Raksts

Brīvība ķengāties


Datums:
02. oktobris, 2007


Autori

Kārlis Streips


Foto: Bruce Bortin

Nenāktu par ļaunu, ja valsts noteiktu, ka vārdi, kuri ir nepieņemami televīzijā un radio, nav pieņemami arī internetā.

Politika.lv lasītāji būs dzirdējuši stāstu par jaunkundzi vārdā Viktorija, kurai kādā vakarā kaut kas nepatika latviešos. Viņa interneta portālā atstāja ļoti rupju tekstu, pilnu naida un vulgaritātes. Šīs neapdomības dēļ Viktorija zaudēja darbu uzņēmumā Lattelecom, priekšā viņai stāv tiesu darbi un iespējams cietumsods.

Internets ir vide, kuru ļaudis reizēm salīdzina ar “mežonīgajiem rietumiem” amerikāņu folklorā. Katrs par sevi, katrs var rīkoties, kā vien patīk, jo galu galā internetā visi it kā esam anonīmi. Kā rāda Viktorijas piemērs, tā nu gluži tas nav. Latvijā Drošības policija un citas instances internetu uzrauga itin rūpīgi, kad nāk kāda no tām dienām, piemēram, 16. marts, kad ekstrēmisti kļūst aktīvi. Šad tad kādu arī paņem pie dziesmas. Taču lielākoties pat visrupjāko tekstu autori paliek nesodīti, jo, pirmkārt, monitorēt pilnīgi visu nav iespējams un, otrkārt, Latvijā likums par vulgaritāti kā tādu neko nesaka, ierobežoti vai aizliegti ir tādi teksti, kuri aicina uz valsts varas gāšanu vai arī kurina neiecietību un nesaticību dažādu grupu starpā.

Tādā gadījumā, ko mums teikt par šādiem tekstiem?

“Nesaprotu, kāpēc viena pļēgura viedoklis izraisa tik daudz komentāru” — “pļēgurs” šajā gadījumā ir politologs Jānis Ikstens, tekstu parakstījis cilvēks zem nosaukuma “narkologs”, un teksts 24. septembrī bija lasāms portālā www.tvnet.lv.
“Sarkanas brilles — tā ir diagnoze. Kas ir, ūsainā, koncertzālei, kirdik?” — par kultūras ministri Helēnu Demakovu Delfos rakstījis kāds “hurons”.
“Bet tai Fedmanei tachu tik neskatuviska seja-samocita, acis paraak tuvu, tadas mizigas krunkas, un kad bolas tad ta kaa suudu spiestu, un valoda-dumja, ja cilvekam nav iekshaa tad to kadam no malas butu japasaka” — atstāju oriģinālo “ortogrāfiju”, šādi par raidījuma Dziedi ar zvaigzni vadītāju Ivetu Feldmani Apollo portālā izteicies kāds “skatītājs”.
Un vēl: “Neslavē to smirdīgo cūku, Aigar, neko viņam tam žīdam tik drosmīgu nepateica!” — tas no cilvēka, kurš (acīmredzot bez īpaša pamata) sevi sauc “Gudrais”. Nav svarīgi, ko viņš uzskata par “smirdīgu cūku”, jo teksts meklējams ultranacionālistu portālā, kur arī portāla tekstos ir uzbrukumi dažādām grupām, nav pat īpaši jāskatās lasītāju atstātajās piezīmēs.

Šie teksti, protams, ir tikai daži piemēri no ļoti plašas situācijas vai problēmas, kā nu katrs uz to skatās, taču nepārprotami tie mēdz būt pretrunā ar attiecīgā portāla politiku. Delfos, piemēram, ir rakstīts, ka portāls lasītājus aicina “1. Ievērot morāles un pieklājības normas; 2. Nekurināt un neaicināt uz rasu naidu; un 3. Iztikt bez rupjībām.” Interesanti, cik morāls, pieklājīgs un nerupjš ir minētais teksts par H. Demakovu? Apollo raizējas par informāciju “kas ir nelegāla, kaitnieciska, satur draudus, ir pretrunā ar sabiedriskās morāles normām, apvainojoša, apmelojoša, citādi cilvēka godu un cieņu aizskaroša”. Paskatieties vēlreiz “skatītāja” gara darbu, un komentāri būs pavisam lieki. No TVNET: “Lietojot TVNET.lv ziņojumu servisu, jūs nedrīkstat nosūtīt, publicēt jebkāda veida nelikumīgu, draudošu, aizskarošu, apmelojošu, neslavu ceļošu, neķītru, vulgāru, pornogrāfisku, zaimojošu un piedauzīga rakstura informāciju t.s. bildes.” Atkārtoju — komentāri lieki.

