Raksts

Brīvības sala bez brīvības (intervija ar Ēriku de la Fuentē)


Datums:
25. novembris, 2008


Autori

Viktors Makarovs


Foto: Foto no personīgā arhīva

Kubas valdība baidās no cilvēktiesību aktīvistiem, kas uzrunā masas. Taču pateicoties iedrošinājumam un atbalstam, valstī aug pilsoniskā sabiedrība.

Intervija angļu valodā

Fidels Kastro, šķiet, ir aizgājis. Bet varbūt arī nē — to mēs nezinām. Mēs esam vērojuši Raulu Kastro iniciējam reformas, bet mēs nezinām, cik nopietni viņš tās ir domājis. Kāds īsti ir pašreizējais Kubas režīms?

Fidels vairs nepiedalās ikdienas darbos. Sākot ar 2006.gadu, valdību vada Rauls. Fidelam ir bijusi ļoti personiska vadīšanas attieksme, Rauls to dara citādāk. Viņš uzticas saviem cilvēkiem un tuvākajiem padomdevējiem, viņš arī ņem vērā to, ko citi cilvēki saka. Rauls ir pragmatiskāks kopumā, īpaši tas attiecas uz ekonomiskajiem jautājumiem. Fidels tomēr vairāk bija aizņemts ar savu tēlu, ar to, kāds viņš ieies vēsturē. Tajā pašā laikā Kubas valdība nedemonstrē politisko reformu pazīmes, kaut gan cenšas savi pozicionēt kā politisko reformatoru. Ir pat veikti daži “kosmētiski” soļi — piemēram, cilvēkiem ir atļauts iegādāties DVD atskaņotājus un izmantot viesnīcu pakalpojumus. Tas nenoliedzami ir vairojis arī cilvēku, īpaši jauniešu gaidas. Rauls arī ir atzīmējis, ka pastāv iekšējā korupcija un efektivitātes trūkums, kā arī aicinājis debatēt par šiem jautājumiem. Kad Rauls oficiāli tika pie varas, daudzi sagaidīja, ka jaunākie birokrāti iekļūs viņa sabiedroto lokā. Taču tas nenotika. Valdība pašlaik ir nervoza un cenšas aizsargāties.

Mēs gaidījām, ka Rauls varētu solīt tikt galā ar valūtas problēmu[2] un pasludināt dažas lauksaimnieciskas reformas savā gada pašā galvenajā uzrunā 26. jūlijā. Tas nenotika. Un daudzi cilvēki opozīcijā – gan tie, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību, gan tie, kas atrodas valdībā, saka: nekas nav mainījies. Mēs esam saņēmuši signālus, kas demonstrē to, ka valdībā pastāv zināma spriedze — daži vēlas ieviest jaunas lietas. Ne tāpēc, ka viņi vēlas veikt reformas, bet tāpēc, ka viņi vēlas novērst politisko apvērsumu, kaut ko līdzīgu tam, kas notika Tjaņaņmeņas laukumā 1989.gadā un kas notika Gruzijā un Ukrainā, kur masas vienkārši izgāja ielās. Lai to izdarītu, viņiem ir jāatgriežas ar Kubas problēmām — nabadzības, mobilitātes ierobežojumiem utt. No otras puses, valdībā ir arī Fidelisti[3], kam tas nepatīk. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Fidela laikos ir bijušas arī ļoti pozitīvas reformas, taču tās ļoti ātri tika pavērstas atpakaļ.

Raula 26.jūlija runa mums nav devusi neko. Pieaugušās gaidas netika piepildītas. Tajā pašā laikā, kamēr visi gaida reformas, notiek vēl kas cits — satelīta un interneta stingrāki ierobežojumi. Tos aizsāka informātikas un komunikāciju ministrs Ramiro Valdes. Tātad, no vienas puses, mēs redzam paveramies dažas iespējas, piemēram, valdība iedrošina studentus uz runām universitātēs, bet no otras puses — vairākus ierobežojumus. Piemēram, aizliegumu cilvēkiem apmainīties ar filmām, kas lejuplādētas no ASV telekompāniju programmām. Es domāju, ka vainīga ir valdība, kas nejūtas droša, jo zina, ka ir daudz problēmu. Valdības pārstāvji ļoti labi pazīst Kubu un zina, kas reāli notiek, — ka pastāv neapmierinātība.

Kas attiecas uz Fidelu, viņš vienmēr ir bijis šeit. Visas manas dzīves garumā viņš ir bijis te —vienmēr visuresošs. Brīdis, kad viņš ne tikai vairs nebūs redzams kopējā bildē, bet arī vairs fiziski neeksistēs, nozīmēs jaunu ēru Kubā. Cilvēki uz to ļoti cer un gaida pārmaiņas. Ļoti daudzi tam ir gatavi — viņiem ir iemaņas. Cilvēkresursi ir.

