Raksts

Blēņas un patiesība ap konvenciju


Datums:
01. marts, 2005


Autori

Juris Bojārs


"Lauku Avīze", 26.01.2005.Rubrika: Viedoklis (5. lpp.)raksts pārpublicēts ar Lursoft atļauju no Lauku Avīzes arhīvawww.news.lv

Ko darīt ar Eiropas minoritāšu tiesību Ietvaru konvenciju

Nesen paziņoja, ka valdība un Saeima gatavojoties lemt par pievienošanos Eiropas Padomes Ietvaru konvencijai par nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzību. Pirms tam notika tai veltīts Dombura raidījums ar “ekspertu” līdzdalību. To vidū diemžēl nebija neviena starptautisko tiesību speciālista, tāpēc dažs labs sarunāja brīnumu lietas, piemēram, kāda politoloģe ieteica, ka šo konvenciju “Latvijai vajadzētu labot”.

Konvenciju grozīt nevar

Starptautiskajās līgumu tiesībās vienīgais autoritatīvais dokuments ir 1969. gada Vīnes konvencija par starptautiskajām līgumu tiesībām. Latvija tai ir pievienojusies, tāpēc mums tā ir saistoša. Tā neparedz nekādas iespējas vienpusēji grozīt starptautiskos daudzpusējos līgumus. Tāda iespēja starptautiskajās tiesībās nepastāv. Pēc Vīnes konvencijas 40. panta starptautisko līgumu var labot tikai visas līgumslēdzējas puses, noslēdzot jaunu līgumu un atsevišķi pievienojoties tam. Nelielu labojumu gadījumā tas parasti notiek, pievienojot iepriekšējam līgumam papildu “protokolu”, kur iepriekšējā līguma atsevišķi panti ir papildināti vai laboti. Protokolam valstis pievienojas tāpat kā jaunam līgumam.

Jau tas, ka Latvija Ietvaru konvenciju ir tikai parakstījusi, vairs neļauj mums darīt pilnīgi visu, ko gribam, minoritāšu tiesībās, kaut arī to vēl neesam ratificējuši. Saskaņā ar Vīnes konvencijas 18. pantu “valstij ir pienākums atturēties no pasākumiem, kas varētu graut līguma objektu un mērķi, ja tā ir parakstījusi līgumu.., kas pakļauts ratifikācijai, akceptēšanai vai apstiprināšanai, kamēr tā nav darījusi skaidru savu nodomu nekļūt par līguma dalībnieci”. Latvija nav oficiāli paziņojusi, ka tā netaisās pievienoties Ietvaru konvencijai, tātad “graujoši” rīkoties pret to mēs vairs nevaram.

Jau pirms daudziem gadiem oficiālos pasākumos esmu izteicis viedokli, ka Latvijai sen vajadzēja ratificēt Ietvaru konvenciju, ievērojot dažus priekšnoteikumus, jo tā kopumā nesatur mūsu valstij nepieņemamus noteikumus, izņemot varbūt pāris, kas būtu atsevišķi atrunājami. Savlaicīgi ratificējot Ietvaru konvenciju, mēs būtu atņēmuši pretiniekiem argumentāciju demagoģijai un spiediena izdarīšanai.

Atrunas ir pieļaujamas

Eiropas Padomes vai Eiropas Savienības runasvīri apgalvojot, ka, tagad ratificējot Ietvaru konvenciju, iesniegt atrunas vairs nedrīkstot.

Blēņas! Vienīgais avots ar visaugstāko autoritāti – ko drīkst un ko nedrīkst darīt ar kādu līgumu –, ir minētā Vīnes konvencija. Tās 19. pants atļauj formulēt atrunas līgumam vai iesniegt deklarācijas, parakstot, ratificējot, akceptējot, apstiprinot līgumu vai pievienojoties tam, izņemot, ja: (a) to aizliedz līgums (tātad tas līgums, kam atrunas grib izteikt); (b) līgums noteic, ka var izdarīt vienīgi īpašas atrunas, kas neietver doto atrunu; (c) atruna nav savienojama ar līguma objektu un mērķi.

Ne Ietvaru konvencija, ne Eiropas Padomes tās oficiālais skaidrojums nesatur ne aizliegumus izdarīt atrunas, ne noteic, kādas atrunas tai nav pieļaujamas. Vēl vairāk – konvencijas 19. pants skaidri izteikti “nepieciešamības gadījumos” atļauj izteikt tai “ierobežojumus vai atkāpes”, taču “tikai tās, kuras noteic starptautiskie juridiskie dokumenti, īpaši Eiropas Padomes konvencija par cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzību”. (Šī arī ir Eiropas Padomes konvencija, kas parakstīta 1950. gadā Romā. Latvija tai ir pievienojusies.)

