Raksts

Brīvi, lai…


Datums:
22. novembris, 2005


Autori

Gints Grūbe


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Latvijā bija neliberālās, apspiedošās sabiedrības pieredze, no kuras varēja izsecināt, ka ir jārūpējas par indivīda brīvību, bet tas nenotika. Tā vietā tika izdarīts secinājums, ka mēs esam latvieši, esam uz izdzīvošanas robežas un ir jādara viss, lai mēs sevi saglabātu.

Cik vērtīgas Latvijas sabiedrībā īsti ir vērtības, kas atzītas par mūsu demokrātijas stūrakmeņiem – indivīda brīvība, cilvēktiesības, tolerance? Diskusijā piedalās filosofs Artis Svece, sociālantropoloģe Aivita Putniņa, komunikāciju teorētiķis Normunds Kozlovs, socioloģe Baiba Bela-Krūmiņa, dzejnieks Sergejs Timofejevs, komunikācijas pētniece Ilze Šulmane un socioloģe, pētījumu centra SKDS projektu direktore Ieva Strode. Diskusiju vada Gints Grūbe.

Televizionētā demokrātija un praktiskās vērtības

Gints Grūbe: Dažādas izpausmes liecina, ka pirms desmit, piecpadsmit gadiem pielūgtās liberālās vērtības ir transformējušās pilnīgi pretējās – konservatīvās, uz noslēgtību orientētās. Ir izveidojies zināms sabiedrības vairākums, kas ir samērā negatīvi noskaņots pret svešo. Kas ir noticis pa šiem piecpadsmit gadiem? Vai tam, ka jauninājumi iepriekš tika pieņemti, bija tikai formāli iemesli un cilvēki patiesībā neteica, ko viņi domā, bet tagad to dara labprāt un visdažādākajās formās?

Ieva Strode: Bet, piemēram, baznīca kā konservatīvo vērtību paudēja jau toreiz bija viena no institūcijām, kam uzticējās visvairāk. Toreiz nerunāja, piemēram, par homoseksuālismu, tāpēc nevar teikt, ka kaut kas ir mainījies. Vienkārši vēl nebija tā diskusija.

Normunds Kozlovs: Agrāk baznīcai bija pretēja loma – pastāvēja padomju impērija un baznīca bija kā daļa no pretošanās kultūras.

Man liekas, ka mēs neesam aizgājuši nekur tālu prom no tām deklarētajām liberālisma vērtībām, kas ir tikai ekonomiskās labklājības augšana un vērtību kā tādu, morālās sfēras noliegums principā. Jāpaiet tiem Mozus četrdesmit tuksnesī pavadītajiem gadiem, lai nomainās paaudzes, kas nāk ar citām vērtībām, opozicionārām tai izkurtējušai tēvu morālei, kā tas Rietumos bija 1968. gadā.

Artis Svece: Bet liberālisms nav tas pats, kas brīvais tirgus! Es gribētu atgriezties pie jautājuma, vai patiešām mums te bija tās liberālās vērtības? Jo, piemēram, Padomju Savienībā homoseksuālisms bija tāpat aizliegts kā baznīca. Ja latvieši bija liberāļi, tad varētu būt tāda doma – jā, mēs bijām par indivīda izvēles tiesībām, par vārda brīvību un tātad mums jānonāk pie tā, ka mēs sakām: atļausim baznīcu un atļausim homoseksuālismu. Bet šķiet, ka tas tā nav bijis, ka tur ir kāds cits funktieris. Es šaubos, vai pirms piecpadsmit gadiem tās idejas tiešām bija centrētas ap individuālo brīvību. Tikpat labi tā varēja būt nacionālās neatkarības ideja.

G.Grūbe: Mēs varam vadīties pēc to partiju programmām, kuras ievēlēja parlamentā. Tas, ar ko viņas uzstājas vēlēšanās, taču ir mainījies!

N.Kozlovs: Partiju programmas ir pilnīgs rudiments, kas palicis no pirmstelevīzijas laika demokrātijām, kad bija tikai avīzes. Nevar teikt, ka šeit balso par idejām, jo ir tāda parokāla kultūra – personības vai frizūras, tas, kas piederas televizionētai demokrātijai.

