Foto: yellowcloud
Arvien vairāk kļūst to cilvēku, kas vēlas nodarboties ar uzņēmējdarbību un vienlaikus grib darīt labus darbus. Tās ir sava veida bremzes līdz šim pastāvējušajam kapitālismam – jo bagātāks tu esi, jo labāks tu esi! Intervija ar sociālās uzņēmējdarbības ekspertu Maiklu Paineru (Michael Pyner).
Pēdējo 10 gadu laikā M. Painers ir attīstījis sociālās uzņēmējdarbības projektus vairāk nekā 270 miljonu mārciņu apmērā. Pašreiz M. Painers ir Development Trusts Northern Ireland valdes loceklis, kā arī strādā par padomdevēju sociālās uzņēmējdarbības un radošo industriju jautājumos.
Kā Jūs definētu sociālo uzņēmējdarbību?
Lielbritānijā ir izstrādāta juridiskā definīcija sociālajai uzņēmējdarbībai. Tādejādi valdībai ir iespējams operēt ar šo jēdzienu. Tātad – jebkura uzņēmējdarbība, kas vismaz 50 procentus no saviem ienākumiem iegulda atpakaļ uzņēmumā, un šī uzņēmuma darbībai ir sociāla misija – to var uzskatīt par sociālo uzņēmumu. Ir pat tādas organizācijas, kas iegulda uzņēmuma attīstībā arī visus 100 procentus no ienākumiem, citas 50 procentus, bet citas – 75. Būtiski, ka šādu uzņēmumu pārvalde ir caurspīdīga, atbildīga un spēcīga – peļņa netiek izdalīta akciju turētājiem, bet nonāk atpakaļ uzņēmumā. Turklāt, ir ļoti būtiski, ka uzņēmuma sociālā misija iekļaujas arī pašā uzņēmējdarbības konceptā.
Michael Pyner
Foto – Sociālās uzņēmējdarbības forums
Kādam jābūt sociālajam uzņēmumam?
Es, personīgi, protams, dotu priekšroku tiem, kas iegulda atpakaļ uzņēmumā visus 100 procentus no peļņas. Protams, ka var ieguldīt tikai 50 procentus un atlikušos pēc izvēles. Tas būs ļoti jauki un misija tiks pildīta. Tomēr, man šķiet, ka sabiedrība vairāk iegūs no tiem, kas būs pilnībā nodevušies sociālajai uzņēmējdarbībai.
Jūs pieminējāt uzņēmumu sociālo misiju. Kādas problēmas risina sociālā uzņēmējdarbība?
Jebkuru. Līdz šim ir valdījis uzskats, ka sociālie uzņēmumi ir mazi – tādi, kas ieņem konkrētu tirgus nišu, kurā lielie uzņēmumi nevar uzplaukt, vai nav ieinteresēti ieņemt. Tomēr pēdējos 10 gados Lielbritānijā un arī Īrijā sociālie uzņēmumi ir pierādījuši, ka var uzvarēt dažādos lielos sabiedrisko pakalpojumu iepirkumos. Ir arī tādi sociālie uzņēmumi, kas darbojas tādos apvidos, rajonos, kur lielie uzņēmumi nevēlas strādāt – piemēram, tur, kur ir augsts noziedzības līmenis. Un šajā gadījumā – tā ir viņu sociālā misija.
Tas nozīmē, ka sociālā misija varētu būt arī atrašanās vieta?
Jā, dažos gadījumos to tā varētu uzskatīt. Tas tāpēc, ka tiek attīstīti uzņēmumi vidē, kas nav pārāk pievilcīga citiem uzņēmumiem. Tas vēsta vietējiem iedzīvotājiem, ka „mēs vēlamies šeit būt un attīstīt biznesu šeit”. Dažiem tas varētu šķist pavisam traki un nepieņemami, savukārt citi nodomās – „Fantastiski! Vieta, kur es dzīvoju nav nemaz tik peļama!” Protams, definīcijā par sociālo uzņēmējdarbību – vietas izvēle nav tā būtiskākā. Tomēr, es vēlējos uzsvērt, ka uzņēmumu misija ir jāvērš uz darbu kopienās ar sava veida „izaicinājumu”.