Anonīmi viegli lamāties

Protams, nav jau tā, ka šī ir problēma Latvijā vien. Citāts no kāda amerikāņu portāla: “Vienā portālā par slavenībām ļaudis runāja par konkrētu aktrisi un domu, ka viņa ir “netīra mauka”. Vai viņi tā teiktu aktrises klātbūtnē? Nedomāju gan.” Autore vēl piezīmēja, ka, piedaloties interneta spēlē “cilvēks par manu māti pateica vārdus, kurus es negaidītu no paša netīrākā pirāta.”[ 1 ] Organizācija Pew Internet pētījumā atklāja, ka viena trešdaļa atbildētāju atzina, ka interneta vidē viņi lieto vārdus, kurus dzīvē viņi nelietotu nekad.[ 2 ] Kāda blogotāja rakstījusi šādus vārdus: “[Internetā] tu neredzi otra cilvēka cilvēciskumu, un viņš neredz tavējo. Lūk, patiesās interneta briesmas: ja tavas politiskās partijas vadītāji vai arī kultūras diskurss tev pasaka priekšā, ka zināmi ļaudis ir jāienīst, internetā ir daudzreiz vieglāk tā izdarīt.”[ 3 ]

Es katrā gadījumā esmu cilvēks, par kuru internetā laika gaitā ir sarakstīts ļoti, ļoti daudz. Tā kā es pats piedalos sabiedriskajā diskursā, man pret to nevar būt nekādu iebildumu, un tajos gadījumos, kad ļaudis vēlas ar mani diskutēt par lietu, es pat par to priecājos. Taču ir arī pietiekami daudz cilvēku, kuri nesaskata neko vairāk vai mazāk par mani, un it īpaši par manu seksualitāti, un tad nu gan iet vaļā. Tikai viens no ļoti daudziem piemēriem no laika, kad rakstīju komentārus Apollo portālā (tajā pašā, kurš dievojas, ka grib jau grib visās lietās nodrošināt pieklājību, un atvainojos politika.lv lasītājiem par rupjību, kura seko): “shitdriver carl stripe varētu uzrakstīt instrukciju kā pareizi ievadīt roku kaimiņa dibinā, visiem lāga nesanāk.”. Jauki, vai ne?

Cits jautājums, ko šādos gadījumos darīt? Jautājums par atbildību ir sarežģīts. Ja kāds cilvēks interneta portālā atstāj rupju, vulgāru, melīgu vai pat godu un cieņu aizskarošu tekstu, kas par to ir atbildīgs? Viens pats cilvēks? Portāls, kurš ļāva viņam tā izpausties? Kompānija, kurai portāls pieder? Žurnālists Intars Grasis laikrakstā Kurzemes Vārds pirms pāris gadiem nācis pie šāda atzinuma: “Interneta portāls ir kā brīvais mikrofons ar parandžu galvā. Kaut kas līdzīgs mūsu laikraksta rubrikai “Pa drāti vēstī lasītājs”. Tikai šo rubriku ir daudz vienkāršāk kontrolēt nekā viedokļu apmaiņu interneta portālā. Protams, internetā skaudri iezīmējas sabiedrības intelektuālais un kultūras līmenis. Kādi esam, tādi esam. Un pie tā nebūt nav vainojams interneta portāls.”[ 4 ]

Portāla atbildība

Neesmu pārliecināts, ka pietiek pateikt, ka esam tādi, kādi esam. Ja “esam” sabiedrība, kurā pastāv rasisms un homofobija, tad tomēr nepietiek atzīt, ka tā tas ir un tur neko nevar darīt. Taču man būtu grūti balsot par to, ka, piemēram, būtu slēdzams portāls Apollo tikai tāpēc, ka tur neviens acīmredzot nepievērsa uzmanību ārkārtīgi rupjajiem epitetiem, kādi man tur tika veltīti. Voltēra atzinums par cita cilvēka viedokļa paušanas atbalstīšanu līdz pat nāvei laika gaitā lietots gan pamatoti, gan nepamatoti, taču tajā ir ietverta pietiekami nopietna doma. Ja mēs slēgsim portālu tāpēc, ka tajā tumšādains cilvēks ir nosaukts par “Āfrikas mērkaķi” (arī šis teksts parādījās Apollo portālā, un ceru, ka tā īpašnieki jūtas lepni), tad varbūt daudzi aplaudēs. Bet kurš būs nākamais jēdziens, kura dēļ portāls tiks slēgts? Kas noteiks pieņemamo līmeni? Es? Tu? Vecmāmiņa? Varbūt baznīca?

Šķiet, ir tomēr pāris veidi, kā situāciju uzlabot. Pirmkārt, ja portāls apgalvo, ka tajā ir jāievēro elementāras pieklājības normas, tad tam tomēr būtu jānodrošina nepieciešamie resursi, lai tas tā arī būtu. Patlaban rakstu komentārus portālā v-diena. un reizēm arī tepat politika.lv, un abos gadījumos portāla vadītāji pārbauda tekstus, dzēš tos, kuri ir vulgāri vai aizskaroši, un bloķē tos lietotājus, kuri nekad neko neiemācās. Vismaz v-diena satura apjoms tomēr ir pielīdzināms “lielajiem” portāliem, kuros noteikti strādā ļaudis, kas labi pārzina tos tematus, kuri piesaista mūsu valsts rupjos un vulgāros iedzīvotājus. Šāda veida materiāli tomēr būtu jāpieskata rūpīgāk.

