Raksts

Birmas jautājums


Datums:
09. oktobris, 2007


Autori

Aung Zaw


Foto: Franklin Heijnen

Birmieši no jauna uzdod jautājumu pasaules valdībām un ANO — cik daudz esat gatavas ieguldīt cīņā par taisnīgumu un nevardarbīgām pārmaiņām mūsu valstī?

Mantojums, kuru trauslā Birmas (Mjanmas) opozīcija saņēmusi pēc neparastajiem protestiem un militārā režīma vardarbīgās vēršanās pret demonstrantiem, ir politiskā izolācija un neziņa par to, kurš un kādā virzienā opozīciju nākotnē vedīs. Turklāt — kaut arī satricinājumi Birmā bez šaubām ir no jauna pievērsuši pasaules uzmanību šai valstij, ir maz pazīmju, kas liecinātu par koncentrētu un efektīvu starptautisku atbalstu, kurš varētu iedrošināt un stiprināt Birmas pārmaiņu balsis.

Pēdējās desmitgades pirmos būtiskos protestus izraisīja pieckāršotās degvielas cenas un citu preču cenu pieaugums. Taču 19.augusta miermīlīgās sapulces ātri vien ieguva politisku dimensiju. Šodien Birmas disidenti un politisko procesu vērotāji gan pašā Birmā, gan ārpus tās mēģina saprast, vai un kā jaunais neapmierinātības izvirdums var saglabāt sparu. Vēriena un ietekmes ziņā šāgada protesti gan joprojām nav salīdzināmi ar 1988. gada sacelšanos, uz kuru militārā hunta reaģēja ar iznīcinošu brutalitāti, nogalinot vairāk nekā 3000 pilsoņu un vēlāk atsakoties atzīt Nacionālās demokrātijas līgas (NLD) pārliecinošo uzvaru vēlēšanās 1990.gadā. Tātad, tas, ko redzam šodien — vēl — nav 1988.gads. Tomēr ir četri faktori, kas vedina domāt, ka šodienas protestu nozīmi nevajadzētu novērtēt par zemu.

Mūku ietekme

Pirmkārt, to cilvēku līdzdalība, kuri spēlēja būtisku lomu episkajos notikumos pirms deviņpadsmit gadiem ir nopietna Birmas opozīcijas politikas kontinuitātes pazīme.

Otrkārt, lai gan protesti bija apjoma ziņā nelieli un sporādiski, tomēr tie bija arī neatlaidīgi un aptvēra plašu teritoriju. Tie uzliesmoja vairākos reģionos ārpus Jangonas — Pakoku, Bokalajas, Latputas, Sitves, Pegu un, īpaši zīmīgi — Kiaukses pilsētā Mandalajas pievārtē. Kiaukse is svarīga, jo tā ir kāda augstu stāvoša Birmas huntas ģenerāļa dzimtā pilsēta. Šajā pilsētā valdība ar Ķīnas palīdzību uzbūvējusi vairākas rūpnīcas, kas ražo cementu, ķieģeļus, divriteņus, apavus un šujmašīnas. Ģenerālim patiešām bija pamats uztraukumam, redzot pilsētas ielās demonstrantus, kuri apšaubīja viņa valdīšanu.

Treškārt, fakts, ka režīms gaidīja sociālus un politiskus nemierus, norāda — režīms apzinās, ka opozīcija militārajai varai pastāv. Valdība tiem gatavojās, cita starpā izsludinot kaujas gatavību drošības dienestos, lai varētu arestēt aktīvistus. Jangonā tika izvietota režīma organizācija Swan-Arr-Shin (“spēka pavēlnieki”), lai uzbruktu ielu demonstrantiem.

Ceturtkārt, budistu mūku piedalīšanās demonstrācijās Pakoku, 590 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Jangonas, ir būtisks notikums. Mūkiem un klosteru priekšniekiem — kā “Kunga Budas dēliem” — budistu sabiedrībā ir reāla ietekme, kaut arī visdažādāko nokrāsu politiskie līderi sliecas domāt, ka mūkiem būtu jāturas pa gabalu no laicīgām norisēm (Birmas mūki kopā ar Birmas politiskajiem nacionālistiem bija arī neatkarības cīņu priekšējās rindās 30. un 40.gados).

250 līdz 300 tūkstošu lielā mūku kopiena kopā ar studentiem veidoja arī 1988. gada notikumu kodolu. Pēdējos gados abas grupas nebija tik pamanāmas protesta un nemiera akcijās, taču pazīmes liecina, ka situācija mainās.

Kad varas iestādes vardarbīgi izdzenāja miermīlīgu vairāku simtu mūku demonstrāciju, vismaz desmit Pakoku klostera brāļi tika arestēti. Notikumu aculiecinieks stāstīja: ”Trīs mūkus piesēja pie elektrības staba un sita ar šauteņu laidēm un nūjām.” Oficiālie laikraksti atzina, ka gaisā tika raidīti arī brīdinājuma šāvieni; mūki vēlāk sadedzināja četras amatpersonām piederošas automašīnas.

