Raksts

Bīstamie sakari


Datums:
01. aprīlis, 2008


Autori

Vjačeslavs Dombrovskis


Foto: Eve

De jure mēs esam pieņēmuši Rietumu liberālo tradīciju, kurā valsts ir pakalpojumu sniedzējs, taču de facto joprojām esam lojāli tādai valsts koncepcijai, kuru radīja Ļeņins — valsts kā indivīda paverdzinātājs un ekspluatators.

Vai Latvija ir demokrātija? Ļoti grūts jautājums. Aplūkosim divus šķietami vienkāršus, bet pēc būtības ļoti atšķirīgus uzskatus par to, kā funkcionē šī valsts. Tie, kas Latviju nešaubīgi nosauc par demokrātiju, pamatojumam min faktu, ka vēlētāji ievēl savus pārstāvjus Saeimā, kura apstiprina valdību. Viņi atzīmē — ja vēlētāji ar Saeimas vai valdības darbu nav apmierināti, viņi nākamajās vēlēšanās to var izbalsot. Saskaņā ar šo viedokli šādi tiekot nodrošināts tas, ka vēlētie tautas pārstāvji (kuri vēlas tikt pārvēlēti) darbosies — pārsvarā — savu vēlētāju interesēs.

Taču pēdējos gados ar pieaugošu intensitāti ir uzdots jautājums, vai augšminētais raksturojums atbilst lietu patiesajam stāvoklim. Daži kritiski domājoši cilvēki uzskata — lai gan politiķus ievēl vēlētāji, viņi pārsvarā rūpējas par nelielu, labi organizētu biznesa grupējumu interesēm. Izmantojot viņiem piešķirto likumdevējvaru un izpildvaru, politiķi aizstāv grupējumu biznesa intereses un rada tiem peļņas iespējas. Kad pienāk vēlēšanu laiks, biznesa grupējumi šo peļņu izmanto, lai finansētu dārgas vēlēšanu kampaņas, kuras palīdz politiķiem tapt pārvēlētiem. Saskaņā ar šo viedokli — kurš ir pesimistiskāks par pirmo — Latvijā, iespējams, ir demokrātija de jure, taču de facto tā drīzāk atgādina kādu oligarhijas paveidu.

Uzreiz jāatzīstas, ka man nav atbildes uz būtisko jautājumu, vai Latvija ir demokrātija ne tikai de jure, bet arī de facto. Taču domāju, ka varu piedāvāt pierādījumus, kas šajā jautājumā ieviesīs nedaudz lielāku skaidrību. Manas uzmanības degpunktā ir diezgan specifisks temats — vai politiskie sakari ietekmē uzņēmuma darbības rezultātus? Piemēram, vai ziedojumi vēlēšanu kampaņām nozīmē, ka firma aug straujāk, nekā līdzīga firma, kas nav ziedojusi? Labi funkcionējošā demokrātijā politiskajiem sakariem nevajadzētu ietekmēt individuālu uzņēmumu darbības rezultātus, jo lielākajai daļai vēlētāju nepatiktu doma par to, ka politiķi izmanto savu amatu, lai sagādātu peļņu konkrētiem uzņēmējiem. Politiskās partijas parasti neatzīstas, ka pastāv quid pro quo attiecības starp partiju un to kampaņas sponsorējušajiem cilvēkiem. Parasti tiek stāstīts, ka ziedojumi gluži vienkārši ir atbalsta izpausme partijas programmai, līdzīga vēlētāja balsojumam. Taču de facto oligarhijā ziedojumi ir daļa no nerakstītās vienošanās starp politiķiem un biznesa interesēm.

Šajā rakstā piedāvāšu pārliecinošas liecības par to, ka politiskajiem sakariem ir nozīme un, konkrētāk runājot, ziedojumi kampaņām nes labumu firmām, kuras tos veic. Mēģināšu arī aplūkot iegūtos datus plašākā kontekstā, pievēršoties sakaru cēloņiem un sekām.