Vai sociālā uzņēmējdarbība var pastāvēt bez ārējas palīdzības, piemēram, valsts atbalsta?
Ne vienmēr. Dažkārt tas ir būtiski, lai šādi uzņēmumi izdzīvotu. Lielbritānijā, šobrīd, ar sava veida sociālajām aktivitātēm nodarbojas 60-65 tūkstoši uzņēmumu. Tie sevi uzskata par sociālajiem uzņēmumiem un nodarbina aptuveni 800 tūkstošus cilvēku.
Katru gadu valsts budžetā šie uzņēmumi iemaksā aptuveni 27 miljardus sterliņu mārciņu. Kā redzat – tie nav nekādi mazie spēlētāji. Mēs runājam par tik tiešām lielu ekonomikas sektoru. Cilvēki mēdz teikt, ka sociālie uzņēmumi nav atbildes reakcija, bet ir gan risinājums. Šā brīža ekonomiskajā situācijā es uzskatu, ka sociālā uzņēmējdarbība ir pat kaut kas vairāk. Piemēram, šobrīd Lielbritānijā – 39 procenti sociālo uzņēmumu ir koncentrēti lielākoties atņemtajās platībās, vairāk nekā 50 procenti uzņēmumu pagājušajā gadā ziņoja par to izaugsmi. Laikā, kad daudziem uzņēmumiem draud slēgšana vai darbinieku skaita samazināšana, vismaz 57 procenti sociālo uzņēmumu paredz peļņas pieaugumu arī nākamgad. To var izskaidrot – sociālie uzņēmumi ir daudz elastīgāki un labāk piemērojas pārmaiņām.
Par ārējo palīdzību, lai izdzīvotu – lauks, kurā sociālie uzņēmumi darbojas ir pilnīgi citādāks, nekā tas, kurā operē parastie uzņēmumi. Piemēram, ir uzņēmums ar vairāk nekā vienu miljonu mārciņu apgrozījumu gadā. Tam jāizmaksā dividendes akciju turētājiem, jāinvestē kompānijas produktos un tā tālāk. Šis uzņēmums dodas pie bankas, izstāsta par saviem biznesa principiem, plāniem un lūdz aizņēmumu. Savukārt, ja jums ir sociālais uzņēmums un tāds pats apgrozījumus, jūs ieguldāt 50, 60 vai pat 70 procentus sociālajā misijā. Banka teiks – jūs noteikti esat traks! Kāpēc sava peļņa ir kādam jāatdod?! Šāds uzņēmums aizdevumu neiegūs. Šāda attieksme, protams, apgrūtina sociālo biznesu. Tomēr daudzi sociālie uzņēmēji ir iemācījušies savu biznesu vadīt arī citādāk, meklējot citus ienākumu avotus, piemēram, labdarības fondus. Tas ir daudz ētiskāks, ilglaicīgāks finansējums, kā arī piemērotāks sociālajam uzņēmumam.
Nedomāju, ka sociālajiem uzņēmumiem vajadzētu kādu īpašu atbalstu. Tā tomēr ir un paliek uzņēmējdarbība – jums ir biznesa plāns, jūs ražojat, pārdodat produktus un pakalpojumus, kas cilvēkiem ir nepieciešami. Atšķirīgai jābūt nodokļu aplikšanas struktūrai, bet katrā ziņā nevajadzētu šādu uzņēmējdarbības formu subsidēt.
Jūs pieminējāt šīs grūtības, ar ko nākas saskarties sociālajiem uzņēmējiem , kāda ir motivācija pievērsties šādai uzņēmējdarbības formai?
