Šodien Suzanna Bergere aizraujoši aprakstīja Raula Valenberga gadījumu zviedru konservatīvi liberālajā laikrakstā Svenska Dagbladet. Cerams, ka nevienam nav jāskaidro, kas bija R. Valenbergs un kā viņš, izmantojot savu diplomātisko imunitāti, Otrā pasaules kara plosītajā Budapeštā glāba cilvēkus no nacistu nagiem. Tomēr pēc kara beigām par viņa atrašanās vietu nekas nebija dzirdēts.
Bergere bija neatkarīgā vēsturniece krievu-zviedru izmeklēšanas komisijas sastāvā, kura savukārt ar kopīgiem pūliņiem centās noskaidrot, kas tad noticies ar baņķieru Valenbergu dzimtas cēlo atvasi. Viņas galvenās tēzes īsumā ir: Valenbergi Zviedrijas neitralitātes politiku izmantoja personīgam labumam. Kad bija izdevīgi un bija iespējams viņu uzņēmumi tirgojās ar nacistiem, kad politiskā un ekonomiskā konjunktūra mainījās – ar Rietumiem. Tomēr runa nav par kaut kādām sīkām summām, bet gan par visai izdevīgiem kredītiem un peļņas iespējām. Valenbergu loma Ungārijas industrijas darījumos darīja aizdomīgu Padomju Savienību, kas savukārt iespējams „nozūmēja” Raulu tikko, kā bija padzinuši nacistus no Budapeštas. Ņemot vērā, ka tūlīt pēc kara Krievija Zviedrijai bija drauds numur viens, bet Valenbergi savukārt bija pazaudējuši savu reputāciju sadarbojoties ar nacistiem, zviedru diplomāti nekādi nespēja uzstāt, lai Padomju Savienība paskaidro, kas ir noticis ar zviedru diplomātu. Savukārt PSRS diplomāti ar dziļām aizdomām raudzījās uz Valenberga impēriju kā savdabīgu ASV Trojas zirgu Eiropā.
Tā nu īsumā skan bēdīgais stāsts par to, kā valsts aizmirst savus pilsoņus un kā radinieki vismaz uz laiku ir spiesti aizmirst par savu radinieku, jo ir iespiesti paši savas naudaskāres radītajā slazdā. Lai arī līdzīgas spekulācijas par Valenberga likteni jau bija dzirdētas iepriekš, tomēr Bergeres izklāstītā versija kārtējo reizi pasvītro Zviedrijas pastāvīgo dilemmu. Proti, starp vērtībām un augsti uzstādīto morāles latiņu ārpolitikā no vienas puses un zviedru tautsaimniecības interesēm no otras puses. Kā arī par nelaimīgo nespēju nošķirt valsts ekonomiskās intereses no atsevišķu indivīdu ekonomiskajām interesēm.
Šāda vēstures mācībstunda man savukārt atsauca atmiņā sarunu ar kādu latviešu diplomātu pagājušnedēļ. Viņš šķita norūpējies par koalīcijas valdības biznesa interešu vadīto ārpolitiku. Kad ir šitādi šleseri un kalvīši pie varas, kuriem viņu privātā biznesa intereses ir svarīgākas par visu, mēs pamazām kļūstam par Krievijas pakalpiņiem, viņš noteica. Nu jā – esam jau sākuši ievērot Krievijas Federācijas likumus attiecībā uz saviem masu medijiem. No savas puses es vienīgi ceru, ka Latvija nekad nekļūs par atsevišķu indivīdu biznesa interešu ķīlnieku kā savulaik Rauls Valenbergs nonāca savas ģimenes ekonomisko interešu un Aukstā kara gūstā.