Foto: live w mcs
Pārdomas pēc četrām dienām Briselē.
Kā jau katram cilvēkam, arī man ir savi stereotipi, kas ļauj vienkāršoti izskaidrot parādības, par kurām mani priekšstati ir veidojušies uz shematisku, vispārīgu zināšanu pamata. Stereotipi šādā nozīmē ir kas dabisks un neizbēgams – viena cilvēka zināšanām vienmēr ir robežas. Stereotipi kļūst par personisku problēmu brīdī, kad, uzzinot par attiecīgās parādības iekšējo sarežģītību, niansētību, neesi gatavs savu iepriekšējo, shematisko pasaules skaidrojumu mainīt. Tad gan ar saviem stereotipiem jācīnās – pat ja cīņa ved pie „prāta apvērsuma” un iepriekšējās domāšanas paradigmas kardinālas maiņas.
Tieši tā šonedēļ notika ar mani un Eiropas Savienības institūcijām.
Tikai šodien, lidmašīnā promceļā no Beļģijas, tā īsti sapratu, cik ļoti manus priekšstatus par ES institūcijām vēl nesen, pirms dažām dienām, veidoja stereotipi. Piemēram, stereotips, ka Briseles institūciju iekšējās funkcionēšanas loģika ir nojaušama no mācību grāmatās vai iestāžu mājas lapās izvietotajiem to funkciju, vēsturiskās izveides, sastāva aprakstiem – kas atstāj iespaidu par ES institūcijām kā par pelēcīgu, garlaicīgu un nevajadzīgi komplicētu sistēmu. Stereotips, ka interesantās debates, cīņas notiek dalībvalstu līmenī, bet Briseles ikdienas „ batālijas” ir gandrīz vienmēr par dziļi tehniskiem jautājumiem un vairāk atgādina matu skaldīšanu nekā patiesu diskusiju. Stereotips, ka gudri cilvēki uz Briseli strādāt brauc tikai labā atalgojuma dēļ.
Ja nu vēl kāds to nezina – tas viss nav taisnība! 🙂
Briselē, viena starptautiska pētījuma ietvaros par jauno dalībvalstu iespējām ietekmēt ES politiku, man bija reta iespēja aprunāties ar 15 interesantiem, gudriem cilvēkiem no visdažādākajām ES dalībvalstīm, kuri ikdienā strādā Briselē. Dažiem pēc intervijas uzdevu tiešu jautājumu – vai jūs vēlētos atgriezties strādāt līdzīgā institūcijā dzimtenē? Universāla atbilde: „nē” vai „ drīzāk nē”. Par spīti stereotipam, atalgojums šajā ziņā nebūt nebija īpaši izcelts faktors.
Pateicoties sarunām ar šiem Briseles cilvēkiem, es, šķiet, esmu uzķērusi Briseles īpašo sajūtu, sapratusi, kas tieši padara šo ne visai skaisto, ne visai funkcionālo un ne visai mājīgo pilsētu par ļoti pievilcīgu dzīves un darba vietu. Esmu noskaidrojusi, daudz labāk nekā jebkura grāmata man to ļautu (dažas grāmatas gan palīdzēja neapmaldīties sarunās piesauktajos institūciju koordinācijas mehānismos un turēt prātā lielo institucionālo bildi, lēmumu pieņemšanas procedūras!), kā „patiesībā” funkcionē Eiropas Savienība, kas paliek nepateikts grāmatās, kādēļ lēmumu pieņemšanas process ir tik komplicēts un kā nākas, ka tas par spīti visam, Eiropas Savienība nemitīgi virzās uz priekšu
Kas, papildus atalgojumam (un, ņemot vērā Briseles dārdzību atalgojums dažkārt vispār nav faktors!), padara Briseles institūcijas pievilcīgas? No Briseles sarunām sapratu, ka ES institūcijas īpaši pievilcīgas teju jebkuram zinātkāram un ideālistiskam cilvēkam padara četras iezīmes, kuras katru aprakstīšu tālāk!