Viena no versijām vēstī, ka Rauls vēlas Kubā realizēt Vjetnamas modeli. Vai viņš tiešām taisās to darīt? Vai Kubas iedzīvotāji to pieņems?

Mēs neesam vjetnamieši un mums nav 90 miljonu cilvēku. Mūsu resursi arī ir dažādi. Ar to es gribu teikt, ka valdība taisās daudz aizgūt Vjetnamas modeļa — principā ar akcentu uz politisko kontroli, bet tomēr dod lielāko brīvību ekonomikā. Rauls saprot — lai izvairītos no politiskiem satricinājumiem, viņam ir jāpievērš uzmanība ekonomiskajiem jautājumiem. Daudzas Kubas amatpersonas īpaši pēdējos gados ir braukušas uz Vjetnamu un otrādi — vjetnamieši uz Kubu. Arī tas stils, kā Vjetnamā strādā valdība, nav balstīts uz vienu personu, bet drīzāk ir vairāku cilvēku vienošanās. Tas vairāk atbilst Raula stilam. Es domāju, ka valdība tādu redz Kubu. Bet cik lielā mērā jūs varat atļaut ekonomisko brīvību, lai tā neizslīd jums no rokām? Piemēram, Kubas iedzīvotāji, kas strādā ārzemju firmās, netiek uzņemti darbā pa tiešo, viņiem arī alga netiek maksāta pa tiešo, kā tas ir Vjetnamā. Vjetnamiešiem ir pieeja internetam, bet nav politiskās brīvības. Valdība zina, ka Kubas situācija ir atšķirīga. Lielai daļai iedzīvotāju, pārsvarā jauniešiem, ir kontakti ASV, viņu ģimenes ir tur. Katram Kubas iedzīvotājam ir māte, kāds cits radinieks vai draugs, kas dzīvo ārzemēs. Amerikāņu kubieši atgriežas atpakaļ uz salu, un valdībai nav citas izejas, kā tikai to atļaut. Cilvēki zina, kā citi cilvēki dzīvo. Tieši tāpēc daudzi cilvēki vēlas pārmaiņas – ekonomiskās, sociālās un politiskās. Es domāju, ka valdība skatās uz Vjetnamas modeli, bet joprojām — ļoti piesardzīgi.

Bet kas ir tas, ko kubieši vēlas? Neatkarīgas Kubas žurnālistes Joannas Sančesas (Yoanni Sanchez) blogā esmu izlasījis viņas vīra dzejas pantus par pārmaiņu gaidīšanu. Un, šķiet, tas ir tas, ko vairums kubiešu arī vēlas — vienkārši ikdienas ekonomiskās brīvības.

Kubieši lielākoties nav politiski noskaņoti. Bet viņi tik un tā vēlas pieeju internetam, viņi vēlas iespēju ceļot un vēl daudz citu lietu, ko viņi nevar darīt valdības uzlikto ierobežojumu dēļ. Kad [Kubas Nacionālās Asamblejas prezidents] Rikardo Alarkons devās uz universitāti, lai tur uzstātos ar runu, viņam nācās atbildēt uz visai skarbiem studentu jautājumiem, piemēram, — kāpēc es nevaru aizbraukt uz Bolīviju, lai ieraudzītu vietu, kur nomira Če Gevara?

Joprojām ir cilvēki, kas no rīta pieceļas un domā, kur dabūt pienu saviem bērniem. Cilvēki meklē izdzīvošanas iespējas. Viens no maniem draugiem Kubā stāstīja, ka viņš mēģinājis taisīt piebūvi savam dzīvoklim. Viņš teica — protams, tas ir nelegāli. Bet šeit kaut kas var būt nelegāls, bet jau nākamajā dienā – legāls, un vēl pēc dienas atkal nelegāls. Tas, ko es vēlos darīt – celties no rīta, iet pasniegt matemātiku un lai es varētu iztikt ar savu algu, nākt atpakaļ un būt kopā ar savu ģimeni, skatīties beisbolu un neiet uz komitejas sapulcēm. Vairums kubiešu vēlas dzīvot normālu dzīvi.

Bet starp Kubas iedzīvotājiem ir arī vienotība, ka viņi vēlas, lai būtu izteiksmes brīvība, informācijas brīvība, reliģiskā brīvība. Kubas cilvēki vēlas būt brīvi. Cilvēki no bijušajām Padomju republikām ļoti labi zina, par ko es runāju.