Es domāju, ka arvien vairāk cilvēku sāk pagurt no lielām, masīvām, alkatīgām korporācijām, kas tikai ņem un ņem. Turklāt, es uzskatu, ka šādi uzņēmumi nevar būt ilgtspējīgi. Tas nevar būt ilgtspējīgi, ja, piemēram, 0.6 procentiem no visiem Lielbritānijas iedzīvotājiem pieder 60% zemes un 10 procentiem pieder pasaule. Tas nav ilgtspējīgi. Es to nesaku no politiskā viedokļa. Arvien vairāk kļūst to cilvēku, kas vēlas nodarboties ar uzņēmējdarbību un vienlaikus grib darīt labus darbus vai nu savā apvidū, kur viņš strādā vai dzīvo, vai arī kopumā – uzņēmējdarbībā. Ja var nopelnīt tik daudz naudas – ļoti labi. Nav nepieciešams nopelnīt milzum daudz naudas! Tās ir sava veida bremzes līdz šim pastāvējušajam kapitālismam – jo bagātāks tu esi, jo labāks tu esi.
Vai šobrīd tā ir tendence Lielbritānijā un Īrijā?
Es domāju, ka tā ir tendence visur. Ja mēs palūkojamies uz Eiropu kā uz tirdzniecības organizāciju, spēlētāju pasaules tirgū – Ķīna, Indija, Brazīlija un citas augošās ekonomikas ir nopietns drauds. Viņiem ir milzīgs darba roku daudzums ar zemu atalgojumu. Eiropa nevar sacensties ar to. Līdz šim, vismaz Austrumeiropa varēja iesaistīties šādā sacensībā, jo izmaksu ziņā darbs bija lētāks. Līdz ar jauno dalībvalstu pievienošanos Eiropas Savienībai (sākot jau ar Polijas pievienošanos), pakāpeniski šīs [darbaspēka] izmaksas pieauga. Vienīgā ekonomika, kas šobrīd uzrāda izaugsmi Eiropas Savienībā ir Polija. Tāpēc citu valstu vadītājiem ir jādomā – ja mēs vairs nevaram nopelnīt naudu tradicionālā veidā, tad kā mēs to varam izdarīt? Eiropai, rietumvalstīm ir priekšrocības – pieredze inovācijās, radošumā un ideju ģenerēšanā. Tā nav masveida produkcijas ražošana. Būtībā sociālajai uzņēmējdarbībai vajadzētu būt balstītai uz brīvprātības principu. Cilvēkiem jāpaskatās apkārt un jāsaprot – ko vēl mēs varam darīt?!
Labā ziņa Latvijai ir tā, ka tā ir maza valsts, kur ir aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 900 tūkstoši dzīvo Rīgā. Tas paver iespējas attīstīt patiešām kaut ko brīnišķīgu! Mazā teritorija ļaut reaģēt uz notikumiem un attīstību daudz ātrāk nekā lielā valstī. Es šo piemēru minu, skatoties uz Īrijas un Skotijas piemēru, kur dzīvo 4 un 5 miljoni iedzīvotāju. Londonā vien ir aptuveni 3500 sociālo uzņēmumu un viņu apgrozījums ir aptuveni 4 miljardi gadā. Tomēr, ja paraugāmies uz šo uzņēmumu lielumu – lielākoties tie ir mazi, nodarbina ne vairāk kā 10 cilvēkus un budžetā iemaksā ap 40 tūkstošiem gadā. Tādejādi – ir ļoti daudz mazu vienību, kas rada lielu vērtību. Tā tas varētu notikt arī Latvijā!
Vai varat minēt kādu piemēru?
Piemēram, Skotijā ir kāds uzņēmums, kas tika izveidots aptuveni pirms diviem gadiem. Tas fokusējās uz cilvēku nodarbinātību. Skotijā ir populāra airēšana, bet šis sporta veids ar tā dēvētajām skiff laivām praktiski bija iznīcis. Cilvēkiem ļoti patīk nodarboties ar airēšanu un skiff laivas ir ļoti populāras (upju un kanālu laivas), tomēr pietrūka pašu laivu. Uzņēmēji teica – labi, mēs tās uztaisīsim. Tā viņi izgatavo laivas. Turklāt es vēlējos uzsvērt, ka viņi atrada un atbildēja uz sabiedrības pieprasījumu. Būtiski ir uzsvērt, ka nepieciešams attīstīt jēgpilnu sociālo uzņēmējdarbību Latvijā. Ieteiktu apjautāties cilvēkiem ārvalstīs, kā un ko viņi ir darījuši un kas no tā ir iznācis. Pēc tam šo mācību piemērot Latvijas reālajai situācijai un vajadzībām. Pastāv ļoti atšķirīga kultūras mentalitāte. Daudzkārt ir dzirdēts –izklausās labi, bet Latvijā tas nekad nedarbotos. Ja es par katru reizi, kad dzirdētu šādu frāzi saņemtu 1 eiro – man nekad vairs nebūtu jāstrādā. Daudzām mazām valstīm ir tāda kā neliela „upura mentalitāte”. Latviešiem tie ir krievi, īriem tie ir briti. Tomēr tam ir jātiek pāri un jāvirzās uz priekšu.
