Raksts

Bīstamās ideoloģijas; cilvēka unikalitāte kā vērtība


Datums:
09. augusts, 2010


Autori

Iveta Kažoka


Šis ir ambiciozākais bloga ieraksts manā mūžā.

Tas nāk kā atvainošanās par to, ka es ilgu laiku neesmu blogojusi par nopietnām tēmām. Tas nav tādēļ, ka es nedomātu ne par ko citu kā par ikdienas politiskajiem notikumiem. Ne tuvu nē.

Problēma ir 2010.gada sniegtajās iespējas zinātkāriem tipāžiem. Tādiem kā man. Kādēļ par kaut ko reflektēt, ja brīdi var izmantot tam, lai uzzinātu kaut ko jaunu? Vienalga kur: fantastiskajā 3quarksdaily blogā vai citos ~10 manis regulāri apmeklētajos interneta resursos, no Amazon iekrātajā grāmatu kaudzē, audiostāstiem pleijerā, kādā no 7 lieliskajiem starptautiskajiem žurnāliem, ko cenšos izlasīt.

Nepārprotiet: man patīk šis laiks. Es tikai ar šausmām varu sevi iedomāties dzīvojam kaut kad pagātnē, kad šādu iespēju nebija. Taču jaunas, interesantas un kvalitatīvas, informācijas pārbagātībai ir cena – un tā parādās šī bloga jauno ierakstu retumā.

Tā tad bija mana atvainošanās.

Tagad par konstruktīvo.

* * *

Man šķiet, ka esmu sapratusi kaut ko ļoti svarīgu par politiku, cilvēktiesībām un ideoloģijām.

Kā vairums atziņu par tēmām, par kurām ir domājuši daudzi cilvēki, tās nav diži oriģinālas. Iespējams, pat kādam šķitīs banālas. Bet man tās nācas kā atklāsme, kas negaidīti ļāva “saslēgties” idejiski vienotai atbildei uz vairākiem jautājumiem, kas mani mocījuši vismaz desmit gadus.

Raksturojumam daži no šiem jautājumiem:

  • kādēļ skaistu ideju ieviešanas rezultātā iet bojā cilvēki?
  • vai ir kāds kritērijs, kas padara vienas ideoloģijas labākas par citām?
  • kādēļ mūsdienās tiek īpaši izcelti nacisma vai komunisma upuri, bet daudz mazāka vērība tiek pievērsta tiem miljoniem, kas gājuši bojā, citiem dzenoties pēc peļņas?
  • kas padara cilvēktiesības par vērtību?
  • vai ir iespējamas veiksmīgas alternatīvas mūsdienu liberāli demokrātiskajam standartam – ja jā, kurā virzienā tās meklēt?

Jā, tieši tik ambiciozi.

Tiem, kam nav laika lasīt – rezumētas atbildes uz šiem jautājumiem atrodamas pašās ieraksta beigās.

Bet nedaudz par kontekstu:

pēdējos 2 mēnešus brīvos brīžos esmu izlasījusi/noklausījusies vismaz 15 grāmatas par Āfriku. Savu pēkšņo interesi par šo reģionu izskaidrot nemāku, bet tas arī nav svarīgi. Jebkurā gadījumā: šīs grāmatas ir ļoti vērtīgi izlasīt katram ” rietumniekam”, kam šķiet, ka 20.gadsimta vienīgie Lielie Ļaunumi bija nacisms un staļinisms. Āfrikā miljoniem cilvēku tika brutāli nogalināti, koloniālajiem režīmiem dzenoties pēc bagātībām (Beļģija sava karaļa politikas upurus Kongo sāka atzīt tikai pirms dažiem gadiem). Vēl miljoni – saasinātos etniskos konfliktos, kas pārvērtās par genocīdu. Vēl miljoni – tādēļ, ka farmācijas biznesa interešu dēļ Āfrikas iedzīvotājiem nebija pieejamas lētas zāles, kas ļautu dzīvot AIDS slimniekiem, tai skaitā maziem bērniem. Tas gan nenozīmē, ka dzīve Āfrikā pirms kolonistu atnākšanas bija idille – ir liecības, ka Āfrikas tradicionālajās sabiedrībās plaši izplatīta bija vardarbība pret sievietēm un cilvēku upurēšana (piemēram, tikko dzimušu dvīņu iznīcināšana).

