Foto: Pulpolux

Apspiešanas „simbola” aizliegšana ar likumu nenozīmē apspiešanas problēmas atrisināšanu. Tā var izraisīt cita veida apspiešanu — valsts īstenotus sirdsapziņas spaidus.

Eiropas politisko pretrunu centrā jau atkal nonākusi burka un priekšmeti, kas tiek asociēti ar dažu musulmaņu sieviešu apģērbu (nikābs un džilbābs). Būtībā visnesenākais notikums, kas to iemetis uzmanības centrā — gandrīz vienbalsīgais Francijas parlamenta apakšpalātas balsojums par likumprojektu, kas aizliedz aizsegt seju publiskās vietās —, ir tikai viena no epizodēm vairāk vai mazāk nepārtrauktā sāgā, kurai ir tendence radīt vairāk spekulāciju nekā informētas izpratnes.

Tādēļ varbūt šis ir labs brīdis, lai atšķetinātu dažus no „burkas debašu” daudzajiem pavedieniem, cita starpā apskatot daļu no manis veiktajiem detalizētajiem pētījumiem par musulmaņu sieviešu apģērba jautājumu un plašāko „musulmaņu integrācijas” jautājumu vairākās Eiropas valstīs[1].

Starp likumu un politiku

Pierādījumi tam, ka burka un citi apsegi arvien biežāk kļūst par sabiedrības diskusiju, emociju, noteikumu un likumdošanas tematu, ir plaši izplatīti. Tomēr vienlaikus ir maz noteiktības jautājumā par šīs „problēmas” definīciju vai pasākumiem, kas tiek veikti tās „risināšanai”.

Labs piemērs tam ir parlamenta balsojums Francijā. Rezultāts — 335 balsis pret vienu — izklausās nomācošs, tomēr šis likumprojekts valstī joprojām tiek vērtēts ļoti atšķirīgi. Vairākas partijas (tostarp sociālisti, zaļie un komunisti) atturējās no balsošanas. Francijas Valsts padome jau 2010. gada maijā publiskoja „nelabvēlīgu viedokli” par pilnīgu burku nēsāšanas aizliegumu sabiedriskās vietās, nodēvējot to par juridiski „nepamatotu”. Senāts (parlamenta augšpalāta) šo jautājumu izskatīja septembrī. Arī Francijas Konstitucionālā padome ir izteikusi savu spriedumu — musulmaņu sievietēm ir liegts sabiedriskās vietās nēsāt seju aizsedzošās galvassegas. Šis liegums gan neattiecas uz publiskajām lūgšanu vietām, lai netiktu aizskarta reliģijas brīvība. Protams, ja Francijas musulmaņus šāds likums neapmierina, viņi var vērsties pēc palīdzības Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Francijas balsojums ir tikai daļa no plašākas un haotiskākas situācijas. Tas pats attiecas arī uz citām valstīm, piemēram, Beļģiju. Beļģijas parlamentārieši kopš pāris gadiem ir vienojušies, ka „pilnīgais apsegs”[2] ir jāaizliedz. Tas bija pakāpeniska procesa galīgais rezultāts, kura laikā hidžābs tika nosodīts kā sieviešu apspiešanas veids. Vienlaikus saistībā ar šo jautājumu spēlē iesaistījās Beļģijas iekšējā politiskā sašķeltība. Parlamenta apakšpalāta 2010. gadā nobalsoja par likumprojektu, kas aizliedza valkāt apģērbu, kas neļauj identificēt tā nēsātāju (tostarp burku un nikābu), taču valdības krīze apturēja tā stāšanos spēkā.

Tomēr neapstrīdams ir pret-burkas noskaņojuma „infekciozais” raksturs. Spānijai, Lielbritānijai un Itālijai šajā jautājumā ir pašām savas sabiedriskās kampaņas, juridiskie priekšlikumi un sociālās jūtas. Ikvienā vietā atšķiras detaļas, tomēr pastāv daudzas kopīgas bažas.