Otrkārt, pasaulē ir pietiekami daudz interneta portālu, kuros cilvēks sarunā drīkst piedalīties tikai tad, ja viņš atklāj savu vārdu un uzvārdu. Cik nopietna var būt saruna, ja mēs nezinām, kas sarunā ir partneris? Jauns, vecs? Vīrietis, sieviete? Izglītots, neizglītots? Kādas politiskās partijas biedrs ar attiecīgo uzskatu vezumu? Man personīgi ir grūti nopietni uztvert kādu, kas internetā ir parakstījies vienkārši kā “x”. Manuprāt, nenāktu par sliktu, ja portāli, cilvēkam reģistrējoties, obligāti pieprasītu vārdu un uzvārdu, kā arī pašā portālā uzrādītu katra lietotāja IP adresi. Ja ir zināma IP adrese, ļoti viegli var uzzināt arī lietotāju. Nudien nedomāju, ka cilvēki, kuri internetā vieglu roku mani sauc par “kaku stūmēju”, tā darītu manā klātbūtnē. Nesaprotu īsti, kāpēc viņiem tiek dota tik viegla iespēja tā rīkoties it kā anonīmi. Tā tomēr nav starptautiskajos kodeksos paredzēta cilvēka tiesība. Lieki teikt, ka laikrakstos anonīmas vēstules neviens nepublicē.

Neaudzināja citādi?

Treškārt, nenāktu nemaz par ļaunu, ja valsts noteiktu, ka vārdi, kuri ir nepieņemami televīzijā un radio, nav pieņemami arī internetā un sods, kāds ir paredzēts par to lietošanu televīzijā un radio, ir sods par to lietošanu virtuālajā vidē. Šādu jēdzienu saraksts laika gaitā mainās. Atceros, kāda sensācija bija Amerikā, kad mazais Bārts Simpsons pirmo reizi pateica vārdus “that sucks” (burtiski — “tas sūkā”, un, pieļauju, lasītāji paši sapratīs, kā tas domāts). Taču nevaru saskatīt iemeslu, kāpēc vienā komunikācijas vidē liegts uzvesties ne tā, bet citā tā nav. Turklāt vērts tomēr atcerēties, ka Latvijas galvenos interneta portālus lasa arī bērni, un diez vai jebkura māmiņa vai tētis priecāsies, ja bērns lasīs iepriekš minēto aprakstu par Ivetu Feldmani. Protams, Latvijā, kur arī Saeimas deputāti atļaujas par atsevišķiem cilvēkiem runāt vismaz necivilizētā, ja ne pavisam rupjā veidā, varbūt šajā ziņā nav īpašu cerību.

Un pēdīgi, te tomēr ir joma, kurā pirmām kārtām jānodarbojas privātpersonām. Par citiem nevaru runāt, bet man nekad nav ienācis prātā sūdzēt tiesā kādu no tiem cilvēkiem, kuri par mani internetā ir izteikušies, mīksti sakot, neglīti. Man nav laika ar to nodarboties. Turklāt tie ir ļaudis, kuriem prāts atrodas kādā visnotaļ tumšā un netīrā vietā, un man negribas smērēties. Taču es ar lielu interesi skatīšos, ja gadījumā kāds cits, kura esība un darbs internetā ir apcerēts uzbrūkoši, iznīcinoši, vulgāri un rupji, ar to dosies uz tiesu, kā to pirms brīža ieteica kinokritiķe Dita Rietuma. Pirmkārt, interneta lietotājiem nāksies atklāt, ka anonīmi un slepeni viņi tomēr nav. Policijā mūsu valstī nestrādā mazie bērni. Un, otrkārt, Temīda varbūt sāks novilkt kaut kādu līniju par to, kas valstī tomēr nav pieņemami arī virtuālajā vidē.

Galu galā jautājums ir arī par cilvēka izglītotību, ētiku un morāli. Ja cilvēks internetā uzvedas kā absolūtākais, piedodiet, stulbenis, tad neticu, ka dzīvē viņš ir cukurzirnītis. Taču ir arī pietiekami daudz gluži normālu cilvēku, kuri internetā uzvedas kā bērns, kurš pirmoreiz nonācis spēļu zālē, — acis platas, un vālē tik uz priekšu. Šādiem cilvēkiem gribētu lūgt apdomāties. Ja reiz nāks klajā, ka jūs bijāt tas vai tā, kas internetā rakstīja vulgārus tekstus par Streipu, Feldmani, Demakovu, Ikstenu vai kādu citu, kā jūs jutīsities? Patiks, ja vietējā avīzē būs rakstīts, ka jūs tas bijāt? Un arī tad, ja tas nekad nenotiks, vai māmiņa tomēr jūs neaudzināja citādi?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!