Kādā brīdi, lasot par šīm šausmām, es pēkšņi sapratu morālos/psiholoģiskos cēloņus tam, kādēļ tika zaudētas tik daudzas dzīvības. Atklāju arī to, kas vieno nacisma vai komunisma ideoloģiju ar sakāpinātu nacionālismu, dzīšanos pēc peļņas, neiejaukšanos reālpolitisku apsvērumu rezultātā un pat atsevišķas tradicionālās sabiedrības.

Atbilde: tā ir reāli dzīvojošā cilvēka vērtības nonivelēšana, cilvēku likteņu dehumanizācija (vienalga – vai izteikta šķiru cīņas vai peļņas, vai makroekonomisko rādītāju utt. valodā). Cilvēki iet bojā tad, kad pret cilvēku sāk izturēties kā pret saskaitāmu, AIZVIETOJAMU vienību. Tiklīdz cilvēku ir iespējams izteikt skaitliski, parādās risks. Tiklīdz cilvēks vairs netiek uztverts kā unikāla pašvērtība, bet gan kā DAĻA no kaut kāda kopuma (nācijas, šķiras, darbaspēka, kopienas, trešās pasaules valstis), šo unikālo pašvērtību kļūst vieglāk UPURĒT. Kad dzīva cilvēka acu skatienu aizstāj abstrakcija (skaitlis, kategorija), psiholoģiski kliedējas atbildība par šī cilvēka likteni pat tiem, kas viņa/s likteni var ietekmēt. Kļūst vienkāršāk pret šo cilvēku rīkoties savādāk nekā mēs būtu rīkojušies pret kādu, kas mums ir dārgs un labi pazīstams.

Katru reizi, kad cilvēks tiek iztēlētos kā bandinieks, kuru var izmantot/iemainīt/upurēt kāda “augstāka” mērķa, pamatojuma vārdā, teorētiski kļūst iespējama slepkavība. Neatkarīgi no tā, kas ir šis mērķis – dievu pavēļu izpilde, nācijas dominance, globālais spēku līdzsvars, vēl nenotikuši atklājumi medicīnā, komfortabla dzīve citiem cilvēkiem.

Bīstams ir jebkas, kas dehumanizē. Dehumanizēt var ne tikai konkrētu grupu nicinoši pielīdzinājumi dzīvniekiem (nacistiskajā Vācijā – “žurkas”, Ruandā – “sienāži”), bet arī pašas nacionālisma/šķiru/citu kolektīvu teorijas un pat šķietami nevainīgi ekonomiski grafiki, kas motivē tālāko rīcību. Jo aiz tiem pārāk viegli pazūd reālu cilvēku likteņi, kurus ietekmēs grafiku iespaidā pieņemtie lēmumi. Pret grafiku, tāpat kā pret “žurkām”, ir grūti izjust empātiju. Empātija ir vienīgais, kas atšķir psiholoģiski normālu cilvēku no psihopāta. Sabiedrība, kur lēmumi tiek pieņemti dehumanizēti, atrauti no to ietekmes uz reālo, dzīvo, acīs skatošos cilvēku, ir psihopātiska sabiedrība.

Tādēļ cilvēktiesības, tolerance, atklāta sabiedrība, demokrātija, manuprāt, nav vērtības pašas par sevi. Tās ir vērtības tikai tādā pašā nozīmē, kā sēta mājai, gliemežvāki pērlei vai burvju nūjiņa Harijam Poteram. To primārā funkcija ir aizsardzība. Tās sargā cilvēku kā unikālu pašvērtību no apdraudējumiem.