Paskatāmies šobrīd uz Rīgu. Ir tāds uzņēmējs Kārlis Dambergs – pēkšņi vietā, kur neviens negribēja dzīvot, pa ceļam uz lidostu, renovēja skaistās, bet nolaistās mājas un ierīkoja tur dizaina un mākslas studiju, restorānu. Vai tas nav forši? Tas ir lieliski! Būtiski, ka tas darbojas un tas ir Latvijai piemērots. Es uzskatu, ka Latvijā ir ļoti daudz labu ideju un vēl būs daudzi cilvēki, kas nodarbosies ar sociālo uzņēmējdarbību, kaut arī paši to tā nedefinēs. Viena no lietām, par ko es tik tiešām biju pārsteigts aptuveni pirms trīs gadiem, kad biju ieradies šeit uz sociālās uzņēmējdarbības forumu – cilvēki apgalvoja – jā, mums Latvijā vēl daudz jāmācās un jāapgūst, mēs to un šo nedarām pietiekami labi, utt. Es biju viens no tiesnešiem īpaši sarīkotajā konkursā – tās idejas, kas tika izpaustas konkursa laikā bija vienkārši fantastiskas! Latvijā ir ļoti daudz un labu ideju. Pietrūkst zināšanas, kā tās īstenot un ar ko kopā.
Cik ilgi Lielbritānijā un Īrijā ir populāra sociālā uzņēmējdarbība?
Sākotnēji Lielbritānijā bija tā dēvētās sadarbības kustības, jeb kooperatīvi. 19. gadsimta beigās tās izveidojās un apvienoja dzirnavniekus, aitkopjus – būtībā saimniekus, kas dzīvoja netālu viens no otra. Viņi strādāja pavisam neapskaužamos apstākļos. Kooperatīvi, būtībā bija sociālie uzņēmumi, kur strādnieki varēja kopīgi iegūt labumu un ieguldīt savu peļņu uzņēmuma nākotnes attīstībā, kā arī iegūt zināmu atbalstu. Tomēr jāatzīst, ka tikai pēdējos 30 gadus Lielbritānijā sociālā uzņēmējdarbība tika uztverta kā viens no veidiem, kā varētu virzīt uz priekšu ekonomiku. 1997. gadā, kad vēlēšanās uzvarēja Leiboristi, sociālajai uzņēmējdarbībai tika dotas iespējas attīstīties. Svarīgi, ka sociālā uzņēmējdarbība tiek uztverta nopietni, nevis kā kaut kāda trako, hipiju-puķu bērnu niekošanās.
Ko Latvija varētu mācīties no Lielbritānijas un Īrijas pieredzes, attīstot sociālo uzņēmējdarbību?
Būtisks ir dialogs. Lielbritānijā un Īrijā ir izveidojušās sociālo uzņēmumu asociācijas, kas kopīgiem spēkiem mēģina ietekmēt valdības politiku, kas attiecas uz viņu darbību. Šaubos, vai pa vienai šādas organizācijas spētu gūt panākumus. Latvijā arī būtu nepieciešama šāda organizācija, kas varētu paust vienotu nostāju. Valdība ārkārtīgi slikti jūtas, ja nepieciešams iesaistīties sarunās ar vismaz 60 cilvēkiem vienlaikus. Tā vietā, labāk nosūtīt vienu pārstāvi, kas spētu runāt ar valdību visu dalīborganizāciju vārdā. Līdz ar to šādas kopīgais pārstāvis vai jumta organizācija samazinātu risku, ka valdība ignorē sociālo uzņēmumu interese un vajadzības. Vienlaikus svarīgi ir strādāt ar cilvēkiem, izskaidrot viņiem ar ko nodarbojas sociālā uzņēmējdarbība un kādi ir tās mērķi. Būtiski, ka abas saprot un veicina sociālās uzņēmējdarbības attīstību.
