Foto: Hannah Webster
Politiķu intereses attiecībā uz sabiedriskajiem medijiem ir ļoti primitīvas — viņi vēlas parūpēties, lai Latvijas Radio un Latvijas televīzijā sniegtā informācija viņiem būtu nekaitīga.
9. Saeimas deputātiem sabiedrisko mediju pārstāvji parlamenta gaiteņos bija jāsatiek ne reizi vien — Latvijas Radio (LR) un Latvijas televīzijas (LTV) vadība Saeimā cīnījās pret finansējuma samazināšanu, un šī gada pavasarī tautas kalpi pēc ilgām diskusijām pieņēma jauno elektronisko mediju likumu.
Taču priekšvēlēšanu programmās par sabiedriskajiem medijiem nav lasāms gandrīz ne vārds. Partiju apvienība Vienotība sabiedriskos medijus min sadaļā Nacionāla valsts, savukārt nacionālā apvienība Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK (VL!-TB/LNNK) savā programmā raksta: „Jāgarantē lielāks latviešu valodas apjoms elektroniskajos medijos”. Pārējo partiju un to apvienību programmās LR un LTV nav minēti.
Lai noskaidrotu partiju plānus un mērķus attiecībā uz sabiedriskajiem medijiem, aptaujājām politiķus no tiem politiskajiem spēkiem, kuriem socioloģiskās aptaujas uzrāda iespēju pārvarēt 5% barjeru un iekļūt nākamajā Saeimā.
Abonentmaksas — nokavētā vakardiena
„Finansējums sabiedriskajiem medijiem jāpalielina,” vienā mutē apgalvo visu šobrīd Saeimā pārstāvēto partiju pārstāvji. Arī tās partijas, kuras taupības režīmā samazināja LR un LTV budžetu par trim miljoniem latu 2010.gada budžetā. Šobrīd radio un televīzijas kopējais budžets ir 10, 97 miljoni latu.
Partiju apvienības Vienotība deputāte un atbildīgās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Ingrīda Circene saka: „Budžeta apmērs, protams, ir par mazu. Sabiedriskajiem medijiem vajag pietiekami daudz līdzekļu sabiedriskā pasūtījuma īstenošanai, lai tie būtu neatkarīgi no politiskā spiediena”. Savukārt Par labu Latviju (PLL) deputāts Oskars Kastēns atgādina, ka bija iesniedzis priekšlikumu par budžeta palielināšanu radio un televīzijai: „Jāievēro likumā noteiktā norma, ka nākamā gada budžets radio un televīzijai nedrīkst būt mazāks par iepriekšējā gada finansējumu, lai tās varētu saplānot savus rēķinus.” Arī tēvzemieši runā, ka sabiedriskajiem medijiem nepieciešams pienācīgs finansējums, kuru nedrīkst samazināt. Savukārt ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis norāda: „Nedrīkst būt tāda situācija, kad valsts televīzijai nav naudas apsardzes apmaksāšanai. Ja tam vajadzīgs budžeta palielinājums, tas jāpalielina”.
Katru gadu pirms valsts budžeta apstiprināšanas LR un LTV vadībai par nepieciešamajiem līdzekļiem jāpārliecina valdības ministri un Saeimas deputāti. Ja būtu ieviesta abonentmaksa, naudu bez politiķu starpniecības saviem medijiem maksātu klausītāji un skatītāji. Eiropas raidorganizāciju apvienības (EBU) vadība ieteica ieviest abonentmaksu par radio un TV kopā 3 eiro jeb 2,10 lati mēnesī vienai mājsaimniecībai[1]. Taču lielākās partijas joprojām tam nav gatavas. „Šobrīd aprēķini rāda, ka katram cilvēkam būtu jāmaksā pārāk daudz, lai nodrošinātu nepieciešamo naudu,” komisijā diskutēto atstāsta I.Circene. Viņa skaidro, ka „nodokļa administrēšana kopā ar atvieglojumiem maznodrošinātajiem nedotu tādu finansējumu, kādu šobrīd dodam no valsts budžeta”. Bet tēvzemiešu pārstāvis Rolands Pētersons izklāsta savas partijas pozīciju — krīzes laikā runāt par abonentmaksas ieviešanu neesot adekvāti.