Cilvēkam kā pašvērtībai ir trīs lieli apdraudējumu:

1) nivelēšana, unikalitātes pazaudēšana lielākā kopienā, t.sk. kļūšana par aizvietojamu vienību, resursu (sākot ar dzimumu vai dzimti tradicionālajās sabiedrības, bet arī nācijā, rasē),
2) dehumanizēta instrumentalizācija ( t.sk.kā pilnīga izzušana matemātiskās abstrakcijās, piemēram, kad cilvēks tiek uztverts kā instruments peļņas gūšanai vai kā bandinieks lielā ģeopolitiskā “spēlē” ),
3) kļūšana par abstrakciju tāda lēmuma pieņēmēja acīs, kas var ietekmēt viņa dzīvi (piemēram, reāla cilvēka liktenis var pazust, ja par šo cilvēku tiek domāts tikai kategorijas “slimnieki, kas nevar atļauties iegādāties dzīvībai vitāli svarīgas zāles” ietvaros un farmācijas uzņēmuma vadītājam, par šo kategoriju nav iemesla domāt personalizēti, atsevišķu cilvēku līmenī)

Cilvēktiesības sniedz garantijas pret visiem trim draudiem. Vārda brīvība un labi funkcionējoša demokrātija dod cilvēkam balsi tad, kad politisko lēmumu pieņēmēji viņu pārvērš par abstrakciju (piemēram, daļu no elektorāta, kas savu izvēli izdarījis vēlēšanās un starplaikā varētu paklusēt). Sociālās tiesības sargā cilvēku no instrumentalizācijas – sniedzot cilvēkam brīvu laiku un resursus, kad viņš var, piemēram, būt kas vairāk nekā tikai instruments cita peļņas gūšanai. Tiesības uz personīgo dzīvi, tolerance garantē cilvēkam iespēju nepakārtot visu savu dzīvi lielākā kopienā pieņemtajiem standartiem, sargā individuālās personības pret nonivilēšanu.

Ja nebūtu šo trīs draudu, cilvēktiesības, tolerances un demokrātija kā idejas būtu liekas. Kam gan šādi koncepti būtu noderīgi sabiedrībā, kur viens pret otru izturas kā pret vērtību nevis instrumentu savu mērķu sasniegšanai, kur apzinās un dziļi ciena katra cilvēka unikalitāti un kur katra vēlme patstāvīgi izlemt savu likteni tiek vispārēji atzīta un respektēta?

Bet arī tādā sabiedrībā cilvēka instrumentalizācija, pārvēršana par skaitli, vienību, droši vien nav novēršama. Galu galā, dzīvojot lielās kopienās, ir jābūt veidam, kā pieņemt lēmumus, domājot par cilvēku grupām nevis indivīdiem un viņu likteni. Taču ideāls no tā nemainās – pat ja tas ir ” tīrā veidā” nekad nesasniedzams. Jo tuvāk šim ideālam, jo labāka sabiedrība.

Īsas atbildes uz sākumā uzdotajiem jautājumiem

kādēļ tik daudzu skaistu ideju ieviešanas rezultātā iet bojā cilvēki?

Tādēļ, ka šīs skaistās idejas abstrahējas no reālu cilvēku likteņiem. Tiklīdz mūsu domāšanas procesos pazūd dzīvais, konkrētais cilvēks kā absolūta vērtība (kura upurēšana nav pieļaujama), kļūst iespējamas slepkavības abstrakciju vārdā

vai ir kāds kritērijs, kas padara vienas ideoloģijas labākas par citām?

Esmu pārliecināta, ka jā. Svarīgākais kritērijs: cik lielā mērā attiecīgā ideoloģija uzstāj, ka katrs cilvēks ir vienlīdzīgi vērtīga, unikāla būtne. Bīstamas ir tās ideoloģijas, kuras rada vislielākos draudus cilvēkam kā pašvērtībai (skat.3 punktus iepriekš). Tās, kuras dehumanizē (un cilvēku priekšmetisko ar mērķi viņu izmantot kāda cita interesēs), nivelē indivīda unikalitāti/liktens vienreizīgumu lielākas kopienas interešu vārdā, pārvērš cilvēku likteni par abstrakciju.

kādēļ mūsdienās tiek īpaši izcelti nacisma vai komunisma upuri, bet daudz mazāka vērība tiek pievērsta tiem miljoniem, kas gājuši bojā, citiem dzenoties pēc peļņas?

Man šķiet, ka tas tādēļ, ka nav nemaz tik viegli aizdomāties līdz tam, kas idejiski vieno nacismu, komunismu, koloniālismu, “mežonīgo kapitālismu” u.tml. – proti, katra cilvēka pašvērtība nav absolūta vērtība, cilvēks var tikt (un parasti tiek) instrumentalizēts.