Konvencija mums ir saistoša

Latvija piedalās šajā konvencijā, tā mums ir saistoša. Konvencijas 10. panta 2. daļa, piemēram, izteiksmes brīvību atļauj ierobežot ar “formalitātēm, noteikumiem un sodiem, kas ir noteikti ar likumu un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā nacionālās drošības, teritoriālās neaizskaramības vai sabiedrības drošības, nekārtību vai noziegumu novēršanas, veselības vai morāles aizsardzības, citu personu reputācijas vai tiesību aizsardzības nolūkā.., vai tiesu varas autoritātes un neatkarības uzturēšanai”.

Turklāt Ietvaru konvencijas 20. pants paredz, ka “jebkurai personai, kas pieder pie nacionālās minoritātes, jāievēro nacionālā likumdošana un citu personu tiesības, īpaši personu, kas pieder pie vairākuma vai citām nacionālajām minoritātēm”. Bet tās 21. pants neļauj pārkāpt “valstu suverēno vienlīdzību, teritoriālo neaizskaramību un politisko neatkarību”.

Tie ir mums īpaši svarīgi noteikumi. Ne velti Azerbaidžāna 2000. gada 26. jūnijā iesniegusi deklarāciju, ka tās pievienošanās konvencijai “neprezumē nekādas tiesības iesaistīties jebkādās darbībās, kas pārkāpj Azerbaidžānas teritoriālo neaizskaramību un suverenitāti vai iekšējo un ārējo drošību”. Līdzīgu deklarāciju, atsaucoties vēl uz

valsts vienotību, 1999. gada 7. maijā iesniedza Bulgārija. Vai Latvijā krieviski iznākošā prese, reģistrētas un nereģistrētas organizācijas minētos Cilvēka tiesību un Ietvaru konvencijas ierobežojumus ievēro? Un kāpēc mūsu varas institūcijas nekad neīsteno abu konvenciju noteiktos ierobežojumus?

Jādefinē nacionālā minoritāte

Ratificējot Ietvaru konvenciju, mums pamatā jāvadās pēc tā, lai nepārkāptu Vīnes konvencijas 19. p. (c) noteikumu, un tikai vispārējos vilcienos – kādas deklarācijas ir iesniegušas Ietvaru konvencijas dalībvalstis. Īpaši svarīgi ir ratificējot atrunāt savu jēdziena “nacionālā minoritāte” izpratni, jo ne 1995. gada Ietvaru konvencijā, ne arī ANO 1992. gada deklarācijā par personu tiesībām, kas pieder pie nacionālajām vai etniskajām, reliģiskajām un lingvistiskajām minoritātēm, minoritātes definīcija nav ietverta, tāpēc ka ne ANO, ne Eiropas Padomes dalībvalstis nav spējušas par to vienoties, jo dažādās valstīs vēsture, stāvoklis un tiesību normas šajā jautājumā ir ļoti atšķirīgas.

Līdz ar to šeit darbojas tāds pats starptautisko tiesību princips, kāds ir ietverts daudzu starptautisko konvenciju nobeiguma noteikumos, respektīvi, “noteikumus, kurus dotā konvencija skaidri izteikti nenoska, turpina regulēt starptautiskās paražas un valstu likumi”. Tādējādi nacionālās minoritātes definīcijas noteikšana pilnīgi pamatoti ir palikusi suverēnajā nacionālo valstu likumdošanas ziņā un jurisdikcijā.

Tā Austrija savā 1998. gada 31. marta deklarācijā atsaucas uz 1976. gada “Likumu par etniskajām grupām”, pie savām minoritātēm pieskaita “tikai Austrijas pilsoņus, kas pastāvīgi tur dzīvo, kuru dzimtā valoda nav vācu un kuriem ir sava etniskā kultūra”.

Dānija 1997. gada 22. septembrī par savu vienīgo minoritāti ir atzinusi tikai vāciešus, kas dzīvo Dienvidjitlandē. Tātad pat pārējie Dānijas vācieši nav tās minoritāte.

Igaunija 1997. gada 6. janvārī atrunāja, ka tā ar terminu “nacionālā minoritāte” saprot tikai Igaunijas pilsoņus, kuri dzīvo Igaunijas teritorijā; kuriem ir ilgstoši, cieši un noturīgi sakari ar Igauniju; kuri atšķiras no igauņiem pēc etniskajām, kultūras, reliģiskajām vai lingvistiskajām pazīmēm; ir motivēti ar pārliecību saglabāt savas kultūras tradīcijas, reliģiju vai valodu, kas veido to kopīgās identitātes pamatus.