Pirmā iezīme: nākotnes elpa izskatāmo jautājumu lokā. Strādājot Briseles „politiskajās” institūcijās – Parlamentā, Padomē, Komisijā, Eiropas ekonomiskajā un sociālajā komitejā – nav sajūtas, ka „ skaldi mati”: tieši otrādi, šajās institūcijās īpaši jūtama sava darba nozīme. Šī sajūta ir objektīvi pamatota: galu galā tieši šeit, tieši šobrīd tiek pieņemti lēmumi, kas būs īpaši nozīmīgi Eiropas un, dažkārt, visas pasaules nākotnei. Daži no jautājumiem, ar kuriem šogad darbojas mani sarunasbiedri: inovācijas elektroenerģētikas tirgū, nanotehnoloģiju blakus efektu apzināšana un nepieciešamība uz tiem reaģēt, vērtēšana crowdfunding regulēšanas nepieciešamībai, ES daudzmiljardu zinātnes un attīstības finansējuma prioritātes… Vai jūtat mērogu? Tā ir iespēja VEIDOT nākotni, nevis tikai reaģēt uz nākotnes izaicinājumiem brīdī, kad nereaģēt vairs nav iespējams, jo ir „atnākusi” ES direktīva. Protams, ka šāda iespēja ir pievilcīga jebkuram cilvēkam, kam ir vēlme mainīt pasauli!
Jārēķinās gan ar to, ka ES ir institucionāli būvēta tā, lai ar katru iniciatīvu strādātu tūkstošiem cilvēku visdažādākajās institūcijās, – tādēļ katra indivīda ieguldījums konkrētā risinājuma tapšanā būs salīdzinoši neliels. Briseles uzvaras parasti ir nelielas uzvaras, kas tapušas kompromisu kompromisos (sak,pateicoties tev projekts ir kļuvis nedaudz labāks vai nav nedaudz sliktāks!), bet šīm šķietami mazajām uzvarām, – jautājumu mēroga un nākotnes nozīmības dēļ, – ir īpaši liela nozīme.
Otrā iezīme: kompetence, argumentācija kā Briseles „valūta”. Briselē ir grūti iztikt bez spēcīgiem argumentiem, it sevišķi, ja salīdzinām Briseles reālijas ar Latvijas politikas ainiņām. Un kā gan savādāk – galu galā Briselē tev ir jābūt gatavam pārliecināt cilvēkus visdažādākajās institūcijās, kurās katrā, iespējams, strādā cilvēki no 28 valstīm, katrs ar savu pārliecību, savu izpratni par nacionālajām un visas ES interesēm! Tādēļ labiem argumentiem ir izteiktas priekšrocības, kuras vēl jo lielākas ir tādēļ, ka Briseles tēmas reti ir vienkāršas: tās prasa iedziļināšanos, izpratni, nianses. Šādos apstākļos nekompetence, tukšs populisms, pozicionēšanās pozicionēšanās dēļ ir viegli pamanāma, netiek cienīta un, ja vien neesi lielvalsts, nepaliks bez sekām. Tev ir vienmēr jābūt gatavam, ka taviem argumentiem tiks likti pretī pētījumos, pasaules jaunākajās zināšanās, Eiropas labāko civildienestu arhīvos un izsmalcinātā juridiskā argumentācijā balstīti skatījumi! Ja vien neesi ekonomiski ļoti bagāta un ietekmīga valsts, tad tavai argumentācijai tev svarīgā jautājumā ir jābūt vēl spēcīgākai. Un pat tad, ja esi Vācija, šā vai tā tavu argumentu spēks ir nozīmīgs un argumentatīvs vājums būs faktors, lai tu nesaņemtu to, ko vēlies.
Šis ir ļoti pievilcīgs faktors cilvēkiem, kuru nervi „netur” primitīvismu politikā un pārvaldē: kad vari atļauties neargumentēt savus pozīciju vai argumentēt to sekli, paļaujoties uz to, ka gan jau „izbrauksi uz spiedienu” vai neviens jau tāpat nepārmetīs. Briselē šāda primitīvisma ir daudz mazāk – kompetence tiek īpaši cienīta. Cienīta ne tāpēc, ka šeit strādā īpaši gudri cilvēki, bet tādēļ, ka savādāk ES nemaz nespētu funkcionēt, – ja „ valūta” nebūtu argumenti, tad tik daudz valstu, tik daudz kultūru, tik daudz ego nespētu atrast savstarpēji pieņemamus risinājums.