Taču, iekams turpināt, es gribētu atbildēt uz iespējamo iebildumu. Kritisks lasītājs var jautāt: “Nu un tad?”. Ir taču gana pierādījumu politiķu korumpētībai un viņu saiknei ar uzņēmumiem, vai ne tā? Jā, bez šaubām, un avīzēs netrūkst rakstu par šo tēmu. Taču tās ir atsevišķos gadījumos balstītas liecības, un kā tādas tās nekad nevar būt līdz galam pārliecinošas. Mēs zinām, ka ir gadījumi, kad politiķi patiešām ir korumpēti, un ir gadījumi, kad viņi tādi nav. Būtiskais jautājums ir — vai korupcija ir izņēmums? Vai tomēr norma? Citiem vārdiem, mums būtu jānoskaidro, vai vidusmēra firma gūst labumu no politiskajiem sakariem, un tieši šādus pierādījumus es grasos piedāvāt.

Vai sakariem ir nozīme?

Būtu jāsāk ar “politisko sakaru” skaidru definēšanu. Pētījuma[1] laikā es aplūkoju divu veidu saiknes. Pirmkārt, par firmu ar politisku saikni uzskatu ikvienu uzņēmumu, kurš ir tieši ziedojis[2] politiskai partijai vai arī darījis to caur līdzīpašniekiem vai valdes locekļiem. Pētījuma fokuss bija 2002.gada parlamenta vēlēšanu cikls — iemeslus, kādēļ to izvēlējos, paskaidrošu vēlāk. Otrkārt, arī tādu uzņēmumu, kura līdzīpašnieks vai valdes loceklis ir politiķis vai bijušais politiķis, uzskatu par firmu ar politiskiem sakariem (turpmāk tekstā ar jēdzienu “politiķis” būs apzīmēti Saeimas deputāti un/vai ministri). Es aplūkoju visus uzņēmumus[3] un politiķus laika posmā no 1996. līdz 2005.gadam. Par uzņēmumu darbības rezultātu rādītāju izvēlējos apgrozījumu.[4]

Metodoloģija ir sekojoša.[5] Iesāku ar to, ka ar Lursoft datu bāzes starpniecību identificēju visus aktīvos uzņēmumus, kuriem ir politiski sakari (saskaņā ar iepriekš minētajiem saistības kritērijiem). Šādā veidā es identificēju 844 firmas, kuras ir saistītas ar politiķiem caur kampaņu ziedojumiem 2002.gada vēlēšanu ciklā. Jāpiezīmē, ka tikai 188 no tām bija ziedojušas tieši (t.i. kā juridiskas personas), kamēr citas to darīja caur līdzīpašniekiem vai valdes locekļiem. Tālāk identificēju 554 uzņēmumus, kuri ir saistīti ar 259 politiķiem[6] (vai bijušajiem politiķiem). Tad katrai no saistītajām firmām piemeklēju līdzīgu, analoga izmēra (par pamatu ņemot aktīvus) nesaistītu firmu no tās pašas nozares. Tādējādi tika izveidota kontroles grupa, kuru var izmantot, lai veiktu salīdzinājumu starp politiski saistītiem uzņēmumiem un tiem līdzīgiem, bet politiski nesaistītiem uzņēmumiem. Piemēram, kampaņām ziedojušo firmu gadījumā šāds vienkāršs salīdzinājums atklāja, ka politiski saistīto uzņēmumu apgrozījuma pieaugums ir gandrīz divas reizes lielāks, nekā nesaistītajos uzņēmumos. Atklāju, ka vidējais apgrozījuma pieaugums 2002.gada vēlēšanu ziedotājiem bija 8%, kamēr vidējais apgrozījuma pieaugums līdzīgām firmām bez politiskajiem sakariem bija 4,3%. Firmām, kuras ir saistītas ar politiķiem, vidējais apgrozījuma pieaugums bija par 50% lielāks nekā salīdzināmām ar politiķiem nesaistītām firmām.