Baiba Bela- Krūmiņa: Šeit lietas grozās ap personībām, nevis kādām uzrakstītām deklarācijām. Ne ap vērtībām, bet ap veidiem, kā vienkārši iekļūt parlamentā jebkādā ceļā. Deklarētās un praktiskās vērtības atšķiras.

G.Grūbe: Bet kādas tad ir tās praktiskās vērtības?

Aivita Putniņa: Mēģināt iegūt varu, sanaidojot.

Kargo kults un Amerikas ceļa neveiksmes

G.Grūbe: Lidmašīnu cenu kritums, interneta parādīšanās, ceļojumi – tam it kā vajadzētu sabiedrību vērst liberālāku, atvērtāku vērtību virzienā, bet tendences ir tieši pretējas. Tie paši politiķi, kuri brauc komandējumos uz Rietumu valstīm un redz turienes modeļus – man katrā ziņā šķiet pārsteigums, kāpēc šāda veida pieredze netiek aizgūta un nerezultējas nekādās deklarācijās vai uzskatu maiņās?

N.Kozlovs: Neviens neies Rietumos kaut ko mācīties, ja esi jau nostabilizējusies personība, kas pie visām varām ir radusi mainīt karogus.

A.Svece: Iedomājies, tu aizbrauc uz kūrortu un padzīvo tur – palmas, smiltis. Tas nenozīmē, ka, atbraucot atpakaļ, tu mēģini padarīt savu dzīvokli līdzīgāku tam kūrortam. Tas var būt pilnīgi pretēji. Es domāju, ka, piemēram, izglītības sistēmā tas parādās – šite lai notiek, kas notiek, bet mani bērni jau šeit neies skolā, viņi studēs Čikāgā!

Ilze Šulmane: Politiķiem ir īslaicīgie mērķi, viņi domā tikai par tiem. Un tad arī konstruē tās auditorijas, sanaidojot viņas. Atliek paklausīties politiķus Saeimā, tur runā radikāļi no latviešu puses un no krievu puses. Visvairāk laika debatēs aizņem tie, kuri nevis virza konstruktīvus lēmumus vai priekšlikumus, bet gan tos radikālos, un dabū etnisko balsojumu.

N.Kozlovs: Ienaidnieka tēls vajadzīgs. Ja tu nevari nodrošināt labklājību, kas konsolidētu sabiedrību, tad tev tā jākonsolidē pret ienaidnieku.

G.Grūbe: Vai varam teikt, ka kristīgās vērtības ir labas šai konkrētajai sabiedrībai Latvijā?

I.Strode: Kas ir kristīgās vērtības?

A.Svece: Un kādā ziņā labas?

N.Kozlovs: Man patika stāsts par Latgali, tur tautas skaitīšanā deviņpadsmitā gadsimta beigās ailē “nacionalitāte” cilvēki rakstīja “katolis”. Tā ir spēcīga identitāte, tāda autonoma, līdzīgi kā Lietuvā. Man draugs braukā pa visām Baltijas valstīm un ir novērojis, ka latvieši un igauņi cenšas iet Amerikas ceļu. Igauņiem tas izdodas, bet latviešiem galīgi nē. Bet lietuvieši ir tādi relaksēti, viņi tur savu līniju.

I.Strode: Kas ir amerikāņu ceļš?

N.Kozlovs: Liberālisma ceļš. Amerikāniskais ceļš ir pretējs eiropeiskajām vērtībām – jebkura, visu iedzīvotāju iekļaušanai publiskā diskursā. Mēs ejam uz tīri amerikānisku geto radīšanu un efektīvu pārraudzīšanu ar jau mantotām padomiskām, totalitārām metodēm.

A.Putniņa: Vēl ir tā saucamais kargo kults, kad mēs pārņemam kaut kādas lietas, piemēram, mēs imitējam, ka mums tagad ir brīvais tirgus un vēl sazin kas. Bet mēs viņu tikai spēlējam un ceram, ka tā imitācija atnesīs labumu. Politiķi arī spēlē skaistu, demokrātisku, visbiežāk liberālu, sliktākajā gadījumā arī sociālu politiku.