Svarīga ir ne tikai kompetence par izskatāmā jautājuma būtību, bet arī par Briseles lēmumu pieņemšanas procedūrām. Lai sekmīgi aizstāvētu kādas intereses Briselē, tev ir jāzina, kā funkcionē izteikti sarežģītā un nemitīgi mainīgā Briseles mašinērija un interešu sadalījums. Turklāt jāzina detaļās – ar shematisku priekšstatu vien nepietiks! Jo sīkāk, jo labāk – līdz pat ļoti konkrētiem cilvēkiem, kas strādā ar tev nozīmīgiem jautājumiem, līdz pat ļoti konkrētām kādas iestādes iekšējās darbības procedūrām! Turklāt nedrīksti arī pazaudēt lielo bildi – kādi ir noskaņojumi Eiropas politiskajā līmenī, kā caur tiem „navigēt”, kur atrast sabiedrotos. Tas prasa milzīgas laika investīvijas, bet viss atmaksājas: jo labāk šo visu zini, jo interesantāka kļūst „spēle”, plašākas iespējas! Un, tā kā Brisele nemitīgi mainās (mainoties dalībvalstu valdībām, ES parādoties jaunām kompetencēm, institūcijām, dalībvalstīm, utt.), tad tai ir grūti kļūt apnicīgai, jo tā, ienākot jauniem elementiem, tiek nemitīgi “pārprogrammēta”, kas visai smalkā, ne vienmēr uzreiz prognozējamā veidā transformē visu Briseles institucionālo kodu un darbības prakses. Kā atzina kāds no maniem sarunas biedriem, kas Briselē dažādās ES institūcijās un lielo kompāniju lobismā pavadījis 30 gadus, – ja tu esi uz pašizaugsmi orientēta persona, šajā sistēmā tu vienmēr vari augt, vienmēr mācīties, vienmēr kļūt labāks. Jo ilgāk esi te strādājis un ja neesi pārvērties par vienaldzīgu eirokrātu (kas diemžēl arī Briseles iemītniekiem ir reāls personiskās nākotnes scenārijs), jo labāk tu spēj šo sistēmu izmantot tiem mērķiem, kas tev šķiet svarīgi!
Trešā pieeja: kopumā nekonfrontējošs, uz kompromisu panākšanu orientēts diskusiju, lēmumu pieņēmumu stils. Briselē ir norma tas, kas Latvijas politikā vēl tikai veidojas: proti, nekonfrontējošs, kopumā labvēlīgs lēmumu pieņemšanas stils, kuru raksturo fundamentāla cieņa pret oponentu. Nav strikto pozīcijas/opozīcijas dalījumu. Pat parlamentā veiksmīga risinājuma kritērijs ir pēc iespējas plašs konsensuss. Ja esi polarizējoša, asa personība ar nemaināmu politisko pārliecību, kuram nesokas koalīciju veidošana vai kuru neapmierina salīdzinoši “mazi personiskie panākumi” – Briselē tev varētu būt ļoti sarežģīti strādāt. Tavam darbam, visticamāk, nebūs nekādu rezultātu.
Salīdzinoši mazais personības faktors nenozīmē, ka Briselē ir garlaicīgi. Nebūt nē! Dzirdot stāstus par koalīciju veidošanas mēģinājumiem izmaiņām Eiropas Parlamenta iekšējai funkcionēšanai vai starpkabinetu batālijām Eiropas Komisijā, man radies iespaids, ka Brisele piedāvā tieši tik daudz „asuma”, lai process būtu iesaistītajām personām interesants un aizraujošs, bet nekļūtu destruktīvs, neizslēgtu kompetences, argumentācijas centrālo nozīmi, pie reizes paralizējot svarīgu lēmumu pieņemšanu, virzīšanos uz priekšu. Politisks process, kur ilgtermiņa attiecību veidošana ir nozīmīgāka par tukšu „lekšanos”, – tā ir vēl viena Briseles pievilcība.
Ceturtais faktors – sistēma, kas ir uzstādīta tā, lai sasniegtu rezultātu. Viena no manām svarīgākajām atziņām pēc Briseles sarunām – ES institucionālā sistēma ir ļoti sarežģīta, bet komplicētība nav izveidota komplicētības dēļ. Sarežģītības pamatā ir viens, galvenais motivējošais faktors: procedūrām jābūt tādām, lai tiktu panākts RISINĀJUMS, lai iniciatīva rezultētos ar LĒMUMU, nevis kaut kur tiktu iemarinēta. Pat neskatoties uz milzīgo iesaistīto personu skaitu un viņu tik dažādajiem pasaules redzējumiem, interesēm. Ja šāda sistēma nebūs veiksmīgi „uzstādīta”, tad 99 gadījumos no 100 tā vienkārši iestigs neauglīgās debatēs un procesos.
