Raksts

“Bremzētais” pragmatisms


Datums:
11. novembris, 2003


Autori

Andrejs Muravjovs


Foto: N.Mežiņš © AFI

Brīžiem tā vien šķiet, ka mūsu valdība dara visu iespējamo, lai saliedētu visus valsts nelatviešus, un tas diemžēl ir vienīgais, kas tai padodas itin veiksmīgi. Kas notiktu, ja mūsu stūrgalvīgie politiķi atceltu 2004. gada izglītības reformu, bet mēs naturalizētos? Savādi ap dūšu kļūst no iedomātās ainas.

Klusi, gandrīz nemanāmi mūsu divās nometnēs sašķeltos masu informācijas līdzekļus skāra kāda ļoti interesanta ziņa no kaimiņvalsts Igaunijas. Vieni to, visticamāk, karsti cīnīdamies par skolu reformas atcelšanu, vienkārši nepamanīja, otri – acīmredzot nevēlējās pamanīt.

Taču, manuprāt, šī informācija ir ļoti svarīga un arī zīmīga: Igaunijas valdība ir nolēmusi neatbalstīt likumprojektu, saskaņā ar kuru tika plānota pilnīga pāreja uz mācībām igauņu valodā krievu skolu vecākajās klasēs, sākot ar 2007./2008. mācību gadu.

Šie “bremzētie” igauņi

Vēl jo vairāk, igauņiem ir projekts par skolu pārveidošanu akciju sabiedrībās, kur katras skolas padome pati izlems, kādā valodā mācīt bērnus. Savukārt valsts tikai atbalstīs skolas atkarībā no skolēnu skaita. Bez tam pieņemts lēmums, ka izsniegtās apliecības par igauņu valodas zināšanām ir beztermiņa, kas nozīmē – derīgas uz mūžu. Nu, kā? Un šie ir tie paši “bremzētie” igauņi ar kājminamo domāšanu, daudzo anekdošu varoņi! Patiesībā jau mūsu ziemeļu kaimiņu lēnā domāšana ir tikai un vienīgi veselais saprāts un pragmatisms. Spriediet paši! Pirmkārt, igauņi, kuri plānoja pāriet uz izglītību valsts valodā krievu skolās vienā laikā ar Latviju, apzinājās savu nesagatavotību šim priekšlaicīgajam solim un pārcēla reformu uz 2007./2008. gadu, bet tagad nolēma atcelt to pavisam. Otrkārt, igauņi veikli izmantoja mūsu ārpolitisko situāciju un attiecību saasināšanos ar Krieviju. Tādējādi šāda lēmuma pieņemšana (kuru gan vēl jāatbalsta parlamentam un jāizsludina prezidentam, bet tas, pēc igauņu kolēģu vārdiem, ir tikai laika jautājums) padara Igauniju daudz pievilcīgāku gan Krievijas, gan ES acīs, jo īpaši uz pēdējā laika Latvijas notikumu fona. Un treškārt, iekšpolitikas līmenī Igaunijas valdība ir ne tikai jūtami mazinājusi saspīlējumu iedzīvotāju vidū, bet arī praktiski neitralizējusi tā saucamās krieviskās un prokrieviskās partijas. Ko gan tās tagad lai pieprasa no valsts? Par ko lai pažēlojas Maskavai? Un, visbeidzot, ar kādu ēsmu pievilināt krievu tautības vēlētājus, ko gan viņiem piesolīt? Ja nu vienīgi pilsonības piešķiršanu it visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem… Tā ar vienu pragmatisku un precīzi nomērķētu šāvienu Igaunija nomedījusi divus zaķus uzreiz.

“Nē, mēs iesim citu ceļu!”?

Šie vispasaules proletariāta vadoņa vārdi ataust atmiņā, domājot par situāciju Latvijā, kura neizprotamu iemeslu dēļ pasludinājusi savu “izredzētību” un pieņem lēmumus, kas saprotami ar jebko, tikai ne prātu. Uz 2004. gadu plānotā skolu reforma un visi ar to saistītie notikumi ir vēl vairāk saasinājuši jau tā saspīlētās attiecības ar Krieviju. Un diez vai ir saprātīgi mierināt sevi ar Eiropas komisāru izteikumiem, kas skan apmēram tā: “viss ir o.k.”, “jūs septiņjūdžu zābakos virzāties uz demokrātisku sabiedrību” utt. – tāpēc jau viņi ir diplomāti, lai tā teiktu. Saprotams, ka Krievijas Valsts domes komitejas priekšsēdētāja D.Rogozina paziņojumi nevarēs radikāli ietekmēt ES oficiālo viedokli par Latvijas politiku mazākumtautību jautājumos, tomēr nedrīkst aizmirst, ka Krievijas viedoklis ikvienā jautājumā lielākā vai mazākā mērā tiks vērā ņemts.