Šajā brīdi kritiski noskaņots lasītājs varētu norādīt, ka “korelācija nenorāda uz cēloņsakarību” un pastāv citi faktori, kuri varētu būt ietekmējuši šo rezultātu. Piemēram, saistītajām firmām, iespējams, ir gudrāki vadītāji, kuri ir attiecīgi veiksmīgāki biznesā un arī politiski aktīvāki. Vai arī, iespējams, cēloņsakarība ir pretēja — jādomā, ka veiksmīgi uzņēmumi ziedo kampaņām, jo var atļauties to darīt. Izpētīt, vai politiskajiem sakariem ir kauzāla ietekme uz uzņēmuma darbības rādītājiem, ir diezgan grūts uzdevums. Viens no veidiem varētu būt negaidīta ārēja notikuma aplūkošana, kas varētu ietekmēt sakarus. Iedomāsimies vienkāršāku piemēru — elektrību, kurai, kā zināms, lielākajā daļā gadījumu ir būtiska loma ražošanā. Noteikt tās nozīmību, vienkārši izanalizējot uzņēmuma darbības rādītājus un elektrības patēriņu, ir smags uzdevums. Taču, ja gaisma pēkšņi nodziest, t.i. pārtrūkst elektrības piegāde, mēs iegūstam pietiekoši skaidru priekšstatu par enerģijas nozīmību.

Manuprāt, ir bijuši vairāki gadījumi, kad Latvijas politikā “nodzisa gaisma” — piemēram, kad Latvijas ceļš (LC) 2002.gadā neiekļuva parlamentā. LC Latvijas politikā bija īpaša loma. Domāju, ka pastāv reāla iespēja, ka nākotnes vēsturnieki laika posmu no 1991. līdz 2002.gadam dēvēs par “Latvijas ceļa ēru”. LC bija partneris katrā no deviņām šajā periodā valdījušajām koalīcijām. Nav šaubu, ka partijas politiskā ietekme bija milzīga. Taču 2002. gada vēlēšanās LC pietrūka 0,1 % balsu, lai pārvarētu 5 % barjeru. Tas bija negaidīti, jo lielākā daļa sabiedriskās domas aptauju prognozēja, ka LC iekļūs Saeimā. Vēl viens pārsteigums bija Latvijas Pirmā partija (LPP), kura ieguva 9,5 % balsu, lai gan aptaujas tai ievēlēšanu neprognozēja. Lieki piebilst, ka uzņēmumiem, kuri bija saistīti ar LC, tas bija nepatīkams pārsteigums.

Es atklāju, ka uz katriem 1000 latiem, kurus uzņēmums bija ziedojis LC, tas 2003.gadā zaudēja 2,9% no apgrozījuma. Tādējādi LC vidusmēra ziedotājs, kas bija ziedojis 6,8 tūkstošus latu, pēcvēlēšanu gadā zaudēja gandrīz 20% no apgrozījuma. Tā nav maza summa, ja ņem vērā, ka 2002.gadā LC ziedotāju vidējais apgrozījums bija gandrīz 1,4 miljoni latu. Salīdzinājumam, uzņēmums, kurš bija ziedojis LPP, 2003.gadā uz katriem ziedotajiem 1000 latiem ieguva 2,8% apgrozījuma pieaugumu. Tā kā vidējais ziedojums LPP bija lielāks (12,2 tūkstoši latu), tad apgrozījuma palielinājums 2003.gadā bija 34%. Informācijai — vidējais apgrozījums firmām, kuras bija ziedojušas LPP, 2002.gadā bija 803 tūkstoši latu. Tas ir spēcīgs apliecinājums tam, ka politiskajiem sakariem ir nozīme.[7] Ja uzņēmums, tā valdes locekļi vai līdzīpašnieki ziedoja tikai tādēļ, lai “atbalstītu” savus kandidātus, tad vēlēšanu iznākumam nevajadzētu tik jūtami atbalsoties apgrozījuma rādītājos.