Vācija 1995. gada 11. maijā par savām minoritātēm ir deklarējusi tikai dāņu, sorbu (rietumslāvu valodas grupa), frīziešu, sinti un čigānu izcelsmes VFR pilsoņus.

Luksemburga 1995. gada 18. jūlijā par minoritātēm deklarējusi tikai savus pilsoņus, kas pieder pie tautām, kuras “vairākas paaudzes” tur dzīvo (nenosakot tieši cik), kuras ir “saglabājušas atšķirīgas etniskās un lingvistiskās īpatnības”.

Malta 1998. gada 10. februārī izdalīja tikai tos, kam “ir pārstāvju palātas pasīvās un aktīvās vēlēšanu tiesības”. Polija 2000. gada 20. decembrī par kritērijiem noteica tikai Polijas pilsonību un pastāvīgo dzīvesvietu.

Slovēnija, atsaucoties uz savu konstitūciju un likumdošanu, 1998. gada 23. martā par savām minoritātēm deklarēja “autohtonos” itāliešus, ungārus un vietējos čigānus, neatsaucoties uz pilsonību.

Zviedrija 2000. gada 2. februārī par minoritātēm deklarēja sāmus, Zviedrijas somus, tornedalerus, čigānus un ebrejus.

Maķedonija 2004. gada 16. aprīlī par minoritāti deklarēja savus pilsoņus – turkus, vlahus, serbus, čigānus un bosniešus.

Krievija pamāca citus

Krievija savā 1998. gada 21. augusta deklarācijā nav ne ar vārdu pateikusi, kas ir tās desmitiem, ja ne simtiem iekarotās un pakļautās minoritātes, ko tā būtu tiesīga izdarīt, bet gan pilnīgi pretēji vispārpieņemtajiem starptautisko tiesību principiem augstprātīgi pamācīja citas suverēnas un neatkarīgas valstis, ka tās viņu suverēnā, iekšējā kompetencē esošo jautājumu izlēmušas pavisam citādi, nekā to savas ietekmes saglabāšanai gribēja Krievija. Tai nepatīk, ka citas valstis pilsonības jautājumā pilnībā pieturējušās pie vispārpieņemtajiem starptautisko tiesību principiem, kas noteikti gan 1930. un 1933. gada Hāgas pilsonības likumu kolīzijas konvencijās, gan 1997. gada Eiropas konvencijā par pilsonību, kuras 3. panta 1. daļā noteikts: “Katra valsts pati pēc sava likuma noteic, kas ir tās pilsoņi.”

Savā 1998. gada 21. augusta deklarācijā Krievija pilnīgi pretēji Vīnes un Ietvaru konvencijas iepriekš citētajiem noteikumiem ir paziņojusi, ka nevienam neesot tiesības vienpusēji, iesniedzot atrunas vai deklarācijas Ietvaru konvencijai, ietvert definīcijā nacionālās minoritātes terminu. “Mēģinājumi izslēgt no Ietvaru konvencijas ietvariem personas, kas pastāvīgi rezidē dalībvalsts teritorijā.., kurām agrāk bija pilsonība, bet kurām patvaļīgi to atņēma”, Krievijasprāt, esot pretrunā ar Ietvaru konvencijas mērķiem.

Krievija noklusē, ka tā domā valstis, kuras atbrīvojušās no PSRS okupācijas. Minētajām personām agrāk bija uz visiem laikiem pazudušās PSRS pilsonība, kas izzuda kopā ar šo valsti. Nevienam nevar atņemt to, kas vairs nepastāv. Visi, kas gribēja un varēja iegūt pilsonību pēc Baltijas valstu likumiem, pagājušo 14 gadu laikā to varēja izdarīt. Pilsonību nevienam nedāvina un neuzspiež. Kāpēc Krievija pati nepiešķīra savu pilsonību personām, kuru likteni tā apraud? Diemžēl minētās personas arī to nav lūgušas.

Pie minoritātēm jāpieskaita tikai pilsoņi

Ietvaru konvencija ir spēkā kopš 1998. gada 1. februāra. To nav ne parakstījusi, ne ratificējusi Francija, kas nekādu minoritāšu politiku neatzīst, ne Turcija, kas nevēlas atzīt kurdu autonomiju. Konvenciju nav ratificējušas Andora, Beļģija, Gruzija, Grieķija, Islande, Latvija, Monako un Nīderlande. To ratificējušas 35 Eiropas valstis, no kurām atrunas vai deklarācijas iesniegušas 15, no tām tikai 8 ir skaidri definējušas savu minoritātes izpratni, pēdējo vairākums – 5 – pie minoritātēm pieskaita tikai savus pilsoņus.

