Foto: sarah naegels
Varmākas pēc pastrādātā nodarījuma izolē tikai ļoti smagos gadījumos, savukārt tuvošanās aizliegumu praksē piemēro tikai tad, kad jau uzsākts kriminālprocess.
Ģimenē ir krīze. Kāds no vecākiem nav noturējies, un bērns ir sasists. Taču ne vienmēr pēc šiem nodarījumiem varmāka tiek izolēts no ģimenes, tāpēc, kā apstiprina sociālie darbinieki un tiesībsargājošo institūciju pārstāvji, arī pēc jau pārciestas vardarbības ir sarežģīti bērnu pasargāt no sitēja atkārtotiem dusmu izvirdumiem. Vardarbīgais vecāks joprojām turpina dzīvot ģimenē, vēl vairāk sadusmots un satracināts par tiesībsargu iesaistīšanos konflikta risināšanā, un pārējie ģimenes locekļi no viņa baidās un samierinās ar turpmāku fizisku ietekmēšanu vai vēl bēdīgāk — arī māte, netiekot galā ar savām emocijām vai pārprasti sargājot „ģimenes godu”, iekausta bērnu. Kaut bērnu aizsardzības speciālisti precīzi atklāj problēmas sakni — trūkst varmāku kontroles mehānisma, lai bērnu pasargātu no atkārtotiem uzbrukumiem un nav nostiprināta iesaistīto institūciju sadarbība — tomēr konkrēta risinājuma, kā to labot, pagaidām nav. Zināms vien, ka tikai nākamo divu gadu laikā valsts plāno izstrādāt likumdošanas normatīvus, kas paredzētu plašu institūciju loku informēt par sodu jau izcietušajām personām, kā arī ierobežot varmākas tuvošanās iespējas saviem upuriem. Taču līdz tam vardarbību piedzīvojušie bērni joprojām jutīsies nedroši un pakļauti jaunām sāpēm un pārdzīvojumiem, jo viņu pāri darītāji joprojām būs neierobežoti — brīvām rokām sist un sist.
Policija visu uzraudzīt nespēj
Varmākas neitralizēšana un rehabilitācija, lai fiziski uzbrukumi vairs neatkārtotos, ir viena no problēmām, kuras atrisinājumam pagaidām trūkst konkrētu priekšlikumu. Ja ģimenē tiek piekauts bērns, un ir izsaukta policija, var izvērsties divi scenāriji — policisti var pēc veca paraduma notikušajam atmest ar roku, sak, nav ko uztraukties par ģimenes skandāliem, lai paši tiek galā! Tad cietušo situācija ir ārkārtīgi slikta — varmāka ir satracināts par policijas izsaukšanu un tajā pašā laikā, redzot tiesībsargu neieinteresētību, jūtas iedrošināts, un nu viņam rokas ir brīvas turpmākajiem uzbrukumiem ģimenei. Taču neko lielu nedod arī labākais gadījums — kad policija saprot un novērtē ģimenes vardarbības nopietnās sekas un vardarbīgo vecāku, kas bieži ir tēvs, aiztur. Pēc īslaicīgās aizturēšanas izolatorā pavadītajām trim stundām varmāka atkal atgriežas ģimenē un dusmīgs par policijas izsaukšanu vēlreiz piekauj sievu un bērnus. Un tā atkal. Un kārtējo reizi. Un ģimene visbiežāk baiļu dēļ par notiekošo vairs neziņo, kamēr vien vardarbību spēj paciest un kamēr tā neizraisa letālas sekas.