Vai tas viss norāda, ka piecus gadus pēc 2005. gada 7. jūlijā notikušajiem sprādzieniem Londonas metro, kas izraisīja bailes, ka drošība var būt saistīta ar musulmaņu sieviešu apģērbu, Eiropā ir izplatījies un iesakņojies pret musulmaņiem vērsts noskaņojums? Tas varētu būt vienkāršojums, kas, iespējams, neņem vērā citus iesaistītos elementus: to, ka dažādajos uzskatos par pareizāko reakciju uz burkas/hidžāba epifenomenu izpaužas līdz galam neizprastā neomulība, ko rada sastapšanās ar islāmu. Arī plaši izplatītā neskaidrība un neziņa par musulmaņu populāciju un tās reliģiju kopumā var būt daļa no šīs situācijas. Galu galā daudzas un dažādas pieredzes, kas tiek uztvertas kā problēmas — globalizācija, migrācija, finanšu krīze, nacionālās identitātes izmaiņas, mainīgais reliģijas līdzsvars un sabiedrības sekulārisms —, var būt pamatā tam, ka uzmanība tiek koncentrēta uz jautājumu, kas, šķiet, ir saistīts ar tik daudzām no tām.

Starp reliģiju un modi

Par ko gan ir šī jezga? Burka, hidžābs un nikābs eiropiešu uztverē varbūt ir saplūduši, taču šie trīs apģērba gabali tehniski, stilistiski un simboliski ir pilnīgi atšķirīgas lietas, kas galvenokārt musulmaņu apdzīvotās valstīs katra izskatās un tiek nēsāta dažādās variācijās. Burka apsedz visu ķermeni, un tai ir izšūts atvērums acīm. Nikābs ir plīvurs dažādās krāsās, bieži vien melns, kas aizsedz tikai degunu un muti. Hidžābs ir šalle visās iespējamās krāsās (piemēram, melna Irānā, koša Malaizijā, rakstaina Turcijā), kas ciešāk vai vaļīgāk apsedz galvu un ir dažādos veidos aptīta un sasieta zem zoda vai aiz galvas. Džilbābs parasti ir gara tumša kleita vai mantija, kas sniedzas no galvas līdz kājām un parasti apsedz pārējās apakšā esošās drēbes.

Korāns konkrēti nepavēl nēsāt kādu no tieši šiem apsegiem. Tas tikai mudina musulmaņu sievietes ģērbties „atturīgi”. Panti par galvas un krūšu apsegšanu tiek interpretēti dažādos veidos. Lielākā daļa musulmaņu visā pasaulē piekristu, ka lielos vilcienos hidžābs (galvas apsegs jeb „galvas šalle”) ir ieteicams, taču ne obligāts.

Džilbāba un nikāba „komplekts”, kas pasaulē kļūst arvien populārāks, ir ģērbšanās stils, kas importēts no Persijas līča reģiona un ko ietekmējis konservatīvais, puritāniskais un ekstrēmi preskriptīvais islāma virziens (vahabīti/salafīti), kas ir pieņemts dažās no šī reģiona valstīm. Tā nav vispārēja arābu vai Āzijas, vai Balkānu paraža (kaut gan līdz pat 20. gadsimta sākumam, piemēram, Marokā un Ēģiptē, tika lietotas vieglākas nikāba formas). Tātad tas pilnīgi nav lielākās daļas Eiropas musulmaņu „izcelsmes tradīcija”, bet gan drīzāk „importēts” globalizācijas produkts (un tas jo īpaši patīk jaunākām sievietēm, tostarp izglītotajām un islāmam jaunpievērstajām). Tieši šī džilbāba un nikāba kombinācija, nevis burka, parādās Eiropā. Tomēr daudz pazīstamākā termina „burka” pieminēšana ir vienkāršākais veids, kā izraisīt sabiedrības reakciju, daļēji tādēļ, ka tas uzjunda atmiņas, kā talibu režīms 90. gados Afganistānas sievietēm uzspieda šo lauciniecisko tradīciju.

Šo dažādo auduma gabalu nozīmīgums atšķiras atkarībā no apskatāmā reģiona vai valsts sociālā, tiesiskā un politiskā konteksta. Tādēļ ir svarīgi izcelt un ievērot atšķirības. Piemēram, neasociēt Eiropā dzimušās musulmaņu sievietes ar to, kas notiek Saūda Arābijā vai Afganistānā, nejaukt bailes no imigrācijas vai no nezināmā ar burkas/nikāba aizlieguma atbalstīšanu.