Sekas

Ja pieņemam, ka politiskajiem sakariem ir nozīme, tad nākamais jautājums ir — kādas ir to sekas mūsu, šīs valsts iedzīvotāju dzīvē? Daži varētu teikt — fakts, ka politiķi sagādā labumu dažiem uzņēmumiem, patiesībā nav nekas slikts. Var jau būt, taču tas ir atkarīgs no tā, kādā veidā uzņēmumi šo labumu iegūst. Uzņēmēju pamata motivācija ir peļņa. To var panākt veidā, no kura iegūst sabiedrība — piemēram, ar inovācijām, ražojot preces un pakalpojumus un konkurējot savā starpā, lai patērētājam par viņa iztērēto naudu piedāvātu vislabāko preci. Taču uzņēmumi nemulst, gūstot peļņu arī citos veidos — nodrošinoties ar monopola stāvokli, atbrīvojoties no konkurentiem, bloķējot jaunu uzņēmumu ienākšanu tirgū. T.i., viņi to dara, ja vien viņiem par to nekas nedraud. Tātad, peļņas meklējumiem ir arī “tumšā puse”.

Kā uzņēmums var gūt peļņu, izmantojot politiķu palīdzību, un kādas ir tā sekas?

Pirmkārt, ir pietiekoši daudz iespēju krāpties ar valsts iepirkumu. Ir pamats aizdomām, ka valsts sektora pirkumi ir bijuši dārgāki, nekā nepieciešams, un dažos gadījumos arī pilnīgi lieki. Otrkārt, politiskie sakari (piemēram, caur ziedojumiem kampaņai) var kalpot kā rokas nauda, lai nākotnē saņemtu zināmus pakalpojumus. Piemēram, daži nesenie notikumi liek domāt, ka Rīgas pilsētā ir ļoti grūti jebko uzbūvēt, iepriekš nepiekukuļojot Rīga domes amatpersonas. Iespējams, ka tie, kuri ar ziedojumiem palīdzējuši uzvarējušajām partijām tikt pie varas, dabū atlaides. Iepriekš minētie piemēri ir jau daudz pārrunāti un to interpretējums ir vienkāršs — abos gadījumos runa ir par zādzību, kuras upuri esam mēs. Piemēram, ja būvatļaujas iegūšanai jaunas dzīvokļu mājas būvniecībai Rīgā būs jādod pamatīgs kukulis, tad būvuzņēmumi to uzskatīs par biznesa izdevumu un pārnesīs to uz patērētāju, palielinot cenu. Bez šaubām, tas, kas padara šo zādzību par īpašu, ir upuru nezināšana — itin bieži viņi nemaz nenojauš, ka kāds rosās pa viņu kabatām.

Ir vēl viens, trešais veids, kā uzņēmumi var gūt labumu no politiskajiem sakariem. Un tas ir vissliktākais no visiem. Politiķi izmanto savu amata stāvokli, lai veidotu monopolus — viņi rada šķēršļus jaunu uzņēmumu ienākšanai un sarežģī dzīvi konkurentiem, vienkārši dodot priekšroku firmām, kas ar viņiem saistītas. Ekonomisti šo parādību nodēvējuši par privilēģiju radīšanu. Diemžēl piemēri nav tālu jāmeklē. Piemēram, nesenie vietējo pašvaldību lēmumi, kuri būtu faktiski radījuši reģionālos atkritumu savākšanas monopolus. Monopola stāvoklis nozīmē milzu peļņu un augstas cenas. Vēl vairāk, ar laiku šāda mijiedarbība starp politiķiem un biznesu novedīs pie tādas ekonomikas, kurā lielākā daļa uzņēmumu darbosies stingri definētu nišu robežās, un tos sargās detalizēti likumi un viņu partneru-politiķu vara. Nebūs ne inovāciju, ne labklājības. Labākie un saprātīgākie muks uz citām valstīm, atstājot tirgū tikai plutokrātus un tos, kurus viņi var apmuļķot un ekspluatēt. Pēdējo gadu procesi Krievijā ir labs šādas attīstības piemērs.