Savukārt Jakovs Pliners no PCTVL saka — trūkst analīzes, kā LR un LTV ir izlietojuši tiem piešķirto budžetu, tomēr pieļauj, ka dotāciju radio un TV varētu palielināt. Taču arī PCTVL neatbalsta abonentmaksu: „Ar visu cieņu pret medijiem mēs esam pret abonentmaksu. Tas būtu liels slogs cilvēkiem, kuri jau tā ir nabagi.” Savukārt Boriss Cilevičs no Saskaņas centra (SC) domā, ka abonentmaksas ir vakardiena, jo klasiskā veidā tās jau šobrīd būtu grūti iekasēt: „Cilvēki izmanto ne tikai virszemes, satelīta un kabeļa televīziju, bet to uztver arī caur internetu”. Turklāt abonentmaksu nevarot ieviest, ja cilvēki nevar ietekmēt mediju saturu. „No cilvēkiem nav atkarīgs, kā tiek izmantota radio un televīzijas nauda. Pastāv tikai tāds mehānisms kā komerctelevīzijās — jo mazāk cilvēku skatās TV, jo tai mazāk reklāmu un mazāk ienākumu,” saka B.Cilevičs.
Līdz ar noraidošo attieksmi pret abonentmaksu nav arī skaidrs, kad Latvijas sabiedriskajos medijos pazudīs reklāma. Politiķi atbild, ka LR un LTV bez reklāmas „būtu pareizāk”, taču, vērtējot pieejamo finansējumu, arī atzīst, ka tuvākajos gados no šī papildu ienākuma atteikties nevarēs.
1+1=1?
Šīs Saeimas laikā tieši šogad notika ļoti karstas diskusijas par abu sabiedrisko mediju apvienošanu. Saeimas deputāti, LTV un LR vadība, kā arī sabiedrisko mediju pārraugs Nacionālā radio un televīzijas padome (toreiz — NRTVP, tagad — Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome) apvienošanas jēgu saskatīja vienīgi taupības nolūkos. Savukārt premjerministra Valda Dombrovska (JL) kopā sauktie mediju eksperti, kas vēlāk strādāja Saeimas sabiedrisko mediju darba grupā apvienošanā saskatīja pavisam citus mērķus. Viņuprāt, viens spēcīgs, uz jauniem pamatiem radīts, sabiedriskais medijs Latvijā būtu vajadzīgs, lai mediju vispārējā komercializācijas laikā sniegtu kvalitatīvu un objektīvu informāciju un procesu analīzi visām sabiedrības grupām. Un tāpat jaunveidotais sabiedriskais medijs būtu pielāgots izdzīvošanai laikā, kad mediju tirgū sāpīgas pārmaiņas ir veicinājušas gan jaunās tehnoloģijas, gan ekonomiskā krīze. Mediju ekspertu grupa savus secinājumus un ieteikumus nodeva Saeimai, taču tās atbildīgā Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, divas reizes balsojot, ar 5 pret 5 nobalsoja pret radio un televīzijas apvienošanu. Pret balsoja ZZS, Pilsoniskās savienības (patlaban — Vienotības sastāvā), Tautas partijas (TP), un LPP/LC deputāti (patlaban TP un LPP/LC veido apvienību Par labu Latviju). .
„Ir tāds teiciens — visi ir par progresu, bet neviens negrib pārmaiņas. Vārdos varbūt menedžments ir par apvienošanu, taču labāk zināms ļaunums nekā nezināms labums,” saka O.Kastēns. Viņaprāt, vienota sabiedriskā medija izveides loma jāuzņemas Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP). Savukārt A.Brigmanis domā, ka šis jautājums jāizlemj pašiem mediju vadītājiem: „Pagaidām lai paliek katrs atsevišķi.”
