Raksts

Bezzobainais sargsuns


Datums:
03. februāris, 2011


Autori

Anda Rožukalne


Foto: pictureshots

Maigā Mūrnieces demisijas jautājuma apviļāšana parāda sekas Latvijas mediju sistēmiskajām pārmaiņām. Mediji ir izvēlējušies notikumu atgremošanas stratēģiju, nevis dienas kārtības ietekmēšanu savas auditorijas interesēs.

Nepiederu ne iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces (Vienotība) faniem, ne nīdējiem, tomēr gribētu parunāt par viņas iespēju atkāpties no amata pēc šausminošajiem notikumiem Jēkabpilī. Patiesībā runa gan nav par politisko atbildību vai ministri, vai pat par demisiju, bet medijiem un to (ne)spēku.

Viens jā, vairāki — nē

Mediju ziņas par demisijas ideju un ministres atbildību sekoja amatpersonu izteikumiem. Pati ministre savai demisijai teica „nē”, tāpat sacīja arī Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, un izvairīgs bija Valsts prezidents Valdis Zatlers, atstājot lēmumu Mūrnieces un Dombrovska ziņā. Bēdīgie notikumi bija kā starta šāviens, lai demisijas jautājumu apspriestu opozīcijas politiķi, agrākie policijas profesionāļi un policistu arodbiedrība. Tā Mūrnieci demisionēt aicināja PLL un tās pārstāvis bijušais iekšlietu ministrs Dzintars Jaunžeikars (kas izmantoja izdevību pasūroties, ka viņa demisija prasīta daudz mazāku iemeslu dēļ). Skarbs bija Sandris Plaudis, bijušais Smagu noziegumu atklāšanas un koordinācijas pārvaldes priekšnieks, kā arī Saeimas deputāts Oskars Zīds (ZZS) un Edgars Zalāns (PLL). Savukārt Aivars Lembergs teica „nē” demisijai, un viņam piekrita ministrs un ZZS priekšsēdētājs Raimonds Vējonis.

Līdzīgi komentārā Mūrniecei jāpaliek uzskatīja Neatkarīgā, kur Juris Paiders rakstīja: „Bet vai iekšlietu ministram ir jāatkāpjas, ja notiek cinisks noziegums? Protams, ne! Ja noziegums būs pamats atbrīvot no darba iekšlietu ministru, tad kā jārīkojas mafijai, lai novāktu no ceļa tiem netīkamu ministru? Jānoorganizē skaļš noziegums un nekavējoties jāpieprasa ministra demisija, lai mēģinātu šajā vietā ielobēt tādu, kas būs labestīgāks pret noziedzīgajiem grupējumiem”[1].

Vienīgo stingro „jādemisionē” sacīja Latvijas Avīze savā komentārā, lai gan laikraksta lasītāju domas šajā jautājumā dalījās. Pārējie mediji atkārtoja jau iepriekš teikto — politiķu citātus.

Ap un par demisiju

Plānajā diskusijā par demisiju centrālie bija sekojoši jautājumi:

Vai ministres līdzšinējā darbība bijusi tāda, ka viņai jādemisionē? Aiz šī jautājuma bija skaidri jūtama patika vai nepatika pret ministri, un tā noteica arī atbildi. Attaisnojumam noderēja loģikas pērle — ne jau ministre vainojama, ka izdarīti nelietīgi noziegumi, jo ne jau viņa uz tiem mudinājusi;
Vai šis notikums ir līdzīgs citiem, ar demisijām saistītiem negadījumiem iekšlietu nozarē un plašākā nozīmē? Tādējādi tika meklēti precedenti un tie piemēroti aktuālajai situācijai. Godīgs salīdzinājums nāca par sliktu demisijas neprasītājiem;
Vai nelaime Jēkabpilī parāda visas nozares problēmas? Labs jautājums, bet tas tika ievīstīts politisko pļāpu segā.

