Foto: Mightymightymatze
Cilvēces tūkstošgadu vēsture un kultūra ir tie vislielākie un gudrākie skolotāji, kas var vienot tautas un valstis, nemaz jau nerunājot par etnolingvistiskajām grupām šodienas Latvijā.
Saistībā ar Sorosa fonda-Latvija veikto pētījumu 20. gadsimta vēstures pretrunīgo jautājumu pasniegšana Latvijas skolās un muzejos aktualizējusies vēstures mācīšanas problēma latviešu un krievu skolās. Par to varam lasīt gan publikācijā Plaisa sabiedrībā un vēstures mācīšanā[1], gan pētījuma autora Viktora Makarova rakstā Vēstures okupētie portālā politika.lv. Pēdējo gadu prakse rāda, ka pētījumi saistībā ar izglītību tiek veikti in originalis, tas ir, kā unikāli atklājumi bez jebkāda saistījuma ar visu, kas jau ir zināms šajā jomā. Kā attaisnojums tam nedrīkstētu būt arī pētījumu politiskā ievirze, jo vai tad katrs jauns politisks meklējums, politiska nostādne ir jauna katedrāle tuksnesī? Lai vēlreiz un no jauna saasinātu kādu problēmu, ir jābūt kādam praktiskam iemeslam jeb arī jaunām iespējām risināt vecu problēmu.
Ko jaunu savā pētījumā piedāvā Viktors Makarovs? Viņš iesaka „domāt par vēsturi kopā”. Bet — ja skaidrāk un noteiktāk? Tiesa, rakstā ir dažas tālāk un dziļāk risināmas atziņas, piemēram, par tendenci „režīmu ļaundarību pārnest uz etnolingvistiskajām grupām”, taču tā, pēc autora domām, ir interpretācijas, nevis vēstures problēma. Bet par ko tad ir viņa pētījums — par vēsturi vai tās interpretāciju?
Portāla redakcijas šajā sakarā atgādinātais Guntara Catlaka raksts ir pats nopietnākais risinājums vēstures mācīšanas lietā, tomēr arī viņa atziņām nepieciešami daži konkretizējumi. Kā tad saturiski būtu veidojams „Eiropas kontekstā integrēts” vēstures kurss? Kādas ir šīs kopsakarības? Bet īpašā problēma, kam gribu pieskarties, ir tā, ko min Guntars Catlaks, ka „politiskie motīvi diemžēl vienmēr ir dominējuši pār zinātniskajiem un pedagoģiskajiem”. Vai šis „diemžēl” ir tik nepārvarams un vai šis dominējums ir tik nepieciešams? Vai tāpēc skolā pedagogu vietā aicināsim politiķus? Un kā realizēt šo „skolas mērķi — sniegt skepticismu” jeb iemācīt šaubīties nevis ticēt? Kā atrast vidusceļu starp „inteliģentu nodevēju” un „aprobežotu patriotu”? Tāds pat jautājums ir arī par svešo karaspēku ienākšanu Latvijā: atbrīvoja, okupēja vai — gan atbrīvoja gan okupēja? (Interesanti kāda izpratne lika skolēnam izvēlēties šo pēdējo atbildi?) Tāpat arī — cittautiešu asimilācija vai „multikulturālisms”?
Vēstures izjūta — politiķu ziņā
Risinājums slēpjas apstāklī, ka visi šie pretmeti pieder politiskajai terminoloģijai, politiskam domāšanas veidam, t.i., tehnoloģijai, kā pārvaldīt sabiedrību, kā novērst tajā radušos spriedzi; tie pieder īslaicīgiem, taktiskiem risinājumiem, kas bieži ir jāmaina un kas ir atrauti no stratēģiska redzējuma. Vēl Catlaka kungs min, ka „Rietumeiropā viss politisko lēmumu pieņemšanas process balstās uz sarežģītu sociālās partnerības attiecību kompleksu”. Taču, lai cik sarežģīti arī nebūtu šie kompleksi, tie neskar un nerisina indivīda problēmu ne izglītībā, ne sociālo grupējumu veidošanās un aktivizēšanās procesā. Skolās un klasēs, un droši vien arī sabiedrībā ir tā, ka tieši apdāvinātākie un oriģinālākie indivīdi „sadumpojas” pret trafareto un vienveidīgo mācību vai valsts pārvaldes procesu. Viņi kļūst par līderiem, kam pakļaujas bars sliņķu un konformistisku pielūdzēju. Tāpēc risinājums slēpjas tieši apdāvinātāko izglītošanas meklējumos. Bet vai šodien ir pazīstama kāda politika, politikas virziens, jo īpaši izglītības jomā, kas sniedzas līdz indivīda līmenim?