I.Circene, kas balsoja par LR un LTV apvienošanu, uzskata, ka 10. Saeimā šis jautājums atkal varētu nonākt politiķu dienas kārtībā, ja politisko spēku samērs parlamentā būs citādāks. Tomēr Vienotības cerētie iespējamie panākumi vēlēšanās gan automātiski nenozīmētu izmaiņas likumā, jo apvienībā ietilpstošā Pilsoniskā savienība šā gada janvārī nobalsoja pret vienu sabiedrisko mediju. Par apvienošanu Cilvēktiesību komisijā balsoja JL, CS un TB/LNNK deputāti. Savukārt PCTVL uzskata, ka ar apvienošanos var iegūt gan līdzekļus, gan uzlabot satura kvalitāti. „Pārvaldes līmeni bez šaubām var apvienot. Administratīvi izdevumi būtu mazāki,” saka J.Pliners. Arī VL!-TB/LNNK viedoklis sliecas par labu apvienošanai, ja vien tas ir saimnieciski izdevīgi.
Jānis Juzefovičs, Mg. Art., Vidzemes augstskolas lektors
Jānis Juzefovičs: Par abonentmaksām vairs neviens diskutēt nevēlas. Lielā mērā var piekrist, ka vilciens ir aizgājis, tomēr politiķiem nav nekādu citu alternatīvu piedāvājumu, kā budžeta jautājumu risināt. Mēs visi esam pieauguši un saprotam, ka pret politiķu izteicieniem „mēs dosim vairāk naudas” ir jāizturas piesardzīgi. Vai tiešām sabiedriskie mediji varētu izvairīties no budžeta griešanas? Ir tikai vispārīgi politiķu vēlējumi, ka vajag vairāk naudas. Mani pārsteidz, ka neviena no partijām nerunā par līdzekļu izlietojuma efektivitāti, neviens nerosina izvērtēt, kā ir tērēta līdz šim LR un LTV piešķirtā nauda — vai ir sasniegts maksimālais rezultāts.
Savukārt Saskaņas centrs ļautu notikumiem ritēt savu gaitu. „Nevajag steigties, mums jāseko līdzi tehnoloģiju attīstībām un likumi jāpiemēro tām,” ir pārliecināts B.Cilevičs. Viņaprāt, „dažādi mediji tiks integrēti, attīstoties tehnoloģijām. Jau tagad mēs telefonā varam gan klausīties radio, gan skatīties televīziju. Radio un televīzijas apvienošanas jautājums atrisināsies dabiskā ceļā”.
Vājā pārraudzība
Elektroniskos medijus uzraugošās padomes spēja ietekmēt un pat cenzēt saturu parādījās 2008. gada rudenī, kad Latvijas valdība bija tautpartejieša Aigara Kalvīša rokās. Krievijas vispārējo vēlēšanu priekšvakarā LTV vadība saņēma zvanu no toreizējās NRTP priekšsēdētāja Ābrama Kleckina (viņu darbam padomē izvirzīja SC) ar lūgumu nerādīt ēterā filmu par Vladimiru Putinu. Oficiāli ēters netika cenzēts, un toreizējais LTV ģenerāldirektors Jānis Holšteins filmas noņemšanu pamatoja ar „bojātu horizontālo taimkodu”. Vēlāk gan viņš amatu zaudēja.
Taimkoda bēdīgais stāsts ļoti spilgti iezīmēja politisko partiju iespējas caur padomi ietekmēt sabiedrisko mediju saturu. Taču ir arī vēl citi piemēri, kas liecina par NEPLP vājumu, un arī Saeimā notiekošajās diskusijās par mediju apvienošanu politiķi norāda uz NEPLP lomu, mudinot to būt aktīvākai. Pašreiz padome piešķir licences raidorganizācijām, apstiprina sabiedrisko mediju vadību un darbojas kā starpnieks starp LR, LTV un Saeimu budžeta jautājumos. Toties sabiedriskajās debatēs padomes locekļi ir pasīvi. Piemēram, padome nebija formulējusi savu attieksmi par radio un televīzijas apvienošanās gaitu. Kad šogad notika analogās televīzijas atslēgšana un pāriešana uz digitālo TV formātu, padome šo procesu nemēģināja vadīt, bet tikai post factum A.Kleckins intervijā Neatkarīgajai izteicās, ka „šī pāreja varēja notikt humānāk”[2]. Tāpat bijušais LR kurators Imants Skrastiņš (ZZS) nebija pamanījis milzīgās finansiālās problēmas, (gandrīz miljons latu parādu), kas sabiedrisko radio noveda gandrīz līdz bankrotam.