Tāds vārdu savienojums kā „politiskā atbildība” tika pieminēts vien dažas reizes bez plašāka skaidrojuma. Kā abstrakcija. Kontekstā atcerējāmies dažu citu valstu amatpersonu apņēmīgas demisijas piemērus, bet, šķiet, ne to minētājiem, ne citiem nav īsti skaidra šīs atbildīgās rīcības motivācija.

Daži vārdi pirms klusuma

Ko darīja citi mediji? Detalizētu vietējās demisiju vēstures materiālu satraukumu pilnās nedēļas beigās publicēja pietiek.com[2]. Svētdienas vakarā amatpersonu atkāpšanās jautājumam pieskārās Nekā personīga TV3. Ilze Jaunalksne pat studijā nolasīja fragmentu no ekspremjera Māra Gaiļa memuāriem, kā pēc atkārtotas cietumnieku izbēgšanas viņš pieprasījis toreizējā iekšlietu ministra Ģirta Valda Kristovska demisiju. Vēl nopietnāk demisiju problēmu atcerējās de facto LTV1, analizējot vairākus nozīmīgus piemērus. Un viss.

Vai šis jautājums ir izsmelts? Vai šajā nedēļā ministres demisijas „jā” vai „nē” vairs nav aktuāls? Vai jautājums par politiskās kultūras līmeni arī nav svarīgs? Vai ir mediji, kas pašu diskusiju par šo problēmu varētu uzturēt kaut nedaudz siltu, aicinot speciālistus izteikties, vērtēt, salīdzināt un beidzot formulēt skaidru nostāju, nevis konkrētajam momentam vai cilvēkam piemērotu viedokli?

Jo patiesībā stāsts nav par to, kam patīk vai nepatīk konkrētā amatpersona. Tas ir stāsts par politisko kultūru. Pašlaik nav nekādu pazīmju, ka tās standartus spodrinās politiķi. Baidos, ka nav daudz pazīmju, ka šo politiskās kultūras līmeni varētu bikstīt arī mediji. Lai gan šis varētu būt jautājums, kurš parādītu, ka mediji nevis nostiprina esošo situāciju kā pašiem visai ērtu, bet vēl nav pilnībā zaudējuši spēju ietekmēt būtiskas norises Latvijā. Citādi Oskara Zīda patiesajam secinājumam “kaut arī ir pagājuši 20 gadi, politiskā kultūra Latvijā vēl nav tik augstā līmenī” mēs varēsim ik pa laikam svinēt nozīmīgas jubilejas.

Maigā demisijas jautājuma apviļāšana parāda sekas Latvijas mediju sistēmiskajām pārmaiņām:

pārdošanu īsti nezināmiem īpašniekiem, kuru mērķi un investīciju avoti ir neskaidri (Dienas Mediji, News Media Group, kas izdod Telegraf);
ar politiskajām organizācijām saistītu cilvēku klātbūtni daudzu mediju vadībā (Dienas Mediji, Čas, Vesti Segodnja u.c.);
mediju redakciju pakļaušanu un redakcionālās neatkarības nīdēšanu (Telegraf, TV5 Ziņu dienests u.c.).

Valsts plānā finansējuma dēļ arī sabiedriskie mediji tikai daļēji spēj pildīt savus uzdevumus. Un nu ir redzams rezultāts — mediji ir izvēlējušies notikumu atgremošanas stratēģiju, nevis dienas kārtības ietekmēšanu savas auditorijas interesēs. Gandrīz neviens no kādreiz ietekmīgajiem medijiem vairs nespēj formulēt sabiedrībai nozīmīgas vērtības un pieprasīt to ievērošanu, tāpēc arī ietekme izčākst. Neērtais vienas ministres demisijas jautājums ļoti asi parādīja šo situāciju. Ne jau mediju mums trūkst, bet spožu ideju, problēmjautājumiem atbilstošu vērtību pamata un neatlaidības panākt pārmaiņas, ko var izdarīt spēcīgu mediju balsis un konsekvence.

_________________________

[1] http://zinas.nra.lv/viedokli/juris-paiders-1/40231-murniecei-japaliek.htm

[2] http://www.pietiek.com/raksti/demisionesanas_maksla


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!