G.Grūbe: Bet tagad ir sākuši runāt to, ko domā patiesībā?

A.Putniņa: Es domāju, ka tas visu laiku ir bijis – neiecietība jau nekur nav īsti pazudusi. Varbūt pazudīs tai brīdī, kad visiem vajadzēs stāvēt uz barikādēm. Tad vajag arī krievus, jo tur tankos ir lielais ienaidnieks, bet tagad identitātei vajag pret kaut ko norobežoties. Un krieviem jau tā identitāte ir konstruēta citādāk, viņi runā par “latvijciem”.

Vai radikālākas runas nozīmē konfliktu?

G.Grūbe: Cik lielā mērā krievu un latviešu attiecību problemātiskums ir saglabājis to pašu saturu un tās pašas izpausmes formas, kādas bija Atmodas sākumā? Jo it kā tagad vēl arvien ir uzstādījums, ka problēmu nav.

I.Strode: Krievu skolu beidzēji latviešu valodu zina nesalīdzināmi labāk nekā tad, kad es beidzu skolu. Tas nu ir mainījies.

B.Bela-Krūmiņa: Identitātes pārmaiņas diezgan lielas ir notikušas, liela grupa neredz sevi vairs kā Krievijas daļu, bet jūtas tā, kā rakstīja viena meitene: “Es sapņoju krieviski, es runāju krieviski, es domāju krieviski, bet es dzīvoju Latvijā un es mīlu šo zemi.” Tā ir pavisam cita cilvēku grupa, kas ir tiešām lojāla, un vienalga, cik liela tā ir un cik liela ir tā grupa, kas iet zem lozunga, ka vajadzīga divkopienu valsts un ka te nekas nepatīk.

I.Šulmane: [Izglītības] reforma uzbēra tādu kā ceļu atpakaļ, uzpeldēja negatīvisms gan mediju saturā, gan arī realitātē. Tagad jāsastopas ar situāciju, ka neatbild uz jautājumu, kurš ir nākamais rindā kaut kādā iestādē. Kāpēc neatbild? Gaida, kad uzrunās krieviski! Skandalozie aicinājumi – runāsim tikai katrs savā valodā, nošķirsimies – nu tas ir drausmīgs solis atpakaļ! Un arī tas, kas tiek konstruēts tajās naida runās Saeimā, kuras ir daudz intensīvākas nekā agrāk.

B.Bela-Krūmiņa: Man liekas, ka skaļāk izskan tas viedoklis, kas tiek pie ietekmīgāka runāšanas punkta. Tur tā nelaime, ka tie, kas domā citādāk, jau nemaz netiek pie publiskā vārda jeb arī neraujas pēc tā. Publiskā telpa parāda radikālākās grupas, jo tās ir skaļākas.

N.Kozlovs: Man ir ambivalenta attieksme. Mani kaut kā ļoti uzrunāja tas politnekorektais viedoklis, kad izbalsoja to nabaga itāli [Eiropas komisāra kandidātu Roko Butiljoni]. Redzot to reakciju, es noteikti būtu apspiesto pusē. Man liekas, ka tā ir intelektuāļu pozīcija – runāt to, kam tiek atņemts vārds.

Cariskajā Krievijā bija tāds koncepts kā “vikresti”, kas bija asimilētie ebreji. Man liekas, ka tie, kas mēģināja iet šo asimilācijas ceļu, lielā mērā arī radīja antisemītismu. Jo viņi ir maskējušies un apzināti gājuši karjeras ceļu, un man, mietpilsonim, ir aizņēmuši manu vietu! Es paredzu, ka turpinoties šai integrācijas (politkorektā diskursā, bet realitātē asimilācijas) politikai, šeit Tallinā un Rīgā vēl tikai radīsies arī tāda veida naids, kas ir mūsdienīgs antisemītisms pret šiem asimilētajiem.