Taču tā ir tikai virskārta sarežģītam un kaislību pilnam kontekstam, kurā apģērba nēsāšanai var būt simboliska un politiska nozīme. Pretējo pušu pārstāvjiem arī ir jāpievērš uzmanība paradoksālajai ietekmei, kāda var būt viņu viedokļiem. Kāda jauna nikabi[3] man stāstīja, ka izjutusi nepieciešamību uzvilkt savu sejas pārsegu un garo melno kleitu, jo citādi cilvēki (tas ir, nemusulmaņi) nebūtu ieinteresēti viņas viedoklī! Plašāk runājot, dažādās izmaiņas Eiropas musulmaņu apģērbā liek domāt, ka (kā to apgalvo Annelisa Morsa (Annelies Moors)) lielākajā daļā gadījumu viņu izvēli daudz precīzāk raksturo vārds „mode”. Šī dažādība Eiropā izplatās kā islāma zināšanu fragmentācijas un globalizācijas sekas, ko daži dēvē par islāma „izgriešanu un ielīmēšanu”[4]. Turklāt lieliskais Olivjē Ruā (Olivier Roy) darbs apliecina, ka daudzas „reliģiskās” prakses gados jaunu Eiropas musulmaņu vidū drīzāk ir vienaudžu spiediena, nevis zināšanu vai ticības rezultāts.

Starp noliegumu un cieņu

Daudzi kritiķi apgalvo, ka Francijas pašreizējā reliģiskos simbolus aizliedzošā likuma[5] mērķis ir aizsargāt musulmaņu sievietes no spiediena, kuru izdara viņu reliģiskā kopiena vai vīriešu dzimuma ģimenes locekļi. Taču pat reālas apspiešanas gadījumos — cik gan noderīgs ir likums, kas aizliedz pilnībā nosegt ķermeni, ja tā dēļ sieviete tiek ieslodzīta savas mājas sienās? Vairāki pētnieki — tajā skaitā Sesila Laborda (Cecile Laborde) un Marta Nusbauma (Martha Nussbaum) — pamatoti uzskata, ka apspiešanas „simbola” aizliegšana ar likumu nenozīmē apspiešanas problēmas atrisināšanu. Tā pat var izraisīt cita veida apspiešanu – valsts īstenotus sirdsapziņas spaidus, kas pārsniegtu saprātīgu bažu un drošības prioritāšu robežas.

To, kā musulmaņu sieviešu apģērba jautājums iegūst paneiropeisku dimensiju, ataino „plīvura” bažu izplatīšanās Spānijā, Itālijā un Austrijā. Kopā ar savu pētījumu komandu es nesen pabeidzu lauka pētījumu par musulmaņu sievietēm Spānijā un Itālijā, un mēs savu respondentu (sieviešu) vidū skaidri saskatījām bailes un paranoju. Attiecībā uz islāma stāvokli Itālijā es jau agrāk esmu norādījusi, ka, lai gan daži jautājumi bija problemātiski (pretrunīgi imigrācijas likumi, ierobežota pieeja pilsonībai), plīvurs noteikti neradīja bažas — kaut vai tā iemesla dēļ, ka itālieši (un spāņi) bija pieraduši redzēt un sazināties ar mūķenēm. Tagad situācija ir pretēja; ir „importēts” plīvura ne-jautājums, un tas polarizē sabiedrību.

Spānijas un Itālijas vietējās varas iestādes ir sākušas ierosināt un pieņemt normatīvos aktus pret sejas aizsegšanu (kas ir piesaistījuši arī nacionāli, tostarp kreisi, noskaņotos politiķus)/ Tomēr bažas kādu laiku ir bijušas latentas. Lielākā daļa no mūsu intervētajām sievietēm Saragosā pieminēja gadījumus, kad sievietes ir bijušas spiestas noņemt savas galvas šalles, lai varētu sākt strādāt. Turīnā mēs atklājām, ka sievietes, kurām mēs uz ielas tuvojāmies, ir nobijušās. Daudzas izglītotas un daiļrunīgas marokāņu izcelsmes musulmanietes sūdzējās, ka tad, kad viņas dodas uz valsts iestādēm saistībā ar pilsonības vai uzturēšanās statusa jautājumiem, pret viņām izturas ar necieņu un kā pret idiotēm. Kāda jauna itāļu jaunpievērstā mums stāstīja, cik izmisusi jutusies, kad no brīža, kad viņa sākusi nēsāt hidžābu, cilvēki veikalos un uz ielas sākuši viņu uzrunāt ar „tu” („tu” vienskaitlī) un uzstājuši, ka viņa nekādā gadījumā nevar būt itāliete, kaut gan iepriekš līdzīgās situācijās viņi lietojuši daudz oficiālāko uzrunas formu „lei” („tu” trešajā personā).