Mūsdienu attīstītajās valstīs arī sajaucas pretēji idejiski imperatīvi – liberālā (=uz cilvēktiesībām balstītā) demokrātija, no vienas puses, un tirgus ekonomika, no otras puses. Liberālās demokrātijas loģika ir izteikti orientēta uz cilvēka kā pašvērtības aizsardzību. Tirgus ekonomikas loģika var būt pretēja: tās ietvaros ir dabiski cilvēku instrumentalizēt. Tās ir konfliktējošas parādības, kur katrā vēstures posmā ir savi kompromisi. Piemēram, šobrīd attīstītajās demokrātijās garantijas pret cilvēka instrumentalizāciju (it sevišķi sociālās tiesības) ir nesalīdzināmi augstākas nekā, piemēram, 19.gadsimtā. Tādēļ šo sabiedrību IEKŠIENĒ reti kurš iet bojā šādu iemeslu dēļ. Vienlaicīgi attiecīgo valstu iedzīvotāji maz zina par to, kas notiek ārpus viņu nacionālās teritorijas – pat tajās valstīs, no kā ir atkarīga viņu labklājība (piemēram, Ķīna). To valstu iedzīvotāju upuri (piemēram, bojā gājušie fabriku sprādzienos vai no saindēta ūdens, vai no bada dēļ utt.) tiek uztverti (ja vispār par viņiem tiek domāts) abstraktās nevis konkrētu likteņu kategorijās. Tādēļ zināma mauvaise foi tur arī, protams, ir. Koloniālisma vai “mežonīgā kapitālisma” upurus ir arī vieglāk uztvert par “dabisku parādību”, jo atbildību ir sarežģītāk personificēt.

Domāju, ka interneta laikmets ar laiku šo aklumu par notiekošo ap savas valsts robežām mazinās. Interneta komunikāciju iespējas ļauj mūsu dzīvestelpā ienākt tādām acīm un likteņiem, par kuriem tradicionālie mediji dažādu iemeslu dēļ (auditorijas neieinteresētība, reālpolitika) savulaik izvēlējās nerunāt. Strausa politika par, piemēram, iesaistīšanās karā sekām uz cilvēku dzīvēm, būs grūtāk realizējama, ja upuri vairs neparādīsies kā abstrakti cipari vai pat fotogrāfijas, bet gan kā dzīvu cilvēku, iespējams, mūsu virtuālo sarunasbiedru, ciešanas.

kas padara cilvēktiesības par vērtību?

Tās sargā cilvēku kā unikālu pašvērtību (apstākļos, kad cieņa pret cilvēku kā pret vērtību, cieņa pret cilvēka unikalitāti un vēlmi pašam izlemt savu likteni, nav pašsaprotama).

vai ir iespējamas veiksmīgas alternatīvas mūsdienu liberāli demokrātiskajam standartam – ja jā, kurā virzienā tās meklēt?

Jā. Jebkura sabiedrība, kura pēc iespējas tiecas ievērot šos principus, ir veiksmīgi organizēta sabiedrība: 1) cilvēkiem savstarpēji izturas cits pret citu kā pret vērtību nevis instrumentu savu mērķu sasniegšanai, 2) valda apziņa un dziļi cieņa pret katra cilvēka unikalitāti; 3) katra vēlme patstāvīgi izlemt savu likteni tiek vispārēji atzīta un respektēta.

Jebkura ideoloģija, kas operē ar abstrakcijām, bez empātiskas analīzes par reālu cilvēku likteņiem (no anarhisma līdz komunismam), ir potenciāli slepkavnieciska ideoloģija. Lai gan mazākā mērā, – tas pats attiecas uz jebkuru makroekonomisku, politisku lēmumu, kuram ir dziļa ietekme uz reālu cilvēku likteņiem.

Tādas tās pārdomas. Labi apzinos, ka esmu nonākusi līdz paplašinātam Zelta likumam. Ne es pirmā, ne pēdējā. Bet pirmo reizi jūtu, ka beidzot es šos tik fundamentāli svarīgos jautājumus PATIEŠĀM esmu sapratusi. Tā ir lieliska sajūta.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!