A.Svece: Ja vien nebūs kāds cits, ko ienīst, protams. Bet radikālākas runas obligāti nenozīmē uzskatu radikalizēšanos. Tas tikpat labi varētu nozīmēt, ka nav riska sajūtas. Pirms pieciem gadiem vēl domāja, ka var būt kāds konflikts ar Krieviju, bet varbūt tagad ir vienkārši drošības sajūta, ka tu vari atļauties teikt, ko gribi, jo zini, ka Krievija neiejauksies un nenolems aizstāvēt savējos. Nedomāju, ka radikalizēšanās obligāti nozīmē iešanu uz konfliktu.

N.Kozlovs: Tas ir tīri tehnoloģiski – informācijas gūzmā kļūst būtiska pamanāmība, tāpēc spiediens ir uz to, kā radikalizēt savu viedokli, lai izceltos uz kopīgā fona.

Kaut vai Padomju Savienībā, ka tik dzīvi?

I.Strode: Bet vai var kāds paskaidrot, kāpēc tolerance ir laba?

A.Svece: Tolerance ir laba tad, ja mēs vēlamies, lai veidojas sabiedrība, kurā indivīdam ir vērtība. Tas, ka tāda sabiedrība vedīs pie kaut kā laba, tā, protams, nav garantija. Ja ar labu mēs saprotam to, ka tā izdzīvos – tad tiešām, pirmais, kas mums ir jādara, ir jāapspiež homoseksuāļi, jo citādi mēs izmirsim. Bet liberālisma jautājums ir, vai es gribu dzīvot sabiedrībā, kas ir ar šādiem principiem? Iespējams, es labāk izvēlētos sabiedrību, kas drīzāk izmirst, nekā apspiež otru. Nekur nav teikts, piemēram, ka Butiljonem nav taisnība, varbūt Eiropa sagrūs un citas kultūras to pārņems. Tas tā varētu būt, bet būtiskais jautājums ir, vai mēs izdzīvošanas dēļ esam gatavi dzīvot tādā sabiedrībā kā, piemēram, Padomju Savienība? Es teiktu nē. Bet tā nav vienīgā iespējamā atbilde.

B.Bela-Krūmiņa: Par to izdzīvošanu stāsts ir pavisam savādāks. Šinī gadījumā homoseksuāļi tiek konstruēti kā tie grēkāži, uz ko var novelt vainu.

N.Kozlovs: Man likās, ka krievi ir vienmēr bijuši grēkāži.

B.Bela-Krūmiņa: Grēkāžu ir bezgala daudz. Tas palīdz nemeklēt īstos cēloņus – vienmēr vieglāk vainot kādu citu, nekā mēģināt saprast problēmu.

A.Putniņa: Mums politikā vērtībām ir diezgan spēcīgs dzimtes konteksts, ko ikdienā mēs esam iemācīti nepamanīt. Pētījumā par politiku Latvijā vairāki cilvēki lieto to pašu terminu – mūsu politiķi ir kā rubeņi riesta laikā[1]. Proti, ka politika ir vērsta uz izrādīšanos. Un ja mēs to riesta deju salīdzinātu ar reālo, praktisko politiku, tad tur ir ārkārtīgi milzīga plaisa. Teiksim, ģimene kā pārākā vērtība jebkurā deklarācijā, bet ģimenes politikas nebija vairāk kā desmit gadus, vispār nekādas.

G.Grūbe: Bet kas tad ir vēl iemesls tam, ka tik daudzi pa šiem piecpadsmit gadiem ir radikalizējušies – bez tā, ka zudušas bailes no sava viedokļa paušanas?

A.Putniņa: Iespējams, ka mums vienkārši nav cita satura. Tagad bija vairākas diskusijas par izstrādātajām kultūrpolitikas vadlīnijām – kas tad ir īsti latvieši, latviešu kultūra? Un visi sēž un nevar saprast, ko lai tagad definē, jo vienīgais elements bija latviešu valoda. Latvietība ir ārkārtīgi stingri definēta pret citādo. Kamēr mēs to īsti nesapratīsim, tikmēr netiksim tālāk, lai ieliktu tajā kaut ko pozitīvu. Iespējams, ka tiem latviešiem, kas Īrijā strādā, veidosies daudz relaksētāka un pozitīvāka izpratne par to, kas tad viņi īsti ir.

