Raksts

Brīdinām par nepatīkamām ainām!


Datums:
06. oktobris, 2011


Autori

Anda Rožukalne


Foto: juanwei

Žurnālisti nav sociālie darbinieki — viņi nevar tieši palīdzēt cietušajam zēnam. Bet viņi var pasargāt sabiedrību no tās apmaksātas nolaidības.

Žēlums, bezspēcība un sašutums — tā ir visdabiskākā reakcija uz šausminošajām ziņām par novārdzinātā jaunieša likteni Kalkūnu aprūpes centrā.

Pagājusi nedēļa, kopš LNT Tautas balss parādīja pirmo sižetu par slimo zēnu, kurš, neticami nobadināts un neapkopts sociālās aprūpes iestādē, cīnījās par dzīvību slimnīcas reanimācijas nodaļā. Ārkārtējs gadījums, bet publiskā notikumu gaita diemžēl — visai tradicionāla.

„Tautas balss” mēroga notikums

Nedēļas laikā LNT Tautas balss ir sekojusi šim notikumam — tieši tam veltīti pieci sižeti, un viens no tiem atspoguļo mūziķa Andra Kiviča reakciju uz šo notikumu[1]. Var uzslavēt žurnālisti Saivu Lusti, kas neatlaidīgi centusies noskaidrot apstākļus. Savos meklējumos viņa atradusi ne tikai atbildes, bet vēl citus tematus, kas izskaidro notikumus Kalkūnos. Viens no atklājumiem — amatpersonu meli par nepietiekamo materiālo nodrošinājumu konkrētajā aprūpes centrā. Otrs — reāli pierakstījumi, kad noskaidrojies — ar slimo it kā strādājuši speciālisti, bet viņa stāvoklis par to neliecina. Trešais — slimā zēna mātes publiskotais gadījums nav vienīgais šajā aprūpes centrā. Protams, vislielākā ir nesakritība starp iesaistīto darbinieku skaidrojumiem un ilgstoši badā turēto slimo cilvēku.

Notikums ārkārtējs ir tieši tāpēc, ka problēmas nav radušās pēkšņi un uzbrukušas negaidot kā stihija, kāda cilvēka absurda uzvedība vai dabas radīta nelaime. Viss Kalkūnu stāsts ir ne tikai par zēnu Viku, kura bada izmocītais ķermenis ik vakaru tiek rādīts LNT ēterā ar brīdinājumiem par gaidāmo nepatīkamo skatu, bet tas liecina par ilgstošu un biedējoši stabilu amatpersonu nolaidību, kontroles trūkumu un daudzām problēmām sociālajā aprūpē.

Lai arī Tautas balss vai ik vakaru stāstīja par šo notikumu, tā piegādāja vien karstu ziņu citiem medijiem. Aģentūras LETA arhīvā atradu, ka Latvijas lielākie nacionālie laikraksti publicējuši katrs vienu materiālu, bet to portālos un citos ziņu avotos atspoguļots jau zināmais — pats notikums, informācija par aprūpes centra vadītājas atstādināšanu, policijas izmeklēšanu un Stradiņa slimnīcas ārsta skaidrojums par zēna stāvokli.

Oficiālo avotu vara

Pašlaik „Kalkūnu zēna” ziņu straume apsīkusi. Pārlasot nedaudzos vienādos materiālus, redzams, ka notikumus skaidro paši iesaistītie un atbildīgie: Labklājības ministrijas pārstāvji, Kalkūnu pārrauga sociālās aprūpes centra Latgale pārstāve, policijas amatpersona. Lielākā daļa informācija satur apņemšanos visu pārbaudīt, noskaidrot. Tomēr šis nu ir gadījums, kad medijiem vajadzēt ne tikai gaidīt pārbaužu rezultātus, bet aktīvi meklēt informāciju, kas ļautu secināt, kā agrāk strādājuši sociālo iestāžu pārbaudītāji. Pašlaik tiek solīts, ka tiks pārbaudītas arī citas sociālās aprūpes iestādes, bet tas nozīmē, ka traģisks gadījums pēkšņi izraisījis darbu, kas Labklājības ministrijas struktūrām būtu jādara regulāri.