Tiktāl par politiku. Bet jautājums ir par vēsturi kā politikas līdzekli. Par vēsturi kā „bruģakmeni, ko lieto politiskajos kautiņos”. Vidusskolēniem izskaidrot to, kā vēstures izpratne tiek kropļota politisku mērķu sasniegšanai, iespējams, vēl ir par agru. Taču skolotājiem un izglītības satura veidotājiem vismaz pašiem vajadzētu tikt skaidrībā par šo problēmu. Un te varētu palīdzēt daži jautājumi: faktu zināšanas un/vai vēstures izpratne. Nevis valstu, impēriju un citu politisku (pārejošu) veidojumu rašanās un izzušanas process, bet kultūras un radošā procesa, kas veido cilvēka būtību, pretrunīgā attīstības gaita.
Pētījumā noskaidrots, ka vēstures faktu zināšanas krievu un latviešu skolās ir līdzīgas, atšķirības ir tikai vērtējumā. (Latvijas Avīzē minētā raksta autors gan uztraucas, ka faktu zināšanas ir sliktas). Aptaujā iekļautie vēstures fakti izvēlēti tādi, kuros uzskatu un vērtējumu atšķirības latviskajā un krieviskajā sabiedrības daļā ir īpaši spilgtas — 18. novembris, 9. maijs, vācu karaspēka un PSRS karaspēka ienākšana, Latvijas vēstures mācīšana un Latvijas nākotnes redzējums. Pētījuma mērķis ir bijis noskaidrot šo dažādo „etnoligvistisko grupu” (!) jauniešu „vēstures izjūtu”, kā arī to, vai „domstarpības vēstures jomā tiešām ir problēma”. Kā atzīst pētījuma autors, reāli noskaidrojusies ir tikai šo abu grupu atšķirīgā identitātes apziņa un etniskie stereotipi. Netiek arī dota atbilde, vai šīs uzskatu atšķirības patiešām ir vai nav problēma.
Tātad, pirmā un neapšaubāmā pozīcija vēstures mācīšanā šodien ir tādas vai citādas, bet noteikti vēstures faktu zināšanas, bet tām pretī stāv terra incognita — skolēnu vērtējums jeb „vēstures izjūta”, ko (pagaidām) skolās neprotam veidot. Šī patiesībā nozīmīgākā problēma ir atstāta politiķu ziņā. Lūk, tas tad arī rada sabiedrības šķelšanos. Ja nebūtu šīs šķelšanās, politiķiem patiesi nebūtu ko darīt. Toties tagad — darba pilnas rokas. Bet risināma šī problēma ir gan izglītībā, gan Latvijas sabiedrībā un politikā, jo īpaši saistībā ar aprīlī gaidāmo skolotāju kongresu. Un tas ir jautājums par vēstures mācīšanu, par ko jau ir diskutēts daudz, bet kopsaucējs Latvijas vēstures un pasaules vēstures mācīšanai tā arī nav atrasts. Par to arī dažas pārdomas.
Faktu kalns vai attīstības ceļš?
Aizdzīsim uz brīdi visu politisko smaku no šiem notikumiem un paraudzīsimies uz tiem ar tīru, vēsturisku perspektīvu, ja gribat — teorētisku, vispārcilvēcisku skatījumu. No izglītības un izglītības būtībā balstītas izglītības politikas viedokļa vismaz Latvijā galvenā problēma ir tā, ka vājas ir mācību satura nostādnes vēstures mācīšanā un tāda pati ir arī vēstures skolotāju caurmēra izpratne par savu priekšmetu. Kopējā politika valstī centīgi uztur šīs vājās nostādnes ne tikai vēstures mācīšanā, bet izglītībā kopumā. Vai par to kādam varētu būt šaubas, ka lielāka ietekme uz skolēnu ir skolotājam, nevis mācību grāmatai? Vai faktu zināšana un „ievērojamu” cilvēku atpazīšana ir vēstures mācīšanas jēga un uzdevums? Fakti un cilvēki ar laiku var arī aizmirsties, bet kāda ir veidojamā un uz visu dzīvi saglabājamā vēstures izpratne? Jo pēc vidusskolas jau nekur vairs vēsturi visiem nemāca. Kas tad ir vēsture? Vai tikai nezin kā un nez’ no kurienes radušies notikumu brīnumi, vai arī kādas likumsakarības?
Vai vēsture ir faktu un notikumu kalns vai cilvēka attīstības noietais ceļš? Šo dilemmu vislabāk varam saskatīt un risināt mūsu pašu Latvijas vēsturē. Tīri sadzīviski jeb empīriski pieņemtais uzskats ir tāds, ka Latvijas valsts ir radusies 1918.gada 18. novembrī. Un tas ir valsts pastāvēšanas nozīmīgākais notikums — tās dzimšanas diena gluži kā cilvēkam. Bet vai nav gluži otrādi? Vai šī diena nav simtu vai pat septiņu vai vairāk simtu gadu vēsturiski kulturālās attīstības rezultāts? Vai Latvija „nedzima” jau tautasdziesmās, pirmās atmodas laikā, pirmajos Dziesmusvētkos? Līdz 1918. gadam šādu Dziesmusvētku bija jau veseli pieci. Vai Latvija nedzima arī 1905. gadā, 1915. gadā Tīreļpurvā un vēl agrāk — Tērbatas Universitātē un Pēterburgas konservatorijā? Kas slēpjas šajos notikumos, ja ne Latvijas vēsturiskā garīgā veidošanās, garīgās saites ar kaimiņu tautām, kas ir pirms visiem ekonomiski politiskajiem notikumiem? Un tikai 1918. gadā gadu simtos lolotā ideja par Latviju, kam bija upurējušies varbūt simti „atraitnes dēlu”, vainagojās ar politiski valstiskās formas ieguvi, ar Latviju kā starptautisko tiesību subjektu. Un vai šis starptautisko tiesību subjekts nebija tas pats, par ko vēlreiz stāvējām pie barikāžu ugunskuriem 1991. gadā?
