Foto: A. Jansons © AFI
Kādi ir iespējamie risinājumi nodarbinātības jomā? Darīt var daudz un dažādās jomās. Ārvalstu darbaspēka ievešana ir tikai viens no risinājuma variantiem.
Imigrācijas fenomens ir tikpat vecs kā pati cilvēce. Cilvēki pārvietojas no vienas valsts uz otru jau no neatminamiem laikiem. Un ne tikai, lai apceļotu, apskatītu citas valstis. Viņi pārvietojas arī, lai citā valstī uzkavētos ilgāk, dažkārt pat lai pārceltos uz pastāvīgu dzīvi. Tam pamatā var būt dažādi iemesli – ekonomiski, politiski, sociāli u.tml. Dzīves kvalitātes līmenis, ģeogrāfiskie, politiskie, sociālie, ekonomiskie un citi faktori valstīs atšķiras. Arī cilvēki ir tikpat dažādi ar dažādām vēlmēm, vajadzībām sapņiem. Mēs katrs zinām gan kādu latvieti, kurš īslaicīgi dzīvojis vai pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi citur, gan arī kādas citas valsts pilsoni, kurš dzīvo Latvijā. Tātad visi esam saskārušiem ar migrāciju.
Vai ir pamats bažām par darbaspēka imigrāciju? Domāju, ka tā jau ir realitāte. To ir sekmējusi ne tikai pievienošanās Eiropas Savienībai (ES) un brīva darbaspēka kustība Savienības iekšienē. Arī pirms Latvijas iestāšanās ES notika darbaspēka migrācija gan no, gan uz Latviju. Piemēram, 1999. – 2001.gadā katru gadu no Latvijas emigrēja ap diviem tūkstošiem cilvēku. Tomēr nevar noliegt, ka pievienošanās ES ir svarīgs pagrieziena punkts, jo brīva darbaspēka kustība ir viena no ES politikas sastāvdaļām. Neskatoties uz to, ka tikai daļa ES valstu atvēra savas robežas darbaspēkam no jaunajām ES dalībvalstīm, patiešām daudzi Latvijas iedzīvotāji pēdējo divu gadu laikā devušies strādāt uz citām valstīm.
Lai gan precīzu datu trūkst, domājams, ka ārzemēs strādā 35 līdz 80 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Tas ir daudz vai maz? Ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju skaitu, domāju, ka daudz. Svarīga arī ir demogrāfiskā situācija valstī un zemais dzimstības līmenis, kas tuvākajos gados ievērojami samazinās darbaspējīgo iedzīvotāju skaitu.
Plašsaziņas līdzekļos laiku pa laikam izskan informācija, ka uzņēmumos trūkst darbinieku. Tātad pagaidām to visasāk izjūt darba devēji. Un ne tikai uzņēmēji, bet arī valsts un pašvaldību institūcijas. Ja pilsētās pagaidām vairāk runā par kvalificēta darbaspēka trūkumu, tad laukos vienkārši saka – nav kas strādā…
Pēdējā gada laikā arvien biežāk dzirdam politiķus sakām, ka kaut kas jādara. Migrācijas jautājumi Latvijā vienmēr bijuši jūtīgi, īpaši nacionālo jautājumu kontekstā. Arī darbaspēka migrācija ilgu laiku bija tabu, jo saistīta ar vietējo aizbraukšanu un ārvalstnieku iebraukšanu. Apsveicami, ka dialogs tomēr ir sācies – notiek gan dažādi pētījumi, gan konferences[1]. Fakts, ka šajā gadā valdība izveidojusi darba grupu[2] norāda, ka ledus ir sakustējies.
Par labākajiem risinājumiem Latvijas situācijā, jālemj valdībai, veidojot politiku šajā jomā. Pārdomāta nodarbinātības politika ļaus atbilstoši reaģēt uz reālo situāciju valstī un piedāvāt izsvērtākos risinājumus. Pirmkārt, lai izstrādātu politiku, jāanalizē esošā situācija. Tālāk jānotiek dialogam un jāmeklē atbilstošākie risinājumi. Ja politika kādā jomā nepastāv, veiktās darbības var būt tikai stihiska atbilde sekām. Savukārt, politika spiež paskatīties uz situāciju kompleksāk, jo viena darbība var izraisīt neparedzētu ķēdes reakciju citā jomā. Piemēram, darbaspēka ievešana cieši ir saistīta ar integrācijas jautājumiem. Izlemjot uzaicināt kvalificētus informācijas tehnoloģiju speciālistus no Indijas, jāatbild uz virkni jautājumu, vai viņi vispār būs ieinteresēti uz šejieni doties un vai Latvija ir tik konkurētspējīga kvalificētu speciālistu piesaistē, jo medībās dodas arī bagātās valstis.