Mans Briseles atklājums: ES sistēmai ir ļoti veiksmīgi „iestatījumi” , par spīti tam, ka šī konfigurācija ir tapusi desmitgadēm, turklāt nevis apzināti, ar skaidru nākotnes plānu, bet kompromisu kompromisos. Briseles pašreizējā sistēma ir laba ar to, ka apvieno divas jebkuros apstākļos ļoti grūti savietojamas lietas (un Latvijas politika ir vislabākais apliecinājums šo faktoru savietošanas grūtībām!): pirmkārt, ļoti daudzu perspektīvu saskaņošanu un iestrādāšanu jaunajās iniciatīvās, turklāt tā, lai iniciatīva būtu nevis vienkārši vairākuma „izkaulēta”, „nodīlota” vai „izsista”, bet balstīta rūpīgā argumentācijā. Otrkārt, reālas iespējas par šādām iniciatīvām vienoties. ES ietvaros par absolūti lielāko jautājumu daļu tas izdodas, par spīti 28 dalībvalstīm, iekšējām batālijām katrā no institūcijām, jautājumu jūtīgumam un sarežģītībai. Sistēma darbojas tādēļ, ka procedūras un šīs organizācijas kultūra (it sevišķi peer pressure) prasa, lai process noslēgtos ar rezultātu. Tādēļ vislielākās atļautās konsultācijas un diskusijas ir iniciatīvas izstrādes pašā sākumā, tādēļ nav neierobežoti publisko debašu termiņi, tādēļ, par spīti milzīgajam iesaistīto cilvēku skaitam, process tiek organizēts tā, lai tas beigtos ar lēmumu.
Par spīti sarežģītībai, sistēma darbojas! Eiropas Savienība kustās uz priekšu, no jautājuma uz jautājumu, pakāpeniski, laika gaitā uzsūcot sevī sava laika ietekmes un atbilstoši tām transformējoties. Rezultāts ir lēnāks nekā tad, ja kāds lēmums tiktu vienkārši pieņemts ar „politisko spiedienu”, ultimātu, bet salīdzinoši daudz ilgtspējīgāks (oponentiem nav motivācijas to atcelt) un labāk argumentēts, balstīts pasaules labākajās zināšanās. Un, ja salīdzina ar polarizējošo politisko stilu, daudzos gadījumos arī ātrāks – vienkārši tādēļ, ka galu galā (pat ja pēc dažiem gadiem!) process gandrīz vienmēr noved līdz rezultātam, ar kuru visi var daudzmaz sadzīvot. Šim lēmumu pieņemšanas stilam nav raksturīgas krasas polarizācijas, bet asums ir pietiekams(piemēram , pašreizējie konflikti par „ alfa statusu” starp Padomi un Parlamentu), lai process būtu interesants, jēgpilns un izraisītu arī nelielu, veselīgu atkarību cilvēkiem, kas tajā iesaistīti.
Protams, ne viss šeit ir spoži – Briselei ir arī paliela teorijā un grāmatās noklusētā „ēnas” puse, kas saistīta ar vairākiem ēnas faktoriem. Piemēram, neizpratni dalībvalstīs par to, kā Brisele funkcionē, kas Briselē ir vai nav iespējams un pārlielu fiksāciju uz lietām, ko ES nerisina. Tik pat liela problēma ir tas, ar kādām metodēm dažkārt tiek panākti rezultāti, cik asas un dažkārt nekorektas cīņas starp dažādu dalībvalstu pārstāvjiem notiek pat tad, ja viņi visi ir kolēģi institūcijās, kam jāaizstāv kopējā Eiropas interese. Par šīm cīņam arī ir vērts zināt un no tām mācīties, kaut vai lai sev atbildētu uz vienu no ES fundamentālajām dilemmām – vai jāturpina ievērot kopēji veidotie noteikumi tad, ja citi tos pārkāpj? Bet tas ir cits stāsts, ko atstāšu nākamajam ierakstam!
Bet ja paskatās uz Lielo Bildi, tad paradoksālā kārtā pat tie ES institucionālie elementi, kas tuvā pietuvinājumā šķiet teju disfunkcionāli (piemēram, „sišanās” par nacionālajām interesēm institūcijās, kurām ir jābūt kopējās ES intereses nesējiem; „vājie posmi” Padomē vai Parlamentā), nekaitē nonākt līdz labam rezultātam. ES sistēmai ir tādi iestatījumi, kas ļauj Briseles institucionālajai kultūrai – argumentos, kompromisu meklējumos balstītais darba stils, kas mērķēts uz visus apmierinošu rezultātu – apvienot vairākus disfunkcionālus elementus un nonākt līdz pārsteidzoši jēdzīgam rezultātam.
Lūk, tādēļ no Briseles prom braucu kā lielāka eiro-optimiste nekā biju, šeit ierodoties. Šī sistēma dzīvos.
Raksts tapis PROVIDUS īstenotajā projektā ‘Valsts un nevalstisko organizāciju partneris interešu aizstāvībā‘. 92.07% no Projekta finansē Eiropas Savienība ar Eiropas Sociālā fonda starpniecību. Apakšaktivitāti administrē Valsts kanceleja sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu.