B.Bela-Krūmiņa: Tas ir senais stāsts, ka ir divas nacionālisma koncepcijas. Viena ir etniskā, uz ko iziet pagājušā gadsimta sākumā par nācijām kļuvušās tautas, un otra ir politiskā nācija. Tagad jau arvien vairāk sāk runāt, vismaz dažās vietās, tanīs pašās kultūras vadlīnijās, ka varbūt ir laiks pārskatīt, ko tad vispār tas jēdziens “nacionāls” nozīmē Latvijā. Vai atstāt to etnisko koncepciju, un tad centrā tiek likts “latvieši un citi”, vai paskatīties uz to savādāk, ka tie citādie tiek iekļauti iekšā.

Es nezinu par to radikalizāciju, vai tāda tiešām ir notikusi, vai arī notiek viedokļu pārstrukturēšanās un daudzas lietas, par kurām pirms desmit gadiem nerunāja, tagad kļūst labāk redzamas. Iepriekš bija citas problēmas. Neatkarības atgūšana, ekonomiskā pārstrukturēšanās. Tagad var iet nākošo soli un paskatīties, kādi tad mēs te esam dažādi.

I.Strode: Mēs visi vairāk vai mazāk varam sadalīt partijas pēc tā, ka dažas ir tā kā vairāk par latviešiem, dažas par krieviem. Bet pēc ekonomiskajām nostādnēm? Kuras ir sociāldemokrātiskas un kuras ir liberālas? Vai tas izdosies? Es paskatos uz to piedāvājumu un nezinu, kura no partijām ir man vistuvākā ekonomiski.

N.Kozlovs: Tāpēc, ka šeit no tiem iedzīvotājiem nav nekas īsti atkarīgs. Ekonomiskās varas centrs ir Austrumos ārpus robežām un politiskās – Briselē. Un tas, kas te iekšā notiek, tiek kaut kā adaptēts viens ar otru.

Ideoloģiskais tuksnesis un subkultūru kaite

G.Grūbe: Cik lielā mērā jūs piekrītat Normunda tēzei par paaudžu nomaiņu pēc četrdesmit gadiem?

I.Šulmane: Varbūt tas kaut ko mainīs, bet mēs jau tagad dzīvojam.

B.Bela-Krūmiņa: Nevar jau zināt, uz kuru pusi tas mainīsies. Un kur dabūt to tuksnesi?

N.Kozlovs: Tuksnesis jau ir esošs. Šeit nav nekādu politisku ideoloģiju, ir tikai naudas raušana, jo šī paaudze ir diskreditējusi visas vērtības. Sākumā komunistiskās, pret kurām mēs dzīvojām ar pigu azotē, tad kaut kādas postmateriālās vērtības kā pacifisms, zaļā ideoloģija, kultūras neatkarība, kas bija Atmodas laikā. Tās visas salūza pret skaudro Šķēles postulēto realitāti.

Sergejs Timofejevs: Es piekrītu, ka tomēr kaut kāda radikalizācija notiek – tieši tāpēc, ka ir liels vakuums, trūkst saprašanas par sabiedrību, vērtībām, morāli. Un tāpēc tieši radikāļi var dabūt visspilgtāko tēlu. Kas, jūsuprāt, ir Latvijas sabiedrība – vai tie ir latvieši un integrēti krievi, vai tomēr kaut kas cits?

G.Grūbe: Man gribētos domāt, ka ir integrēti krievi, tāpat kā man gribētos domāt, ka ir integrēti homoseksuālisti. Es negribu, lai šajā sabiedrībā būtu nepieciešams radīt kaut kādas īpašas subkultūras.

A.Putniņa: Kultūra jau nekad nav bijusi homogēna, mēs viņu tik iedomājamies kā tādu. Vienmēr būs daudzās subkultūras un viņu mijiedarbībā jau ir kultūras dinamika. Bet es esmu pamanījusi, ka diezgan liela maiņa ir notikusi tajā, ko intelektuāļi saskata par vērtībām Latvijā. Intelektuāļi diskutē un grib radīt nacionālas, vairs ne latviski etniskas kultūras vērtības, bet domāt plašāk, lai ietvertu visus Latvijas iedzīvotājus. Varbūt nemaz nevajag paiet tiem četrdesmit gadiem. Tik jautājums ir, ka mums intelektuāļi ir ārkārtīgi klusi un aiziet tādā kā tukšgaitā. To lietu kaut kādā veidā vajadzētu novest līdz politiskam līmenim.