Saknes

Ja piekrītat, ka politiskie sakari rada pamatu satraukumam, tad dabiski rodas nākamais jautājums — ko darīt? Netrūkst priekšlikumu par to, kā apturēt korupciju, taču daudzi no tiem ir no sērijas “aizliegt un aizmirst”. Piemēram, ideja aizliegt privātpersonu ziedojumus un finansēt vēlēšanu kampaņas tikai un vienīgi no valsts budžeta. Man ir lielas šaubas par šādu naivu risinājumu efektivitāti. Ja par piemēru ņem ziedojumus kampaņām — juridiskām personām aizliedza ziedot partijām, taču faktiski uzņēmumi turpināja to darīt caur personām, kas ar tiem saistītas, piemēram, valdes locekļiem un līdzīpašniekiem. Vai arī, piemēram, nesenais disputs ap Tautas partijas vēlēšanu kampaņu. Kur beidzas vārda brīvība un sākas politiskā kampaņa? Skeptiski vērtēju “vienkāršus” risinājumus, jo tie apkaro simptomus, nevis cīnās ar problēmas sakni.

Kādi tad ir šie cēloņi? Problēmas būtību var raksturos sekojoši — uzņēmumi grib gūt peļņu, politiķi un valsts amatpersonas var uzņēmumiem to nodrošināt, viltīgā, grūti atklājamā veidā piešķirot tiem monopola varu. Politiķi tā rīkojas, ja vien viņi, vēlēšanām pienākot, var izvairīties no atbildības. Bizness no savas puses var likt lietā iegūto peļņu, lai finansētu “smadzeņu skalošanu” vēlēšanu kampaņās par labu politiķiem, kuri viņiem palīdzējuši. Rezultātā valsti sagrābj interešu grupas un demokrātija tiek vājināta.

Diemžēl nav vienkāršu risinājumu, kā tikt galā ar šo problēmu. Nav brīnumnūjiņas, nav likuma, kas var kaut ko aizliegt, nav iespējams kādam samaksāt, lai viņš lietas sakārtotu. Taču no iepriekš minētā izriet vairāki atzinumi, kuriem īsumā gribētu pieskarties.

Cēlonis Nr.1: “Valsts” pielūgšana

Tas ir mūsu padomju pagātnes mantojums — mēs valsti uztveram kā sava veida svētu vienību, kurai jābūt klātesošai pilnīgi visās cilvēka dzīves jomās un jāmēģina atrisināt visas problēmas. Tas ir krasā pretstatā Rietumu liberālajai tradīcijai, saskaņā ar kuru valsts vispirmām kārtām ir pakalpojumu sniedzējs — cilvēku veidota valdība cilvēkiem. De jure mēs esam pieņēmuši Rietumu tradīciju, bet de facto savā apziņā joprojām esam lojāli tādai valsts koncepcijai, kuru radīja Ļeņins un viņam līdzīgie, proti, valstij, kura radīta, lai indivīdu paverdzinātu un ekspluatētu. Rezultātā rodas plaši izplatītā neizpratne par attiecībām ar “valsti”. Diemžēl lielākā daļa cilvēku nešķiet apzināmies, ka “valsts” nav svētums, bet gan institūcija, kuru vada cilvēki, kam piemīt zināmas vājības. Būtiskas šīs neizpratnes sekas ir pārāk lielas varas piešķiršana valstij.

Aplūkosim Ceļu policijas piemēru. Ierindas policisti saņem ļoti mazu algu (aptuveni 300-400 latu), bet viņiem uz ceļa piemīt milzīga vara. Viena no šīs varas izpausmēm ir tas, ka viņiem, šķiet, piemīt liela brīvība izvēlēties veidu, kā iedzīvināt satiksmes noteikumus. Viņi reti ir redzami, patrulējot ielās, kas būtu efektīvs likuma iedzīvināšanas veids, taču ne pārāk ienesīgs. Tā vietā policisti parasti slēpjas tur, kur automašīnu vadītājiem ir lielākas iespējas pārkāpt noteikumus. Bez šaubām, šī ir pelņas (kukuļu) maksimizēšanas stratēģija — saskaņā ar dažiem aprēķiniem dienas “ieņēmumi” kukuļos atbilst oficiālajai viena mēneša darba algai. Daļēji tas ir izskaidrojums ar to, ka policistiem piemīt liela vara darboties tā, kā viņiem tīk, un tādēļ viņi patrulēšanas vietā izvēlas slēpšanos.