Kamēr nav bijis pamata kriminālprocesa uzsākšanai, ģimeni uzmana pašvaldības policija. Piemēram, Rīgā Bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļas redzeslokā vienlaikus vidēji ir 150 ģimenes. Kurās situācija puslīdz stabilizēta, no tām uzmanību novērš, bet jaunas ģimenes atkal nāk iepriekšējo vietā, stāsta Bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļas vecākā inspektore Aija Lilienfelde. Policija šādas šaubīgās ģimenes apseko, mazākais, reizi mēnesī, bet šīs ģimenes arī zina, ka policijas darbinieki ir sasniedzami 24 stundas dienā. „Strādājam ar šādām ģimenēm — runājam, ejam reidos. Mēs nevaram pateikt, ka klients nemotivēts, mums jāmeklē veidi, lai ģimenēm palīdzētu,” — tā inspektore. Un tomēr neviens nevar garantēt, ka bērni šajās ģimenēs ir drošībā, atzīst viņas kolēģis, Bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļas priekšnieks Kaspars Šneiders. Kā garantēt drošību? Uz to pagaidām pašvaldības policistiem atbildes nav. Izņemt bērnu no ģimenes? Bet to dara tikai smagas krīzes gadījumos un arī par izņemšanu atbildīgajiem dienestiem nav vienota viedokļa, piemēram, dažas bāriņtiesas ir diezgan naskas bērnu izņēmējas, kamēr sociālie darbinieki ir tendēti ģimeni saglabāt un atveseļot, jo izņemšana un ievietošana bērnu namā vai audžu ģimenē bērnam tomēr ir liela trauma. Varbūt vēl vajag kādu īpašu institūciju, kas strādātu ar varmākām un gādātu par bērnu drošību riska ģimenēs, min K.Šneiders, tomēr gan viņš, gan A.Lilienfelde apstiprina jau citu vardarbības novēršanas speciālistu sacīto — nepieciešama ciešāka starpinstitūciju sadarbība, lai katrs zinātu savus pienākumus un atbildību.
„Lai saņemtu atzinumu par vidējas pakāpes miesas bojājumiem, ir jābūt gandrīz vai invalīdam. Ja vīrs sievai salauž ribas, izsit zobus, tad ir viegli miesas bojājumi,” ar šiem vārdiem Rīgas Kurzemes priekšpilsētas sociālā dienesta atbalsta nodaļas ģimenēm ar bērniem vadītāja Anna Meņkova iezīmē ļoti būtisku problēmu vardarbības novēršanas un bērnu drošības ķēdē — tiesībsargu vājo izpratni par notikušās vardarbības smagumu un attiecīgi — nodarījuma kvalifikāciju. Viņas sacīto no savas prakses apliecina Tukuma rajona tiesas tiesnese Adrija Kasakovska: „Ir gadījumi, kad policija sastāda administratīvo lietu un atsūta uz tiesu kā sīko huligānismu, kaut gan tas nav sīkais huligānisms.” Tiesnese vērtē, ka vairumā gadījumu policija nav spējusi novērtēt nodarītā smaguma pakāpi un pie tā, pēc viņas domām, vainojama policijas ne īpaši augstā profesionalitāte, kā arī noslogotība. „Tas atkarīgs no iecirkņa inspektora,” saka K.Šneiders, akcentējot, ka viņa vadītajā nodaļā visi inspektori, kam tiešais pienākums strādāt ar ģimenēm, izprotot ģimenes vardarbības postošās sekas. No oktobra, kā to prasa valdības noteikumi, visiem tiesībsargiem būs jābūt speciālām zināšanām, lai varētu strādāt ar noziegumiem pret bērniem.
