Foto: Lauris Filics
Pētījuma "Bilingvālā izglītība Latvijā: starptautiskā ekspertīze" recenzija
Pirms dažiem gadiem ar Sorosa fonda – Latvija (SFL) programmas “Pārmaiņas izglītībā” vadītāju Guntaru Catlaka kungu apspriedām ideju, kā mazākumtautību izglītības jautājumu risināšanai Latvijā piesaistīt starptautisko uzmanību, kā papildināt citu valstu pieredzi ar Latvijā gūto. Vēlme veidot sapratni uz savstarpējās informētības un praktiskās pieredzes izvērtēšanas pamata ir dabiska un loģiska. Šādā sadarbības modelī nozīmīga vieta būtu arī Latvijas pieredzei.
Atgādinu šo ideju, jo vēlos tieši šādā aspektā izteikties par SFL projekta “Izglītības politikas attīstīšana” ietvaros 2002. gadā izdoto rakstu krājumu “Bilingvālā izglītība Latvijā: starptautiskā ekspertīze”.
Rakstu krājumā veiksmīgākais ir tas, ka viedokļi par mazākumtautību izglītību Latvijā izteikti, vērtējot to no dažādiem aspektiem. Gandarījums, ka mazākumtautību izglītības politikas īstenošanas ceļš – Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātie mazākumtautību pamatizglītības programmu paraugi – saskatīts kā integrējošs, vienojošs elements.
Analizējot Latvijas ekspertu, arī SFL atbildīgo personu izteikumus un ārvalstu ekspertu kopumā padarīto, jākonstatē, ka eksperti savos atzinumos, īpaši Latvijas pieredzes izvērtēšanā nav izmantojuši visu pieejamo informāciju. Manuprāt, ekspertiem nav bijusi iespēja iegūt nepastarpinātu informāciju no izglītības normatīvo dokumentu veidotājiem. Vēl precīzāk – eksperti veidojuši savu izpētes lauku, tajā neiekļaujot tos, kuri koordinē izglītības politikas veidošanu, to skaitā arī mazākumtautību izglītības politikas veidotājus un ieviešanas procesa atbildīgās amatpersonas.
Izvērtējot pārmaiņas mazākumtautību izglītībā Latvijā 12 gadu garumā, tās jāskata kontekstā ar izglītības procesu un attīstību Latvijā kopumā. Vēl pirms izmaiņām mazākumtautību izglītībā valsts līmenī izstrādāts nacionālais izglītības saturs un noteiktas tā īstenošanas prasības – izglītības iestādēs neatkarīgi no mācībvalodas ievēro un īsteno vienotus valsts izglītības standartus. Patlaban, kad mācību literatūru veido Latvijā, kad nepieciešamos mācību līdzekļus izdod vismaz divās valodās (latviešu un krievu), var teikt, ka pārsteidzoši īsā laikā valstī ir atjaunota mācību literatūru. Pašreiz ir izveidota arī vienota valsts pārbaudes darbu sistēma, šie darbi tiek izstrādāti latviešu, krievu un poļu valodā.
Mazākumtautību izglītības politikas īstenošanā ievērots pakāpenības un iekšējo likumsakarību respektēšanas princips. Pašsaprotami, ka mazākumtautību izglītības politikas efektivitāte būtiski ietekmē sabiedrības integrācijas procesa norisi un šī pieredze sekmē Latvijas valsts noteiktā mērķa par integrāciju Eiropas Savienībā sasniegšanu.