Cēlonis Nr.2: etniskā šķelšanās

Viens no nerakstītajiem Latvijas politikas likumiem ir “100 mīnus x”, kurš nosaka, ka koalīcijas formēšana sākas, no 100 Saeimas deputātiem atņemot x jeb tos mandātus, kuri ir tā saucamajām “krievu” partijām. Vēsturisku iemeslu dēļ latviski runājošais vairākums izjūt nepatiku pret krieviski runājošo mazākumu, un, iespējams, tam ir pamats. Vairākums konsekventi rūpējas par to, lai mazākums maksātu nodokļus, bet vienlaikus — lai tam nebūtu nekādas teikšanas par to, kā darbojas valdība. Tas ir nožēlas vērts fakts, ka lielākā daļa etnisko latviešu apzināti vai neapzināti balso par “krievu turēšanu pa gabalu” un politiskās partijas labprāt tam pakļaujas. Ja liela daļa iedzīvotāju tikai uz etniskā pamata vien ar prieku atņem balsstiesības otrai iedzīvotāju daļai, tad diezin vai tur ir kas līdzams. Taču tiem, kas gūst baudu no “krievu izstumšanas”, jāapzinās, ka par to ir jāmaksā.

Korumpēti politiķi būtiski ļoti iegūst no etniskās šķelšanās. Ja balsošana nenotiktu saskaņā ar etnisko izcelsmi, tad, iespējams, pretkorupcijas vēlēšanu programmas iegūtu vairāk balsu, nekā tās iegūst tagad. Dažkārt pūliņi noslēpt patieso motivāciju, kas slēpjas aiz saukļa “turēt krievus pa gabalu”, ir teju absurdi. Piemēram, ik reizi, kad kāds saka kaut ko kritisku par Tautas partijas dārgo Gaismas pils projektu, viņš tiek nodēvēts par latviešu pretinieku un apsūdzēts “Maskavas interešu” aizstāvēšanā.

Cēlonis Nr.3: Vēlētāju cilvēkkapitāls

Tā ir veca patiesība, ka katra tauta saņem tādu valdību, kādu ir pelnījusi. Politiķi uzskatīs aizdomīgos sakarus ar uzņēmējiem par pievilcīgiem tikai tik ilgi, kamēr viņi vēlēšanās varēs tikt sveikā cauri. Un viņi var tikt sveikā cauri tikai tad, ja vēlētāji ir neizglītoti, nezinoši un notiekošajā neieinteresēti. Ja vēlētāju kopumu apmierina stāvoklis, kad pār viņiem valda, un valdīšana tiek uztverta nekritiski, tad de jure demokrātija ir labākais, uz ko viņi var cerēt.
_____________________

[1] Vyacheslav Dombrovsky, “Political Connections and Firm Performance: The Latvian Way”, Stockholm School of Economics and Baltic International Centre for Economic Policy Studies

[2] Grozījumi, kas aizliedz juridiskām personām ziedot politiskām partijām tika pieņemti 2004.gadā, skat. http://www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=84877

[3] Izņemot bankas, valsts uzņēmumus un bezpeļņas organizācijas.

[4] Jebkurš uzņēmuma darbības rezultātu rādītājs, kura pamatā ir deklarētā peļņa, noteikti būtu šaubīgs plaši izplatītā pieņēmuma dēļ par izvairīšanos no nodokļiem.

[5] Sīkāks metodoloģijas apraksts atrodams rakstam pievienotajā pētījumā.

[6] Informācijai — kopš neatkarības atgūšanas Latvijā bijuši 527 valsts līmeņa politiķi.

[7] Sīkāk skat. pētījuma tekstu, kurā ir arī citi interesanti dati par politisko sakaru ietekmi.


Cik var runāt par naudu?!

Kam no valsts finansējuma bail

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!