Labrīt! Jā, tieši tā. Es nesen tikai piecēlos un tikai tādēļ, ka gribējās ēst.
Aizvadītājās brīvdienās izdarīju secinājumu, ka vairākas dienas, kad nekas nenotiek un tu neaizsūti pieteikumu nekur un nevienam, rada nomācošu sajūtu. Dienas līdz pabalsta beigām sarūk, bet tev praktiski nav iespēju neko darīt lietas labā. Sanāk, ka tu vienkārši truli atsēdi laiku, ja tā varētu teikt.
Pat satikšanās ar draugiem vairs nesagādā tādu prieku kā agrāk, kaut kā emocionāli tuvāks jūties kopā ar tādiem pašiem cilvēkiem, kā tu, kas palikuši bez darba. Tāpat jautājumi no tēmas – kā tad ar darbiņu? – nenovēršami kaitina. Es, protams, apzinos, ka cilvēki uzdodot šādu jautājumu negrib neko ļaunu, bet pēc tam sekojošā piebilde – būs jau labi – rada vēlmi teju nogalināt. Es pārspīlēju. Galu galā, ja jūs tas neinteresē – nevaicājiet!
Skaidrojums tam ir pavisam vienkāršs, nav nemaz tik viegli sadzīvot ar apziņu, ka meklē darbu. Jau pieminētā kaimiņsētas smilškastes draudzene, kurai piedevām ir arī hipotekārais kredīts, regulāri ir ļoti nomākta, jo jau kopš ziemassvētkiem nav atradusi darbu. Un šāda apjautāšanās, godīgi sakot, tikai „ber sāli rētās”. Tā nepalīdz! Tu it kā apzinies savu bezpalīdzīgumu.
Esmu novērojis, vissaprotošāk un „pareizāk” izturas tie draugi, kuri paši kādreiz bijuši bez darba. Laikam jau tomēr vietā ir teiciens – paēdušais nepaēdušā problēmas nesapratīs. Ja Jūs jautājiet manu viedokli, ko darīt, laikam jau tomēr visupirms nedarīt neko. Protams, cilvēks grib runāt par viņam aktuālām lietām. Tomēr, ja bezdarbnieks gribēs parunāt par to, kā viņš jūtas, es domāju viņš atradīs pats tam piemērotu laiku un vietu.
Bet nevajag izlikties, ka viss ir kā agrāk – tā nav un šis cilvēks to saprot! Par piemēru var minēt faktu, ka naudas kļūst mazāk, vai atsevišķos gadījumos tās nav vispār. Un nevajag šo cilvēku vilkt uz dārgām vietām un lietām. Viņš to vienkārši konkrētajā dzīves situācijā nevar atļauties.
Atgriežoties pie brīvdienām, man bija prieks, ka tās bija siltas. Izmantoju vienu no dienām, lai pagulētu jūras krastā, klausītos vēja šalkoņā un uzņemtu astronomisku devu D vitamīna, bet citā pievērsos sportiskām aktivitātēm – tas palīdz aizmirsties.