Kad es biju Kubā, es nevarēju nesalīdzināt to, ko piedzīvoju Padomju laikos, ar to, ko redzēju tur. Visai kritiski noskaņotā žurnāliste Joanna Sančesa var dzīvot Havannā un regulāri rakstīt savu blogu. Padomju Savienībā ar tādiem uzskatiem viņa noteikti jau sedētu cietumā. Tātad, neskatoties uz spiedienu, iedzīvotājiem tomēr ir kaut kādas iespējas. Cik liels šis spiediens ir pašalaik?

Šādas grupas tiek regulāri arestētas, cilvēki tiek atlaisti no darba, viņus izolē no sabiedrības. Taču par spīti tam viņi ir dažādos Kubas reģionos. Ik pa laikam valdība ļauj arī strādāt kādai cilvēktiesību grupai. Taču valdība baidās no cilvēktiesību aktīvistiem, kas uzrunā masas. Viens no tādiem aktīvistiem tika arestēts uz ielas, tad palaists brīvībā un pēc divām dienām atkal arestēts. Kāmēr viņš atradās brīvībā, viņš savā mājā sasauca preses konferenci ar ārzemju žurnālistu piedalīšanos. „Melnajā pavasarī” 2003.gadā tika arestēti 75 cilvēki — vieni no aktīvākajiem cilvēktiesību aizstāvjiem. Valdība gan nemēdz arestēt cilvēkus ar lielu starptautisko atpazīstamību, jo tad tas var izraisīt pretreakciju. Bet, pateicoties iedrošinājumam un atbalstam, Kubā aug pilsoniskā sabiedrība. Šajā ziņā notiek lielas pārmaiņas. Taču valdība to visu vēro ļoti uzmanīgi.

Jauno cilvēku paaudze netic komunistiskajām idejām. Cilvēki, kā jau minēju, vēlas brīvi runāt ar jebkuru, viņi vēlas brīvi ceļot, vēlas, lai viņiem būtu pieeja internetam u.t.t. To atklāj ne tikai Joannas blogs, bet arī reps, kas nav tradicionāla mūzika, bet kuras ietekme ir ļoti liela. Ir ļoti daudz reperu, kas savā dzejā kritizē Kubas sabiedrību un valdību. Viens no viņiem ar vārdu Gorkijs (Gorky) nesen tika arestēts, jo atļāvās ļoti daudz kritikas. Tādu reperu ir ļoti daudz, bet valdība nolēma arestēt tieši Gorkiju, jo viņš ir skarbākais no visiem. Ir arī citi aresti, par kuriem mēs neko nezinām.

ASV ir ļoti nozīmīgs faktors tam, kas notiek Kubā. Kā jūs domājat, vai ASV embargo ir labs veids, kā Kubas valdību piespiest veikt reformas? Vai daudz produktīvāka nav Eiropas fokusēšanās uz dialogu?

Embargo — tas nav tikai balti vai melni. Tam ir vairāki komponenti. No vienas puses Kubas valdībai nav atļauts brīvi ņemt kredītu no Pasaules Bankas, Starptautiskā Valūtas fonda un citām institūcijām, kas varētu stiprināt režīmu. Taču ir arī aspekti, ko vajadzētu pastiprināt, piemēram, ceļojumu atvieglojumus īpaši Kubas amerikāņiem. Viņiem vajadzētu ļaut doties uz Kubu ar daudz mazākiem ierobežojumiem. Es iedrošinu ikvienu doties uz Kubu, bet es esmu pret ceļošanu uz Kubu, ja cilvēki dodas vienīgi uz Varadero vai Cayo Largo[4], jo ieņēmumi no tūrisma palīdz režīmam, taču nepalīdz Kubas cilvēkiem. Bizness Kubā tādā veidā, kā tas patlaban tiek vadīts, nepalīdz kubiešiem. Uzņēmumiem nav atļauts nolīgt cilvēkus un pa tiešo viņiem maksāt. Valdība to nekad neatļaus, jo tā saņem naudu no šādām korporācijām. Tāpēc cilvēki darbu dabū tikai ar Kubas valdības starpniecību. Pretējā gadījumā — kāpēc gan ārvalstu kompāniju darbinieki lai ietu uz vietējās partijas sapulcēm un komunistu mītiņiem? Protams, Kubas valdība embargo ir izmantojusi kā propagandas ieroci. Viss notiekošais ir ASV vaina — tā apgalvo Kubas valdība. Taču patiesībā Kuba un ASV ir ļoti cieši saistītas tirdzniecības jomā. ASV ir piektajā vai sestajā vietā kā Kubas tirdzniecības partneris, tāpēc Kuba var norēķināties skaidrā naudā un Kubai ir ļoti liels ASV humanitārais atbalsts.

