Raksts

Brīvības pieminekļa koka mētelītis


Datums:
14. marts, 2006


Autori

Aivita Putniņa


Foto: E. Rudzītis © AFI

Žogi nogriež dialoga iespēju un provocē uz huligānisku rīcību. Neizrunājot un neatzīstot dažādu viedokļu pastāvēšanu, vara un tās oponenti turpinās kulties sāpīgajos jautājumos, kuru ar laiku kļūs arvien vairāk un kurus visus koka mētelītī nenoslēpsi.

Latvieši visas lietas dara pamatīgi, un visām latviešiem svarīgajām lietām un cilvēkiem ir savi pieminekļi dabā vai kalendārā. Tā Latvijā ir brīvība un arī savs Brīvības piemineklis. Latvieši savas vērtības godā, un pavisam drīz Brīvības piemineklis un tā tuvējā apkārtne tērpsies koka vai modernāka materiāla mētelītī, jo brīvība ir ne tikai jāsargā, bet palaikam jāuzspodrina. Kad pienāks valstiski svarīgi svētki, cilvēki atkal ies pie Brīvības pieminekļa, tas mirdzēs skaistā spožumā un visiem būs redzams, ko latvietim nozīmē brīvība.

Piemineklis un brīvība

Daļa cilvēku gan domā, ka žoga apvilkšana piemineklim ir cieši saistīta ar gaidāmo 16. martu – dienu, ko latvietis tā kā piemin, bet vienlaikus arī kautrējas par to, ka piemin.

Cilvēki saka, ka laiks ir par vēsu, lai Brīvības pieminekli varētu uzpost. Savukārt, otra puse apgalvo, ka latviešiem ar brīvību saistīto svētku un atceres dienu ir tik daudz, ka nav laika gaidīt piemērotus laika apstākļus, jo jāizmanto jebkurš brīdis, kad kalendārs piemineklim dod atelpu.

Arī mētelītim ap pieminekli jābūt kārtīgam, tādam, kas apjož visu laukumu ap Brīvības pieminekli, no viena bulvāra līdz otram, lai latvieši vai viņu viesi nejauši neiekrīt kādā remontdarbu bedrē. Pie viena žogs noderēs arī pret terora aktiem, kas tagad pasaulē apdraud brīvību, un aizsargās latviešu brīvību no nelabvēļu uzbrukumiem.

Nezinu, cik daudz taisnības ir katra viedokļa paudējam un vai vienas taisnības meklēšana šajā jautājumā jau netop par problēmu. Taču šogad diskusija par 16. marta gājienu pie Brīvības pieminekļa ērti tiek novirzīta citā gultnē. Šajā ziņā Brīvības pieminekļa mētelītis ir labs risinājums – nav pieminekļa, nav gājiena, nav terorisma un nav arī diskusijas par 16. martu. Jautājums par brīvību gan paliek.

Vai ar pieminekļa uzcelšanu mums dota arī pati brīvība? Vai piemineklis mūs atbrīvo no atbildības par brīvības izdzīvošanu ikdienā? Brīvība Eiropas tradīcijā nozīmē arī brīvu sava viedokļa paušanu, diskusijas par strīdīgām lietām un toleranci, kad cita paustais viedoklis neatbilst manam.

Simboli un taisnvirziena domāšana

Te es atgriežos pie taisnvirziena domāšanas ar simbolu palīdzību, kur pietiek, kad simbols ir uzcelts vai iegravēts. Latvieši ir dziedātāju tauta, katram ir vismaz pa tautas dziesmai un to apliecina grāmatās un skapī ieslēgtās dainas. Tāpēc, lai apliecinātu šo patiesību, latvietim nav jādzied, tikai jāzina, ka tās dainas vajadzības gadījumā var uzrādīt.

Ar 16. martu nav tik vienkārši, jo to nav viegli ietilpināt viennozīmīgā simbolā. Ir savs politkorektuma viedoklis, kas Otrā pasaules kara vēsturi traktē uzvarētāju terminos. Ir arī patriotisms, brīvības alkas, varmācība, ko cilvēki paši ir piedzīvojuši.

Arī Vācijā šī ir sāpīga tēma, par kuru skaļi izvairās runāt. Nesen tur debates uzvirmoja par kādas vācu firmas piegādēm holokausta memoriāla būvniecībai, jo kara laikā šī pati firma esot izmantojusi ebreju strādniekus no koncentrācijas nometnēm. Taču debates riņķoja tikai ap konkrētās firmas atbildību un pienākumiem pret holokausta upuriem. Mani gados jaunie vācu kolēģi, kuri ar tālajiem notikumiem vairs nejuta saistību, teica, ka asi sajūtot plaisu starp deklarēto vārda brīvību un tās robežām praktiskajā dzīvē, runājot par vācu tautas kolektīvo vainu kara notikumos.

Brīvībai vajadzētu liecināt, ka karš ir izkarots līdz galam. Kara laikā ir tikai divas patiesības, kuras karo un trešajai vai ceturtajai patiesībai tajā nav vietas.

Latvijas vēstniecība Krievijā, aizstāvot Latvijas intereses, lūdz iespēju komentēt filmu par Baltijas nacismu vai vēl labāk rīkot diskusiju. Taču arī Latvijā šis karš turpinās, kinostudija pēc drošības policijas ierosinājuma vairs neizīrēs arestantu tērpus, bet Rīgas dome būvēs sētu ap brīvību.

Žogi nogriež dialogu

Sēta ap Brīvības pieminekli ir tikai iluzors miers. Padomju gados Čakstes piemineklim priekšā stādīja kociņus, kuri tā arī nekad neizauga, jo, kā tika mēļots, patriotiski noskaņoti pilsoņi tos aplēja ar sērskābi. Tauta memoriālu vienalga apmeklēja arī aiz tiem kociņiem un attiecīgās dienās dedzināja svecītes.

Žogi nogriež dialoga iespēju un provocē uz huligānisku rīcību. Neizrunājot un neatzīstot dažādu viedokļu pastāvēšanu līdzās, vara un tās oponenti turpinās kulties sāpīgajos jautājumos, kuru ar laiku kļūs arvien vairāk un kurus visus koka mētelītī nenoslēpsi.

Leģionāru piemiņas gājienam jau ir piepulcējusies krievu valodas aizstāvju štāba darbība, geju un lesbiešu gājiens, kurus neizdosies atrisināt bez dialoga iespējas atzīšanas.

Vienvirziena domāšana un vientaisnības izjūta ir sāpīgākais padomju gadu un aukstā kara mantojums; no tās cēlusies gan propagandas filma par Baltijas valstu nacismu, gan Brīvības pieminekļa koka mētelītis, gan tas terors, kas notiks vai varbūt arī nenotiks 16. martā.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!