Drošības līdzeklis nedrošs
Tomēr vienalga atklāts paliek jautājums, kā „neitralizēt” varmāku un pasaudzēt bērnu, ja vardarbība tomēr ir bijusi? „Ir jānogalina cilvēks, lai varmāka tiktu izolēts,” skarbi ir A.Meņkovas vārdi. Tiesa, varmākas pēc pastrādātā nodarījuma izolē tikai ļoti smagos gadījumos, savukārt tuvošanās aizliegums praksē tiek piemērots tikai tad, kad jau ir uzsākts kriminālprocess un arī — stingri izvērtējot dažādus kritērijus, nevis pēc kāda vienota algoritma, stāsta Ģenerālprokuratūras Metodikas nodaļas prokurore Žanna Stare. Savukārt tiesnese A.Kasakovska skaidro — drošības līdzekļu klāsts gan ir salīdzinoši liels, bet tajā pašā laikā, lai ģimenes varmākam piemērotu apcietinājumu, ir jābūt stingriem kritērijiem un ir jāievēro cilvēktiesību normas. Savukārt, lai praktiski piemērotu tuvošanās aizliegumu, upurim un varmākam jābūt atsevišķām dzīvesvietām, kas realitātē ne vienmēr ir iespējams. No sociālo darbinieku stāstiem zināmi gadījumi, kad tuvošanās aizliegums tiek ievērots tikai formāli — ģimene turpina dzīvot vienā dzīvoklī vai nu atsevišķās istabās vai pat bijuši gadījumi, kad dala vienu istabu, tai pa vidu iebīdot skapi. Bet mēbeles jau no atkārtotiem uzbrukumiem nepasargā. Vēl ir arī „mātes faktors” — ļoti bieži gadoties, ka mātes, baidīdamās vai vienkārši aizstāvēdamas vīru vai partneri, atsauc savu liecību par bērna sišanu.
Tiesa, ne prokurore, ne tiesnese no savas prakses nespēj atminēties gadījumus, kad pēc vardarbības konstatēšanas tā turpinājusies, raisot smagas vai letālas sekas. Taču nule vienu piemēru piespēlējusi pati dzīve — Bauskas rajonā tēvs, kas jau bijis sodīts par uzbrukumiem ģimenei, visticamāk, ir tomēr nogalinājis savu vienpadsmitgadīgo meitiņu. Vismaz, kā liecina ziņas presē, vīrietis nodarījumā — rīkles pārgriešanā meitai — ir atzinies. Viņš pēc iepriekšējo noziegumu soda izciešanas bija atgriezies ģimenē pie savas mātes un meitas. Bāriņtiesas vadītāja māti vienkārši brīdinājusi, lai uzmanās, jo dēls var būt neaprēķināms.
Bērna drošību pēc tam, kad varmāka jau izcietis sodu, arī var garantēt drošības līdzeklis, saka prokurore Ž.Stare. Diemžēl Latvijā drošības līdzekli — tuvošanās aizliegumu — piemēro tikai līdz tiesas sprieduma spēkā stāšanās brīdim, savukārt, piemēram, Īrijā aizliegums tuvoties noteiktai personai un vietai var būt pat piecus gadus pēc soda izciešanas.
Lai gan policijai ir tiesības kontrolēt pirms tiesas noteiktā drošības līdzekļa ievērošanu, tomēr A.Kasakovska secina, ka „uzraudzības mehānisms nestrādā”, jo konkrētas uzraudzības programmas nav, vien iecirkņa inspektors ir informēts par drošības līdzekli konkrētajai personai. Tiesnese gan arī teic, ka primārā atbildība par drošības līdzekļa ievērošanu un bērna drošību ir bērna likumīgajam pārstāvim. Ne vienmēr tā ir māte, jo bieži gadoties, ka mātes nostājas varmākas pusē pret savu bērnu. Tad tiek iecelts cits bērna pārstāvis, taču arī tas ne vienmēr ziņo par varmākas tuvošanos bērnam. Tāpat problēma ir sabiedrības atturība. Bijis gadījums, kad par dzimumnoziegumu nosacīti notiesāta persona ar pienākumu upurim netuvoties šo aizliegumu tomēr pārkāpusi. Par minēto pārkāpumu probācijas dienestam neoficiāli ziņojis kāds cilvēks, taču, lūgts to fiksēt oficiāli, atteicies.