Tā jārīkojas arī Latvijai, jo personas, kas nav savu dzīvi pastāvīgi saistījušas ar politisko uzticību noteiktai valstij, nevar leģitīmi pretendēt uz minoritātes tiesību izmantošanu. Skaidrs, ka Latvijai piederību pie minoritātes arī jāsaista ar pilsonību, kā arī ierobežojošiem vēsturiskiem un skaitliskiem kritērijiem, jo visu tuvu pie 100 pie mums dzīvojošo etnosu pārstāvjiem tiesības uz pamatizglītību savā valodā Latvija nekad nespēs nodrošināt. Vācijā dzīvo ap 3 miljoniem turku. Viņu tik liela daļa ir ieguvusi Vācijas pilsonību, ka kanclers Šrēders bija spiests iestāties par Turcijas uzņemšanu Eiropas Savienībā. Bet par minoritāti Vācija deklarējusi tikai tā etnosa pārstāvjus, kas tur dzīvo ap 1000 gadu.

Citas atrunājamas lietas

Ietvaru konvencija zināmas minoritāšu tiesības tās 11. un 14. pantā saista ar apgabaliem, kur tās dzīvo “tradicionāli vai ievērojamā skaitā” (14. p. 2. daļa). Tur tad viņiem arī jānodrošina izglītība savā valodā. Vai Latvija atrunās šos novadus kā Dānija, un kādus?

13. p. noteic “atzīt” iespēju veidot savas privātās skolas “bez finanšu saistībām no valsts puses”. Te nav problēmu. 11. p. 3. daļa satur piesardzīgi formulētu un dažādi atrunātu noteikumu, ka šādās “tradicionāli vai ievērojamā skaitā” minoritāšu apdzīvotās vietās “jāsekmē, savu tiesību sistēmu ietvaros, kur tas ir piemēroti, pēc vienošanās ar citām valstīm, ievērojot īpašos apstākļus, apzīmēt tradicionālos vietvārdus, ielu nosaukumus un citus topogrāfiskos nosaukumus.., kad pēc tā ir pietiekams pieprasījums”.

Te jādomā, kā rīkoties, kā un ko atrunāt, konvenciju ratificējot, jo, piemēram, Latgalē minoritāšu citviet ir tik daudz, ka uz attiecīgajām plāksnītēm vietas nepietiks. Varbūt vislabāk piekāpties latgaliešiem, kas uzskata, ka viņiem ir sava valoda, un vietvārdu uzrakstus rakstīt latgaliski, jo beigu beigās viņi vienīgie un neviens cits tur dzīvo gadu tūkstošus?!

16. pantā noteikts, ka “pusēm jāatturas no pasākumiem, kas izmaina iedzīvotāju proporcijas teritorijās, kuras apdzīvo pie nacionālajām piederošās personas”. To garantēt Eiropas Savienībā noteiktās darbaspēka pārvietošanās brīvības apstākļos ir nereāli. Šis noteikums sagatavots, arī pilnīgi nezinot postsociālisma valstu vēsturisko pieredzi, kur PSRS veselas tautas, piemēram, čečeni, inguši, kabardieši u. c., tika pilnībā deportētas no savas dzimtenes. Līdzīgi Dienvidslāvijas sabrukuma laikā desmitiem tūkstošu iedzīvotāju tika iznīcināti vai izdzīti pēc nacionālās vai reliģiskās pazīmes. Latvijā ir pagasti, no kuriem latviešus Padomju Savienība masveidā deportēja, pēc kara tur masveidā ieveda nelatviešus un izveidoja no tiem veselus kolhozus. Šādas pamattautas masu deportācijas, citu etnosu ievešanas politikas un divu pasaules karu iespaidā piecās lielākās Latvijas pilsētās, galvaspilsētu ieskaitot, pati pamattauta, kas izveidoja šo valsti, – latvieši – ir palikuši par minoritāti paši savā dzimtenē! Pēc Ietvaru konvencijas iznāk, ka arī tad esošajā iedzīvotāju sastāvā neko vairs nedrīkst grozīt! Tas noteikti jāatrunā, konvenciju ratificējot.

Citu vērā ņemamu problēmu Ietvaru konvencijā nav.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!