Sociālā uzņēmējdarbība ir daļa no sociālās ekonomikas. Pastāstiet vairāk par šo konceptu.
Tas ir vairāk ir saistīts ar to, ko tu dari ar nopelnīto naudu, nevis ar to, lai cilvēki mazāk nopelnītu. Manuprāt, kapitālisms nedarbojas. Es nesaprotu, kāpēc viens var pelnīt gadā 50 miljonus mārciņu, bet citam nav darba. Skatoties no taisnīguma principa, es neredzu tam jēgu. Tā nav nekāda sociālistu aģitācija, es tik tiešām tam neredzu ilgtspēju. Galu galā, tas ko mēs redzam Grieķijā, Spānijā – cilvēki iziet ielās un protestē – „ es neizraisīju banku krīzi, tad kāpēc jūs atlaižat mūs no darba? Kur ir tie cilvēki, kuri nemaksā nodokļus?” Pieaug arvien lielāka neapmierinātība un dusmas, un Eiropa tam vēl nevar saskatīt galu. Tas, ko sociālā ekonomika un sociālie uzņēmumi var piedāvāt – risināt šo problēmu pašā saknē. Sociālā ekonomika – tā ir pieeja, kas balstās uz sava veida ilgtspējīgu godīgumu veidā, kā mēs izplatām labklājību un peļņu.
Kāda ir sociālās ekonomikas koncepta izplatība pasaulē?
Pēdējā laikā Lielbritānijā un arī Īrijā šī pieeja ekonomikai kļūst arvien populārāka. Zinu, ka arī Spānijā pieaug sociālās ekonomikas atbalstītāju skaits. Valensijā būs pat īpašs kooperatīvo kustību centrs. Domāju, ka sociālās ekonomikas saknes meklējamas kooperatīvu kustībā, kas ir ļoti populāra arī Skandināvijas valstīs. Man pat šķiet, ka šis domāšanas veids nāk no Somijas, Dānijas, Zviedrijas, Norvēģijas, kur cilvēki saprot – ja mēs godprātīgi maksāsim nodokļus, mums ir garantijas saņemt tādus vai citādus labumus. Tā ir sociālā mentalitāte – kolektīvi mēs varam radīt apstākļus, kas ir ērti mums visiem, nevis vietu, kur tikai dažiem ir labi.
Atbalsts sociālajai ekonomikai aug arī tādas vietās, kur tas šobrīd varbūt nav tik labi redzams – valstīs, kur ir neizdevusies labdarības sistēma. To, šajā gadījumā es saistu ar baznīcu. Paraugieties uz Itāliju vai Īriju, Franciju. Visbiežāk krīzes laikos katoļu baznīca bija tā, kas uzņēmās risināt dažādus jautājumus – piedāvājot gultasvietas, ēdienu, drēbes. Tagad tas ir daudzviet izzudis. Nav vairs mācītāju un mūķeņu. Viņu vietā ir jānāk kādam citam. Tāpēc sociālā uzņēmējdarbība ir piemērotākā no atbildes reakcijām uz krīzi. Būtiski, ka sociālā ekonomika attīstās katras valsts konkrētā kontekstā. Sociālā ekonomika var būt dažāda un variēt no valsts uz valsti. Es ceru, ka tā turpinās attīstīties un tiks saskatīta kā daļa no plašākas ekonomiskās atveseļošanās, nevis tikai kā atbildes reakcija. Es ceru, ka kļūs arvien vairāk to uzņēmēju, kas neupurēs savus pilsoņa pienākumus, lai iegūtu lielāku peļņu. Tas veidos labu pamatu pilsoniskajai sabiedrībai.