N.Kozlovs: Par subkultūru – to var definēt kā vēlmi runāt ne tik daudz, lai tevi saprastu, bet lai nesaprastu. Norobežot savējos no svešiem. Vecmāmiņa neatšķirs metālistu no repera, bet katram no viņiem visa dzīve ir pakārtota tieši šīm atšķirībām. Piemēram, šī globālā MTV paaudze – man, runājot auditorijā, uzsit asinis, ka ir kaut kāda daļa, kas izkrīt ārā un nesaprot. Es runāju uz šīs nesapratnes fona, un tā ir tā subkultūras kaite.

Mediju vidē problēma ir divas informācijas telpas un tas, ka krievu prese pilda pavisam citas funkcijas. Tā nav domāta, lai uzzinātu ziņas vai kopainu – to var dabūt no draugiem vai kaimiņiem. Iznāk, ka viņi ir vairāk uz izklaidi un izmanto simbolus, kur nav tā latviešu traumatiskā pagātne, izsvītro visu padomju mantojumu un tīri valodiski kļūst nabadzīgi.

I.Strode: Grēko jau abi. Kāpēc latviešus tik ļoti satrieca tā reforma, protesti? Krievu prese runāja ilgi un pamatīgi, bet latviešu presē mēs par to laimīgi neko nezinājām vairākus gadus. Uz tā fona, ka pēkšņi bija sprādziens, tad arī likās, ka radikāļi nāk. Vai arī – ja “Diena” uzdod jautājumu Eiroparlamenta deputātiem, ko jūs esat izdarījuši Latvijas labā, tad izrādās, ka mums ir ievēlēti nevis deviņi, bet astoņi deputāti no Latvijas, jo kāpēc lai mēs Ždanokai uzdotu šādu jautājumu? Tā kā pārmest tikai krievu presei nešķiet pārāk godīgi.

Un arī tagad Saeimā, kad runā par kaut kādiem nacionāliem jautājumiem, cik liela daļa nesaka neko? Un ko viņi īstenībā domā? No tā, ko saka desmit cilvēki, nevaram taču izdarīt secinājumus par visu Saeimu.

Gulags, trīs darbi un vilšanās

G.Grūbe: Vai jums ir interesanti dzīvot Latvijā, vadoties no tām vērtībām, kādas jums ir?

I.Šulmane: Interesanti droši vien, bet es gribētu drusku stabilitāti – nu jau pietiekami gadi pagājuši kopš neatkarības izcīņas. Es gribētu paredzamu politiku, bet tā kā mums nav politiķiem šīs stratēģiskās domāšanas, tad mēs steberējam.

N.Kozlovs: Es domāju, ka te tiešām nekāda riktīga demokratizācija nenotiks, kamēr vara nesāks rēķināties ar politisku spiedienu no masām. Kāpēc viņi tagad var kaut ko tādu atļauties kā mašīnu dedzināšanu Parīzes priekšpilsētās? Tāpēc, ka viņi zina – par to nedraud Gulags, kamēr šeit ir reāls Gulags par to, ka tu ar neļķēm iepļaukā princi. Ar to visi rēķinās un tāpēc neviens nepaceļ galvu. Nav to vērtību, kuru dēļ būtu paaudze, kas gatava iet uz barikādēm.

B.Bela-Krūmiņa: Man liekas, viss ir daudz pragmatiskāk – cilvēki strādā trijos darbos, viņiem vienkārši ne da protesta mītiņiem. Nav runa par bailēm, bet par neticību, ka viņi ir spējīgi kaut ko ietekmēt.

A.Putniņa: Noteikti ir rīcība, kas nes augļus. Piemēram, kaut vai Saulesdārza gadījums – tas ir pateicoties cilvēku aktivitātei. Vai Satversmes tiesa, kas ir ļoti daudzus politiskus lēmumus likusi mainīt un parādījusi virzienu, kurā politiķiem vajadzētu iet. Ir lietas, ko tu vari izdarīt, bet ir jāizvēlas instrumenti – nevis pabļaustīties vienā konferencē. Kad vairāk cilvēki reāli kaut ko darīs, tad es domāju, ka lietas arī mainīsies.