Tas nav tikai viens notikums un viens vai vairāki gadu skaitļi, kas jāatceras. Latvijas valsts būtība slēpjas Baltijas piekrastē dzīvojošā un noteiktu ražošanas un dzīves veidu piekopjošā etnosa sabiedriskās apziņas veidošanās vēsturiski savdabīgajā, bet mūsu kultūras būtību veidojošā ceļā. Bez šī ceļa tādas Latvijas pasaulē vispār nebūtu. Bet, ja tāda Latvija ir, tad latvieša kā savas kultūras subjekta uzdevums ir tvert visu pasauli, visus etnosus no šī garīgās attīstības skatu punkta. Šāds vai līdzīgs ceļš ir bijis visām tautām, ir visu valstu vēsturē saskatāms. Bet Latvija kā „nabas saite” ir tā, kas mūs saista ar pasauli. Kari, valdības un valdnieki, tautas dižgari un tautas nodevēji tā vai citādi ir virzījuši vai bremzējuši šo procesu. Un te slēpjas vēstures izpratne, kas izskaidro valdību, organizāciju, sociālo slāņu un personību vietu šajā attīstības procesā. Ja noliksim blakus Krievijas un Latvijas vai jebkuras citas valsts un tautas vēsturi, vai tur neatklāsies daudz fenomenāli atšķirīga, bet būtībā līdzīga? Vēsture nav raibu notikumu virkne, bet kultūras un vispārcilvēcisko ideālu veidošanās un realizēšanās gaita, kas ik brīdi turpinās arī šodien. Tikai attīstību virzošā jeb vēsturiskā laika izpratne ir jānošķir no hronoloģiskās laika izpratnes.
Ir jāpiekrīt eksprezidentes padomniekam vēstures jautājumos Antonijam Zundam, ka vēsture nav objektīva zinātne. Etnoss un vēlāk nācija kā vēsturiskās apziņas nesēji ir šī attīstības procesa subjekts un līdz ar to arī visai cilvēcei nozīmīgo, objektīvo notikumu un konstatējamo faktu veidotājs un ģenerētājs. Un tāpat kā indivīdi savās subjektīvi-subjektīvajās attiecībās spēj „iedzīvoties” viens otra dzīves jēgā, arī cilvēki kā garīgās kultūras nesēji ir spējīgi un pat tendēti to darīt, lai garīgi bagātinātos. Tā ir attīstības procesa visaptveroša likumība — pieņemt citādo, kad jūties stabils savā pašvērtībā un pašapziņā. Savas tautas un pasaules vēstures izpratne ir divi aspekti, kas dialektiski saistās un papildina, padziļina viens otru. Tāda ir arī asimilācijas un akomodācijas pulsējošā vienotība, ko bērna psihiskajā attīstībā tik ģeniāli atklājis Žans Piažē.
Ekonomiskās, politiskās, militārās un jebkādas citas priekšmetiskās attiecības starp valstīm un iekārtām kā varas un varā balstītu attiecību izpausmes ir kropļojušas un bremzējušas gan vēsturisko attīstību, gan tās humānu izpratni un bremzē to arī šodien. Mūsu varenie kaimiņi pārmet, ka mēs gribam pārrakstīt vēsturi. Vēsturi var rakstīt un pārrakstīt pēc politiskas pavēles, bet daudz labāk ir vēsturi izprast un dzīvot ar savas tautas un visas cilvēces kultūrvēsturiskās apziņas mantojumu. Un cilvēces tūkstošgadu vēsture un kultūra ir tie vislielākie un gudrākie skolotāji, kas var vienot tautas un valstis, nemaz jau nerunājot par etnolingvistiskajām grupām šodienas Latvijā. Ja vēsturi skolā mācīsim un pētījumos to aptaujāsim tikai kā politisko notikumu hronoloģiju un etnisko stereotipu izpausmi, tad par demokrātisku sabiedrību un ilgtspējīgu attīstību sapņosim vēl ne vienu paaudzi vien.
________________________
[1] „Latvijas Avīze”, 2009.gada 9.februāris
20. gadsimta vēstures pretrunīgo jautājumu pasniegšana Latvijas skolās un muzejos