Ar jauno elektronisko mediju likumu būtiskas izmaiņas mediju kontroles mehānismā nav ieviestas. Tiesa, pēc jaunā likuma padomes locekļu skaits samazināts no 9 uz 5, taču tās forma palikusi līdzšinējā — partijas izvirza savus kandidātus, kurus amatā ieceļ Saeima. Likums paredz sabiedriski konsultatīvās padomes izveidošanu, taču tai ir tikai tiesības ieteikt savu viedokli. Jautājumā par mediju pārraudzību labējās partijas vairāk vai mazāk ir apmierinātas ar pieņemto kārtību.
„Pagaidām speciālus jaunus mehānismus neredzu. Vienmēr tas bijis jūtīgs process, un vienmēr bijis jautājums, vai nav politiski ietekmējama persona vadībā,” teic A.Brigmanis. Viņam piekrīt arī O.Kastēns, sakot, ka labāks mehānisms nav izdomāts: „Tā kā Saeimā pārstāvēti daudzi politiskie spēki, kuri izvirza savus kandidātus padomei, tā ir līdzsvarota. Protams, pastāv risks, taču nedomāju, ka tuvākajā laikā kāda partija iegūs 51% balsu un saliks padomē tikai savus cilvēkus.”
Savukārt SC un PCTVL uzskata, ka pašreizējā pārvaldes forma ir pārāk politizēta. SC rosina krietni palielināt padomi. B.Cilevičs kā piemēru min Horvātiju ar 60 padomes locekļiem, kuru vidū ir daudz sabiedrības pārstāvju no nevalstiskajām organizācijām (NVO): „Protams, jāmeklē kompromiss. Ar 5 vai 9 cilvēkiem nevar nodrošināt sabiedrības viedokļa pārstāvniecību, bet pārāk daudzskaitlīga padome nevar darboties efektīvi”. Viņaprāt šaurus tehniskus jautājumus varētu izlemt profesionāļu veidota neliela padome, bet galvenos jautāj umus skatītu plašākā padome ar NVO pārstāvjiem.
Savukārt PCTVL domā, ka pārraudzības jautājumi jāregulē pašiem radio un televīzijas žurnālistiem, ieceļot padomē spēcīgākos pārstāvjus no sava vidus. Toties TB/LNNK uzskata, ka jāmaina konsultatīvās padomes sastāvs, kurā, pēc R.Pētersona vārdiem, „šobrīd saliktas visvisādas organizācijas, taču tajā jābūt pašu mediju profesionāļu pārstāvniecībām”.
Atbildot uz jautājumu, kāpēc sabiedrisko mediju kā sabiedrības interešu īstenotāja funkciju uzlabošana nav minēta partiju programmās, partiju pārstāvju atbildes ir dažādas, minot gan to, ka svarīgākais paveikts, pieņemot elektronisko mediju likumu, gan norādot, ka „programmas obligāti neatspoguļo partijas mērķus, jo CVK prasītajā formā tos nav iespējams aprakstīt,” — tā, piemēram, sabiedrisko mediju ignoranci skaidro A.Brigmanis.
Taču 10. Saeimai jau pirmajos darba mēnešos būs jālemj par sabiedrisko mediju budžetu. un tad būs interesanti vērot, vai tiešām visas partijas, kā solījušas, spēs atrast līdzekļus LR un LTV dotāciju palielināšanai tik lielā apjomā, kā to prasīs mediju vadība. LR vadība uzskata, ka tai pietrūkst vairāk nekā 100 000 latu, bet LTV trūkstot aptuveni miljons latu. Nākamajai Saeimai arī būs jāizraugās NEPLP locekļi, kuriem vēlāk būs jāapstiprina radio un televīzijas vadība. LR ģenerāldirektoram Dzintrim Kolātam piecu gadu pilnvaras beigsies 2014., bet LTV ģenerāldirektoram Edgaram Kotam — 2013. gadā.
_________________________
[1] EBU Televīzijas departamenta direktora Bjerna Eriksena sacītais Latvijas žurnālistiem vizītē Rīgā. LETA, 2009.gada 17.aprīlis. Diskusijās Saeimas komisijā šogad arī deputāti atsaucās uz šo ieteikumu.
[2] NRA, 28.06.2010.