N.Kozlovs: Es nesaskaros ar to elites līmenī, bet, piemēram, par bērnu laukumu Imantā savāc nez cik parakstus pret automašīnu stāvvietas būvēšanu, bet tas neko nemaina. Solidaritāte vai kolektīva akcija nav rezultatīva. Es pieļauju, ka kuluāru lobēšana un tāda elitāra padarīšana ir visnotaļ rezultatīva, spriežot pēc tā intelektuālā līmeņa, kas valda parlamentā – ka cilvēki vienkārši ir spiesti ieklausīties saprāta balsīs no malas.

A.Putniņa: Tur ir tā lieta par pareizo rīcību pareizajā laikā. Kad cilvēki vāca šos parakstus, vienkārši bija par vēlu.

A.Svece: Visi šie piemēri pierāda, ka abstrakti paņemt kaut kādu liberālisma principu un cerēt, ka kāds to automātiski pielietos – tas nav iespējams. Tam tomēr jāiet caur pieredzi, kaut kas ir jādara, lai tas realizētos.

Mani pārsteidz tas, ka Latvijā bija neliberālās, apspiedošās sabiedrības pieredze, no kuras varēja izsecināt, ka tev ir jārūpējas par indivīda brīvību, bet tas nenotika. Tā vietā tika izdarīts secinājums, ka mēs esam latvieši, ka esam uz izdzīvošanas robežas un ir jādara viss, lai mēs sevi saglabātu. Visticamāk, tagad būs jāiet cauri gan rasisma, gan seksisma pieredzei utt. un katru reizi atkal jācīnās no jauna, lai, iespējams, nonāktu pie tiem pašiem secinājumiem, pie kā viens vai otrs liberālis vienā vai otrā valstī ir nonācis.

B.Bela-Krūmiņa: Idejas un rīcība ir ļoti atšķirīgas lietas. No tā, ka tu no praktiskas pieredzes zini, kā nevajag, tu nevari iemācīties to, kā vajag. Vajag mēģināt darīt, kļūdīties, darīt, kļūdīties, darīt un tad to pieredzi tikai iegūst.

S.Timofejevs: Es piekrītu, tieši Atmodas laikā bija runa par „mūsu brīvību” kā pozitīvu vērtību. Tolaik es strādāju Tautas frontes krievu avīzē. Kad galvenais redaktors aizgāja no darba, vienkārši aizbrauca uz Ameriku, pats redakcijas kolektīvs mēģināja no savējiem dot kādu citu, bet no LTF nāca baigais spiediens un beigās visa redakcija aizgāja no darba vienkārši, tāpēc, ka pieņēma pilnīgi citu cilvēku no malas. Tas ir varbūt sīks piemērs, bet tā tiešām bija, ka mēs saņēmām to brīvību, bet pēc tam nezinājām, kā to realizēt ikdienas dzīvē.

N.Kozlovs: Vilšanās notika nepārtraukti – cilvēki atkal mēģināja un izrādījās, ka nē, atkal nē un tad katrs sāka cīnīties pats par savu izdzīvošanu.

I.Strode: Sāpīgākais man liekas tas, ka lielākā daļa īstenībā neko nemēģināja. Mani pārsteidza „Panorāmā” sižetā par aizbraukušajiem [uz Īriju], ka daudziem ir tāda attieksme „Es nomiršu, un tad tik jūs visi redzēsiet!”. Es aizbraukšu un tad jūs tur redzēsiet! Lai tā valdība tagad skatās! Kad valsts attīstīsies, tad mēs brauksim atpakaļ. Un kurš tad viņu attīstīs?
________________

[1] Skat. Putniņa, A., Zīverte, L. “Sievietes un vīrieši pārvaldībā”, Rīga, Sabiedriskās politikas institūts. 38.lpp.

Publikācija tapusi Nacionālās programmas iecietības veicināšanai ietvaros.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!