Novārtā darbs ar varmākām
„Mēs strādājam ar upuriem, bet nevis ar varmākām,” secina A.Lilienfelde, minot piemēru — Helsinkos varmākas motivē strādāt ar sevi, savām dusmām, iemācīties sevi kontrolēt. Kā Latvijā bērnu sitējus motivēt atradināties no vardarbīgajām izpausmēm? Pagaidām atbildes nav. A.Lilienfelde ar nostalģiju atceras krīzes centrā Skalbes savulaik uzsākto programmu veidošanu vīriešiem—varmākām, taču aptrūcies naudas un beigusies arī vīriešu atveseļošana. Naudas trūkuma dēļ patlaban slēgti arī krīzes centra Dardedze un Talsu krīžu centra diennakts stacionāri, kur upuri varēja dzīvot ilgāku laiku, ne tikai uzturēties dažas stundas. Iesaistītās institūcijas to uzskata par lielu zaudējumu, jo šie centri bijuši profesionāls atbalsts un patvērums bērniem krīzes situācijās.
„Ja mamma konsekventi darbojas bērna interesēs, ja tā viņai ir prioritāte, tad viņa meklē īres dzīvokli,” stāsta prokurore Ž.Stare, minot gadījumu no prakses — bērna izmantošanas gadījumā māte ar meitu dzīvojušas īrētā dzīvoklī un tikai pēc kāda laika atgriezušās vecajā dzīves vietā, savukārt varmāka atrodoties probācijas dienesta uzraudzībā. Un tomēr atklāts paliek vēl viens jautājums — vai māti un bērnu vardarbības gadījumā vajag izraut no ierastās vides? „Visa dzīve izjaukta,” saka A.Meņkova. Tomēr pagaidām cita risinājuma nav — ja varmāka netiek izolēts, tad uz krīzes centru, kas bieži vien ir desmitiem kilometru prom no mājām, aizved upurus. Un tomēr A.Meņkova apliecina — vardarbīgos vecākus ir iespējams „pāraudzināt”. Lūk, gadījums no viņas prakses — kāds tēvs sitis savu desmitgadīgo dēlu. Reiz piekāvis sevišķi smagi, pat spārdījis kājām. Visa pamatā traģisks stāsts — māte ģimeni pametusi, par bērnu nelikusies zinis. Tēvs — bezdarbnieks, ieslīdzis alkoholismā, puika uz skolu nav gājis. Netikdams galā ar savām un audzināšanas problēmām, tēvs ņēmis talkā dūres. Tomēr pēc ilga darba šajā ģimenē vardarbību izdevies novērst, un tagad tēva un dēla attiecības esot ieguvušas pavisam citu kvalitāti.
Atveseļošanās posms gan parasti ir ļoti garš — vidēji tikai pēc 4—5 konsultācijām, kuru laikā sociālais darbinieks tiekas ar varmāku, runājas, bet nekādā gadījumā viņu strikti nenosoda, nodibinās kontakts, un vecāki sāk uzticēties speciālistam. Kad ģimene piekrīt sadarbībai, aptuveni tikai pēc mēneša vecāki ir spējīgi atzīt savu problēmu, jo bieži vien vardarbīgs ir ne tikai tēvs, bet arī māte. A.Meņkova novērojusi — ja tēvs tiek aizturēts par bērna piekaušanu, māte, pārprastu ģimenes godu sargājot vai baiļodamās par apgādnieka zaudēšanu, vēršas pret bērnu. Lūzums vecāku attieksmē pret bērnu notiek tikai tad, ja varmāka atzīst — jā, esmu darījis nepareizi. Tikai tad ģimenei var palīdzēt, jo, kā saka A.Meņkova, „neesmu satikusi nevienu vecāku, kurš gribētu savu bērnu sist, lai viņu sāpinātu fiziski.” Pamatā vecāku vardarbībai ir nespēja savaldīt dusmas, sociālais saspringums, un bērns ir tikai vājais posms, kurš nav aizsargāts. Un kurš pacieš visu.