Kādi ir iespējamie risinājumi nodarbinātības jomā? Darīt var daudz un dažādās jomās. Ārvalstu darbaspēka ievešana ir tikai viens no risinājuma variantiem. Vispirms maksimāli būtu jāizmanto esošie resursi – nodarbinātības līmeņa celšana, darbaspēka cirkulācija Latvijas ietvaros, speciālistu pārkvalifikācija (vai tiešām Latvijai nepieciešams tik daudz juristu un ekonomistu?). Iespējams jāpārskata nodarbinātības politika, lai mazinātu profesionālo bezdarbnieku skaitu, kuri pēc darba apmeklē kvalifikācijas celšanas kursus. Vēl varētu domāt par reģionu attīstību, ņemot vērā citu valstu piemērus, kur sabrūkot rūpnieciskajai ražošanai, daudzu valsts iestāžu centrālos birojus pārceļ no galvaspilsētām uz reģioniem.
Tomēr diez vai situāciju varēs atrisināt tikai ar iepriekš minētajiem pasākumiem. Darbaspēka imigrācija, neapšaubāmi, arī ir viens no risinājumiem, vien jāatzīmē, ka viens no nevis vienīgais. Un tam nepieciešama pārdomāta valsts politika. Sadarbojoties ir iespējams realizēt sekmīgus īstermiņa darba imigrācijas projektus. Projekta ietvaros atlasa nepieciešamās kvalifikācijas darbaspēku, noslēdz līgumus, ja nepieciešams, veic papildus apmācību. Projekta laikā veic kontroli, un kas svarīgi – nodrošina personu atgriešanos mājās pēc darba līguma termiņa beigām. Starptautiskā migrācijas organizācija, sadarbojoties ar nosūtītāj un saņēmējvalstīm, realizējusi šādus projektus dažādās pasaules malās, piemēram, īstermiņa darbaspēka nodrošināšana Itālijai no Albānijas, Moldovas un Šrilankas; Spānijai no Kolumbijas; Kanādai no Filipīnām utt. Šādu projektu pluss ir situācijas pārraudzība, kā arī loģiskais nobeigums – personu aizbraukšana pēc līguma izbeigšanās.
Ja valsts pieņem lēmumu par ilgtermiņa darbaspēka imigrāciju, nedrīkst aizmirst integrācijas aspektu, jo ir svarīgi, lai iedzīvotāji savstarpēji spētu saprasties un sadzīvot, un to var izdarīt tikai, ja saprot un ieklausās viens otrā. Migrācija bija, ir un būs realitāte. Svarīga ir tās pārdomāta vadība.
__________________
[1] Piemēram, 2006.gada 20.janvārī Ārlietu ministrijas rīkotā konference Vai Latvija iet Īrijas pēdās: Darbaspēka migrācija, 2006.gada 18.oktobrī Latvijas Bankas konference Latvija ceļā uz labklājību: izaugsmes potenciāls un vīzijas, SKDS aptauja 2005.gada decembrī Sabiedrības attieksme pret darbaspēka migrāciju.
[2] Darba grupa izveidota 2006.gada 13.jūlijā ar ministru prezidenta rīkojumu Par darba grupu ar migrācijas politiku saistītos jautājumos. Tās uzdevums ir izstrādāt tiesību aktu projektus, kas paredzētu atvieglot vīzu, darba un uzturēšanās atļauju saņemšanu ārzemniekiem, kuri Latvijas Republikā ieceļo darījumu nolūkā, kā arī koncepcijas projektu par migrācijas politiku saistībā ar nodarbinātību. Neapšaubāmi, pozitīvs faktors ir tas, ka darba grupā piedalās ne tikai plašs ministriju pārstāvju loks, bet arī Latvijas Darba devēju konfederācijas un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvji.
Šī publikācija ir tapusi Eiropas Komisijas finansēta projekta ietvaros. Eiropas Komisija nav atbildīga par publikācijā paustajiem viedokļiem un darba tālāko izmantošanu