Un, visbeidzot – mūsu “tālredzīgā” valdība, neatlaidīgi bīdīdama 2004.gada izglītības reformu, izdara lāča pakalpojumu gan pati sev, gan pamatnācijai, konsolidēdama krievvalodīgos iedzīvotājus vēl ciešāk, nekā visas nacionālās kultūras biedrības, kopā ņemtas. Brīžiem tā vien šķiet, ka mūsu valdība dara visu iespējamo, lai saliedētu visus valsts nelatviešus, un tas diemžēl ir vienīgais, kas tai padodas itin veiksmīgi. Bet mēs, neattapīgie, vēl stenam un pūšam, ka mūs apspiež un diskriminē! Kura gan no Baltijas valstīm vēl tā rūpējas par mūsu vienotību, gandrīz vai katru dienu nostiprinot mūsu pozīciju “pret”?! Kur vēl tā aģitē pilsoņus nelatviešus turpmāk balsot par “savējiem”, t.i., par “krievu” partijām?

“…bet pilsonim tev jābūt obligāti”?

Uz visa notiekošā fona ar Eiropas Savienības skubinājumu pusbalsī izteiktie valdības aicinājumi un lūgumi iet naturalizēties, kā arī sistemātiskie, kaut arī nelielie atkāpšanās solīši, kas izpaužas kā atvieglojumi kādai noteiktai nepilsoņu kategorijai, līdzinās mazohistiskajam filmas nosaukumam “Nogalini mani maigi”. Tak jau pati valdība, kas tik ļoti baidās no “piektās kolonnas”, viennozīmīgi un nepārprotami norāda potenciālajam elektorātam no nepilsoņu rindām, kam atdot savas simpātijas un balsis, tādējādi radot tieši pieminēto kolonnu. Un, jo ilgāk valdība iespītēsies krievu izglītības jautājumā, jo vairāk radīsies zilo valsts pasu īpašnieku, kuri būs noskaņoti pret valsti un tās līderiem ja ne naidīgi, tad, kā minimums, ar antipātijām un absolūti nelojāli.

Un vispār – vai jums nešķiet, ka mēs bez mazākās pašu piepūles esam nostādīti ļoti izdevīgā situācijā? Ja nesteigsimies iegūt pilsonību – paskatīsimies, kā ES un Krievija lēnām, bet neatlaidīgi par to rās un skubinās Latviju, aicinot līdz sazin kādai pakāpei mīkstināt pilsonības iegūšanas procedūru. Ja paklausīsim lūgumiem un pēc nelielas tiepšanās iegūsim pilsonību – tad nu gan visu pieminēsim, pasekosim “uzvedībai” un vēl padomāsim, par ko balsot! Kaut arī, ja vadošās partijas uzvedīsies kā līdz šim, tad ilgi domāt nenāksies. Tāpat jau mūsu vietā un par mums viss jau ir izdomāts…

Iedomājieties, ka …

Klausoties Džona Lenona “Imagine”, prātā ienāca kāda ķecerīga doma. Būtu mūsu jaunizceptie un stūrgalvīgie politiķi gudrāki vai, ja vēlaties, viltīgāki un elastīgāki, steidzami atceltu 2004. gada reformu, bet mēs, ņemot vērā šo lēmumu un novērtējot arī citus apstākļus, naturalizētos – kas tad notiktu? Savādi ap dūšu kļūst no iedomātās ainas: pilnīgs apjukums, izbrīns un apmulsums iedzīvotāju un to vadoņu sejās. Pret un par ko gan tagad būt un cīnīties? Vieni var mācīties savā dzimtajā valodā un savās tiesībās ir līdzvērtīgi otrajiem. Otrie redz, ka pirmie, izrādās, ir pietiekami lojāli un stāties “piektajā kolonā” netaisās, jo kāda velna pēc viņiem tas būtu vajadzīgs. Un ko lai tagad dara politiķi? Zem kādiem karogiem lai pulcē cilvēkus un ieceļ sevi varas saulīte? Ko solīt un ko īstenot dzīvē? Un atliek viņiem, šādam pavērsienam absolūti negataviem “liepiņiem” un “ivanoviem” (kāda te vairs starpība?), tikai viens – solīt un strādāt pie algām, pensijām, pabalstiem, kultūras, rūpniecības, izglītības, medicīnas – vārdu sakot, dzīves. Bet nezin kāpēc tieši to iedomāties gan neizdevās. Laikam tāpēc, ka “Imagine” beidzās…


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!