Protams, ka vienai Tautas balsij trūkst resursu, lai visu pārbaudītu, bet pārējo mediju dzīvošana uz ziņu aģentūru un dažu kolēģu darba rēķina palīdz notušēt šo notikumu, aizvietot to ar ko citu, aizmirst, gaidot oficiālo iestāžu kārtējos paziņojumus. Lai gan būtu tikai normāli, ja situācijā, kas ir gandrīz tikpat šausmīga kā pirms dažiem gadiem notikusī Reģu traģēdija[2], mediji apņemtos neatlaidīgi sekot, lai šis gadījums netiktu skatīts tikai Vika sabojātās veselības kontekstā. Nesaku, ka žurnālistu īrētiem helikopteriem vajadzētu dežūrēt pie aprūpes nama. Bet pēc pašreizējām ziņām nemaz nav skaidrs, kādu atbildību jāprasa no sociālās sistēmas pārraugiem, kas kā parasti uzmanības novēršanai upurē savus zemākā līmeņa padotos.

Otrs ciešanu vilnis

Pašlaik ziņas turpina radīt Kalkūnu darbinieces, ko nav nobiedējusi pašu nolaidība, bet gan dusmīgā Kiviča piecu minūšu ilgais telefona zvans — nu jāsauc palīgā policija. Lai ko mēs domātu par Andri Kiviču, viņa raksturu, vēlmi sev pievērst uzmanību, viņam ir taisnība, ka Kalkūnos bijusi nepiedodama dažāda līmeņa darbinieku nolaidība. Vienā no pirmajiem Saivas Lustes sižetiem taču slēptā kamera parādīja, ka visi darbinieki jau sen zināja par zēna smago veselības stāvokli, bet to slēpa.

Viedokļu salasīšanas žurnālistika palīdz nevis uzdot jautājumus, bet novērst uzmanību no būtības. Trešdien Latvijas Radio korespondente Silvija Smagare publicēja vienpusīgu ziņu, kuru veidoja tikai Kalkūnu darbinieču vaimanas, cik viņām tagad grūti strādāt, kādu stresu rada mediju uzmanība, diezin vai tādos apstākļos pietiks darbinieku. Arī LTV Panorāma, kas beidzot bija radusi vietu sižetam, lielu daļu uzmanības veltīja nevis atbildības noskaidrošanai, bet nolaidīgo darbinieču grūtā iekšējā stāvokļa žēlabu atstāstīšanai.

Vēl „smieklīgāk”, žurnālistu netraucēts, uzvedās valsts pārstāvis. Tajā pašā Panorāmas” sižetā Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Ringolds Beinarovičs uzstājīgi apgalvoja, ka Kalkūnos noticis ārkārtas gadījums, bet jau nākamajā teikumā stāstīja, kā pēc notikuma tikšot pārkārtota algu sistēma. Ja žurnālisti paši neanalizē informāciju, acīmredzami pretrunīgais un apšaubāmais paziņojums izskatās līdzīgs patiesībai.

Diemžēl medijos daudz lielāki resursi tika veltīti valdības veidošanas buksēšanai un citām uz Kalkūnu notikuma fona daudz mazsvarīgākām ziņām. Vai politiķu diskusiju nomācošajā grēdā kaut viens ārkārtas formāts bijis veltīts šim gadījumam? Nē, protams. Tāpēc notikuma skaidrošanai nepieciešamā informācija palikusi aiz ārstes vārdiem, ka notikušajā „slimība vainīga” un neatkarīgās ekspertes tukšā secinājuma par „komunikācijas” problēmu un vājo „komunikācijas saiti”. Tas viss, kā teiktu Kārlis Streips, ir bulšits, jo vainīga ir virspusīga gatavu ziņu atstāstīšana, profesionāls aukstums, cilvēcīguma trūkums. Žurnālisti nav sociālie darbinieki, viņi nevar tieši palīdzēt cietušajam zēnam, bet viņi var pasargāt sabiedrību no tās apmaksātas nolaidības. Šoreiz nav jēgas gausties, ka mediju brīdinājumi ir neiedarbīgi un ciniskā vidē mediji nevar panākt pārmaiņas. Problēma ir cita — mediju profesionālās pieejas ir pārāk vārgas.

__________________________

[1] Visi minētie sižeti skatāmi šeit: http://www.tvnet.lv/online_tv/16249, http://www.tvnet.lv/online_tv/16287, http://www.tvnet.lv/online_tv/16339, http://www.tvnet.lv/online_tv/16403, http://www.tvnet.lv/online_tv/16428

[2] Aprūpes centrā Reģi 2007. gadā aukstā ziemas naktī sadega vairāk nekā 20 cilvēku.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!