Tālākie notikumi ir zīmīgi. Aptuveni ducis augsta ranga amatpersonu apmeklēja mūkus, aicinot viņus izbeigt protestus, bet mūki sagrāba delegāciju kā ķīlniekus un noturēja klosterī sešas stundas, pieprasot ieslodzīto brāļu atbrīvošanu. Jauna, visu valsti aptveroša mūku asociācija tagad pieprasa, lai valdība atvainojas par represijām — no tā var secināt, ka dusmas un pašpārliecība kopienā pieaug.

Mūki bija arī 1988.gadā nogalināto vidū, daudzi pēc nemieriem nonāca cietumā. Attiecības mūku — īpaši gados jauno — un militārās valdības starpā kopš tā laika ir bijušas naidīgas. Piemēram, 1990.gadā, pēc uzbrukumiem klosteriem jauni mūki visos Birmas reģionos atteicās pieņemt žēlastības dāvanas no militārajiem līderiem. Simtiem mūku un mūku-mācekļu, kas piedalījās akcijā, vēlāk tika arestēti un viņiem piespriesti gari cietumsodi.

Vēsture nekad neatkārtojas pilnībā, visos sīkumos. Taču minētie četri faktori liek domāt, ka 1988. gada enerģija un politiskā dinamika ir joprojām dzīva.

Bikls atbalsts

Taču patlaban Birmas pilsētu ielās valda bandas un drošības dienesti. Huntas bandas ir vajājušas un centušās iebiedēt demonstrantus, nereti piekaujot viņus un iesviežot gaidošajās kravas automašīnās. Ielu demonstrāciju izklīdināšanas taktika tika izstrādāta jau 1996. un 1997.gadā. Pirmie upuri bija Tin Oo, NLD vadītājs, un [disidente] Aung San Suu Kyi. 2003.gada maijā Suu Kyi un viņas konvojam uzbruka huntas atbalstīts pūlis, nogalinot vairākus cilvēkus (precīzs skaits nav zināms). Sperot īpaši cinisku soli, režīms izmantoja tieši šo notikumu, lai pamatotu Suu Kyi arestu.

Šī gada demonstrāciju apspiešanai, gluži tāpat kā 2003.gada incidentam, pasaule pievērsusi plašu uzmanību, taču uzmanības rezultāts ir minimāls. ANO ģenerālsekretāra īpašais padomnieks Ibrahims Gambari klusēšanu pārtrauca divas nedēļas pēc represiju sākuma un pārmeta huntai nežēlību. ASV prezidents Džordžs Bušs pievienojās starptautiskajam nosodījumam, apsūdzot Birmas vadoņus “tirāniskā” uzvedībā. Britu premjerministrs Gordons Brauns aicināja ANO Drošības padomi un Eiropas Savienību pārrunāt krīzi Birmā. Bet Birmas kaimiņi klusē. Neliela sakustēšanās jūtama Malaizijā, Indonēzijā un Filipīnās, kuras atzīst, ka ASEAN valstu “konstruktīvā sadarbība” ar Birmu nav nesusī jūtamus rezultātus.

Tikmēr režīms ir drošs, ka var turpināt ignorēt kritisko pasaules viedokli. Šo pārliecību stiprina Ķīna un Indija un citi, mazāki kaimiņi, kuru vēlme turpināt ienesīgos tirdzniecības darījumus un ekspluatēt Birmas dabas resursus pārmāc jebkādu interesi par huntas brutālo vēršanos pret pašas pilsoņiem. Ķīna turpina aktīvi politiski atbalstīt režīmu un 2006.gadā tandēmā ar Krieviju bloķēja ASV iniciatīvu ierakstīt Birmas jautājumu ANO Drošības padomes dienas kārtībā. Indija apkaunoja savu pasaules lielākās demokrātiskās valsts reputāciju, pielabinoties ģenerāļiem cerībā iegūt līgumus ieroču piegādei režīma vajadzībām.

Birmas demonstrāciju dalībnieki, kuriem jāsaskaras ar tik milzīgu pārspēku, ir patiesi drosmīgi. Bet ikviens, kurš ir apmeklējis Birmu un spējis atrast veidu, kā neliekuļoti komunicēt ar tās iedzīvotājiem, saprot, ka demonstranti patiesībā pārstāv Birmas iedzīvotāju absolūto vairākumu. Būtu grūti atrast vēl kādu valsti, kuras iedzīvotāji izjūt tikpat lielu nicinājumu pret saviem līderiem, kā tas ir Birmā.

Šodienas protesti Birmā ir pārbaudes akmens starptautiskās sabiedrības politiskajai gribai un ANO rīcības spējai. Birmas iedzīvotāji no jauna uzdod jautājumu pasaules valdībām un galvenajai pasaules starpvalstu institūcijai — cik daudz jūs esat gatavas ieguldīt cīņā par taisnīgumu un nevardarbīgām pārmaiņām mūsu valstī?


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!