Daudzi musulmaņi ir nobažījušies par šādu notikumu attīstību, un Vidējo Austrumu valstu valdības un mediji bieži publisko Eiropas šķietami antiislāmisko nostāju. Tomēr šo situāciju drīzāk var raksturot kā pretrunīgu politisko izvēļu un attieksmju līdzāspastāvēšanu, nevis kā atklātus aizspriedumus. Parīzē mūsu interviju dalībnieces nosodīja vispārējo diskrimināciju un asi kritizēja 2004. gadā pieņemto likumu, taču pārsteidzošā kārtā nevēlējās komentēt burkas aizlieguma likumu. Viņas to uztvēra kā kaut ko nevēlami, taču vienlaikus attālinātu. Nav daudz tādu Francijas musulmaņu, kuri atbalstītu šāda veida apģērbu (un patiesībā daži musulmaņu aktīvisti principā atbalsta šo aizliegumu), taču viņus biedē valsts, kas arvien vairāk iejaucas reliģiskos jautājumos tādos veidos, kas šķiet vērsti pret musulmaņiem.

Starp valsti un indivīdu

Daudzi nemusulmaņu izcelsmes eiropieši pieprasa „musulmaņu integrāciju” un musulmaņu sieviešu „apspiešanas” izbeigšanu, ko simbolizē hidžābs. Daudzi musulmaņi (tostarp sievietes) reaģē, noliedzot stereotipus par apspiešanu un pieprasot pilsonības likumu reformas kā integrācijas paņēmienu. Daudzi musulmaņi visā Eiropā arī iebilst pret nikābiem un burkām un ir noraizējušies par salafītu ģērbšanās stila izplatīšanos, kas ir svešs lielākās daļas Eiropas musulmaņu kultūras (Rietumeiropas, Turcijas, Marokas, Ēģiptes, Pakistānas, Bangladešas, Somālijas) tradīcijām. Taču viņi ir arī noraizējušies par nemusulmaniskās sabiedrības daļas un likumdevēju nespēju vai nevēlēšanos redzēt, ka reliģisko un kvazireliģisko uzskatu un prakšu pamatā ir arī musulmaņu individuālā brīvā griba, un par aizbildniecisko tieksmi atainot savas kampaņas kā mēģinājumu pasargāt musulmaņus no viņu despotiskās reliģijas.

Pašlaik Eiropā apspriežamo likumu problēmai — pat ja vairākiem no tiem, kā redzējām, vēl ejams garš ceļš, lai stātos spēkā — ir ciešs sakars ar diskusiju toni un ar Eiropas valstu pretrunīgajām pieejām jautājumos, kas saistīti ar brīvībām un dažādību. Ierastā prakse runāt ar musulmaņiem naidīgā un agresīvā tonī, jo īpaši, ja daudzi no viņiem ir pilsoņi (kā Beļģijā, Francijā vai Lielbritānijā) vai topošie pilsoņi (kā Spānijā un Itālijā), nav labākais veids, kā popularizēt saliedētas sabiedrības jēdzienu, kurai ir kopīgas vērtības un kas strādā kopīgā labuma vārdā. Lielākā daļa no politiskajām un publiskajām runām mūsdienu Eiropā tiecas atgriezties pie jautājuma par musulmaņu integrāciju un izglītošanu. Taču varbūt daudz steidzamāk ir neieciešamas kolektīvas pārdomas un izglītošanās indivīda respektēšanas virzienā.

__________________________

[1] „Europe’s Muslim women: potential, aspirations and challenges”, King Vauouin Foundation, 2008

[2] Integral veil – angļu val.

[3] Nikabi – nikāba nēsātāja. Tulk.piez.

[4] „cut and paste” – angļu val.

[5] Pieņemts 2004. gadā.

Raksts pārpublicēts no openDemocracy.net, pamatojoties uz Creative Commons licenci. Tulkojums no angļu valodas.

Ar Eiropas Savienības programmas „Eiropa pilsoņiem” atbalstu.Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.


Are Women's Rights Really the Issue?

Banning the burqa

Behind the Veil

Europe's Muslims: burqa laws, women's lives

France's other worlds: burqa and abyss

Islāma reformas vēstniece

Kad reliģijas iejaucas

Kāpēc latvieši nevēlas kaimiņos musulmaņus?

Labu vai neko

Sharia

www.irshadmanji.com/

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!