Eiropas Savienība (ES) tikko ir uzsākusi dialogu ar Kubu, un ir interesanti paskatīties, kā Kubas valdība rīkosies. Abas puses ir parakstījušas starptautiskus līgumus par pilsoņu un politiskajām tiesībām un ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Ko viņi darīs pēc tam? Starp Kubu un ES pastāv maiņas darījumi. Lieliski! Bet ļaujiet kubiešiem būt atbildīgiem.Tomēr es domāju, ka Kubas valdība pērk laiku. Tai vajag konsolidēt spēku. Tā nejūt, ka cilvēki to akceptē. Pārmaiņas ir notikušas pilsoniskajā sabiedrībā, taču — ne valdībā. Kurp mēs ejam? Mēs to nezinām. Rauls ir daudz pragmatiskāks, tāpēc soļi, ko viņš spers, lai sasniegtu savu mērķi — un tas ir varas paturēšana — varētu būt citādāki nekā Fidelam. Tā varētu būt vienošanās vai sadarbība ar ASV narkotiku transportēšanas lietā, jo ļoti liela daļa narkotiku kontrabandas no Kolumbijas uz ASV notiek caur Kubu un daži cilvēki, kas ir meklējamo sarakstā, Kubā rod patvērumu. Par ASV politiku pret Kubu cilvēki parasti grib parunāties, un Kubas valdība jau gadiem to vien tikai ir darījusi kā veicinājusi debati par Kubu ASV politikā. Mēs varam diskutēt, kāda pieeja Kubai ir pareiza, bet daudz būtiskāk ir, kas notiek tās iekšienē. Kubas jautājuma risinājums ir meklējams pašā Kubā.

Agrāk vai vēlāk, bet tomēr pienāks diena, kad Jums un vēl vienam miljonam Kubas amerikāņu būs jāizvēlas, vai doties uz Kubu vai arī palikt ASV. Ja Jūs izlemsit atgriezties, Jūsu skatījums uz Kubas nākotni varētu atšķirties no tā, ko Kubā dzīvojošie vēlas. Iespējams, viņi Jums paziņos, ka vēlas saglabāt bezmaksas veselības aprūpes sistēmu un citas sociālās tiesības, ko viņiem Kubas valdība garantē patlaban. Daudzos jautājumos Kubas cilvēki var pateikt — nē, mēs nevēlamies savā dzīvē Amerikas modeli.

Tiesības uz bezmaksas veselības aprūpi un izglītību atbalsta vairums kubiešu. Labas lietas jebkurā sistēmā ir saglabājamas. Taču tas, kam piekritīs visi kubieši iekšpus un ārpus valsts robežām ir vārda, pulcēšanas un reliģiskā brīvība. Daudzi Kubas amerikāņi neatgriezīsies Kubā, bet maza daļa — ieskaitot arī mani – atgriezīsies. Tomēr šajā brīdī daudzi kubieši, ja viņiem pajautā, kāds ir viņu mērķis, atbild, ka tas ir — atstāt valsti, un tas nav normāli. Kubieši piekrīt pamatprincipiem. Taču runa nav par ASV, Eiropas vai Ķīnas modeļa kopēšanu, bet gan — mēģināt atrast pamatlietas un pamatprincipus, kas darbojas Kubā. Taču – brīvā Kubā.

_____________________

[1] Ēriks de la Fuentē ir amerikāņu sapņa iemiesojums. Viņš paša spēkiem izcīnījis savu vietu dzīvē, un viņam tagad pieder starptautisks konsultāciju bizness. Ceļš uz sava sapņa piepildījumu sākās Kubā un — diezgan dramatiski. Viņš kopā ar māti un brāli bija plānojis atstāt Kubu 1980.gadā, kad daudzi kubieši izceļoja uz ASV, taču ģimenei tika paziņots, ka izbraukt drīkst tikai „pusotra tās daļa”. Izbrauca tikai Ērika brālis, lai izvairītos no dienesta Kubas armijā. Ēriks ar māti palika Kubā, un ģimene varēja apvienoties tikai 1983.gadā pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem atstāt valsti. Apzinoties sev dotās iespējas un brīvības, Ēriks de la Fuentē tagad ir norūpējies, lai tās pašas iespējas un brīvības varētu izbaudīt arī viņa tautieši Kubā.

[2] Kubā ir divas valūtas: viena ir vietējā, otra – konvertējama, ar kuru var maksāt, taču tā vairumam Kubas iedzīvotāju nav pieejama.

[3] Fidelistas – spāņu val.

[4] Varadero – galvenais tūrisma centrs Kubā, un Cayo Largo – arī ceļotāju iecienīta atpūtas vieta.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!