Nepārprotami pozitīvi vērtējams SFL izdotā rakstu krājuma sasniegtais – ir popularizēta Latvijas pieredze. Pateicoties ekspertu darbam, varam sevi redzēt Eiropas un pasaules kontekstā. Mēs esam ne tikai pieteikušu sevi kā valsti, kurā ir Eiropas un pasaules līmeņa izglītība un izglītības novitātes, bet arī kā jaunu ideju ierosinātāju, jo Latvijas situācija analizēta ekspertu valstu pieredzes kontekstā, te notiekošās pārmaiņas tiek saistītas ar izglītības teorijas jaunākajiem atzinumiem, akcentējot mazākumtautību jautājumu saistībā ne tikai ar sabiedrības veidošanu (integrācijas procesos), bet arī ar izglītību un kultūru. Tieši šāds rezultātu rezumējums nostiprina atziņu – Latvijas pieredze un iesāktais vērtējams pozitīvi. Esam gatavi uzklausīt ekspertu ierosinājumus, pārskatot problēmu risinājumu aspektus.
Analizējot Izglītības un zinātnes ministrijai adresētos ekspertu ieteikumus, jākonstatē, ka slēdziens par izglītības dokumentiem un līdz ar to arī par mazākumtautību izglītības virzību ne vienmēr ir objektīvs. Piemēram, “pārlatviskošanas teorijas” pieminēšana, Latvijas vēstures, īpaši par laikposmu no 1991. līdz 1995. gadam, skaidrojums. Neadekvāti maz informācijas par Latviešu valodas apguves valsts programmu (kaut normatīvo aktu līmenī); par Latvijas valsts veiktajiem pasākumiem – dotācijām mācību literatūras atjaunināšanai, skolotāju algu piemaksām, pedagogu tālākizglītības nodrošinājumu, saikni ar pašvaldībām, bilingvālās izglītības atbalsta centru darbību, izglītības pārvalžu bilingvālās izglītības koordinētāju darbības sistēmu.
Iespējams, ka šāds plašāks un detalizētāks skatījums nebija rakstu krājuma mērķis. Tomēr, ja eksperti savu viedokli par norisēm Latvijā pauž starptautiskos izdevumos, minētie precizējumi un papildinājumi nodrošinātu objektīvāku kopainu.
Komentējot rakstu krājuma diskusijas pamatjautājumu – vērtējumu par Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātajiem mazākumtautību pamatizglītības programmas četriem paraugiem (modeļiem), mulsina, ka pārprastas šo paraugu funkcijas un vieta normatīvo dokumentu sistēmā. Manuprāt, nav ievērota izglītības normatīvo dokumentu sistēmas atšķirība dažādās valstīs. Nesaprotami, kāpēc SFL nav parādījis ekspertiem arī sava projekta “Atvērtā skola” pirmo divu gadu būtisko ieguldījumu izglītības programmu īstenošanas metodisko materiālu izstrādē. Katra skola, kura īstenoja vai plānoja mazākumtautību izglītības programmu, saņēma materiālus – sākot no metodiskām atziņām, ieteikumiem un beidzot ar konkrētu skolu izstrādātajām programmām. Tā bija ļoti nozīmīga palīdzība, īpaši 1999./2000. mācību gadā.
Kopumā dažādu valstu ekspertu atzinumi par mazākumtautību izglītību un to ietekmējošiem faktoriem ir interesanti, jo tagad latviešu valodā pieejams ļoti plašs teorētisks materiāls par bilingvālo izglītību, skolu sistēmu, izglītības speciālistu, pedagogu pieredzi. Bilingvālā izglītība ir viens no faktoriem, kas ļauj mums konkurēt Eiropas un pasaules izglītības tirgū. Mazākumtautību izglītības politika, virzība un attīstība tikai apliecina Latvijas spēju tikt galā ar patiesi sarežģītu un grūti risināmu situāciju.
Rakstu krājums jāuztver kā ieguldījums Latvijā uzsāktajā bilingvālās izglītības teorijas un prakses izveidē, tas pozitīvi ietekmē arī izglītības un pedagoģijas kā zinātnes attīstību Latvijā. Mūsu ārvalstu kolēģu viedokļi, pieredze un skatījums uz Latviju ir vērtīgs, jo mazākumtautību izglītības politikas pilnveidē, t.sk. problēmu izpētē un risināšanā, vēl ir daudz kopīgi darāmā.