Raksts

Bez negribētiem bērniem


Datums:
05. februāris, 2008


Autori

Jolanta Cihanoviča


Foto: Christopher Meder

Pētījumi apstiprina teoriju, ka seksuālā orientācija nav nedz izvēle, nedz vecāku uzvedības rezultāts.

Ir milzum daudz dažādu mītu un stereotipu par viendzimuma vecākiem un viņu bērniem. Vai šiem priekšstatiem ir kāds zinātnisks pamatojums un vai tiešām cilvēki ar neheteroseksuālo orientāciju ir „bīstami” un „kaitīgi” vecāki? Šajā rakstā pievērsīšos tam, ko rāda pētījumi.

Liela sabiedrības daļa uzskata, ka šīs abas identitātes — būt homoseksuālam (īpaši vīrietim) un vecākam — ir nesavienojamas. Taču gejiem un lesbietēm bērni bija, ir un acīmredzami būs, tādēļ pasaulē ir veikti daudzi pētījumi par šo tēmu. Ņemot vērā to, ka zinātne ar precīzu pētniecības metodoloģiju ir samērā nesena parādība un šai tēmai nopietni un sistemātiski tā sāka pievērsties tikai 1980. gados, vairākums pētījumu ir veikti pēdējos gados. Taču no to rezultātiem top skaidrs, ka pētījumi neatbalsta mūsu sabiedrības vispārpieņemtos stereotipus. Mēs visi zinām, ka geji un lesbietes tiek diskriminēti jautājumā par bērnu audzināšanu, un daudzi profesionāļi — tiesneši, ārsti, bērnu speciālisti — vēl arvien ar aizdomām raugās uz gejiem un lesbietēm, kas vēlas būt vecāki. Šīs aizdomas nopietni iespaido cilvēku dzīvi — aizdomu dēļ cilvēkiem tiek atņemtas tiesības uz bērnu audzināšanu un adopciju, kamēr politiķi spekulē ar apgalvojumu, ka geju un lesbiešu tiesību aizstāvēšana varētu kaitēt bērniem[1]. Turklāt arī homoseksuāliem vecākiem mēdz būt problēmas ar bērniem gluži tāpat, kā tas ir citiem vecākiem, un šajās situācijās, iespaidojoties no stereotipiem, profesionāļi labprāt problēmu sakni meklē vecāku seksuālajā orientācijā. Bet vai tā ir taisnība? Nē. Šī iemesla dēļ ir svarīgi zināt, ko rāda pētījumi.

Pretestība geju un lesbiešu adopcijas tiesību atbalstīšanai saistās ar bailēm, ka bērns, kas augs viendzimuma ģimenē, cietīs no seksuālas vardarbības. Pētījumi rāda, ka pārsvarā bērnu seksuālās izmantošanas gadījumos ģimenē vainīgais ir vīrietis. Sievietes, kas seksuāli izmanto bērnus, ir ļoti reta parādība. Savukārt vairums seksuāli izmantoto bērnu ir meitenes. Masters, Džonsone un Kolodnijs savā klasiskajā darbā Cilvēka seksualitāte[2] raksta, ka pedofili seksuāli izmanto meitenes apmēram 75% gadījumos. Jāsaka, ka pētnieki noskaidrojuši — vairums noziedznieku-pedofilu vispār nav attīstījuši nobriedušu seksuālo orientāciju, un viņiem seksuāli interesē tikai un vienīgi bērni, turklāt dzimumam nav nozīmes, galvenais, ka bērns ir sasniedzams. Savukārt to noziedznieku starpā, kas ir seksuāli nobrieduši, vairums ir heteroseksuāli. Interesanti, ka par spīti šādai statistikai sabiedrībai nav iebildumu pret to, ka heteroseksuāli vīrieši adoptē bērnus.

Otrkārt, tikpat bieži gejus un lesbietes uzskata par cilvēkiem, kas nepārtraukti interesējas tikai par seksu, nevis par bērnu audzināšanu, kā arī, ka geji un lesbietes var audzināt bērnus tikai tādās sabiedrībās, kurās viņiem ir atļauts adoptēt bērnus. Pētījumi rāda, ka gejus un lesbietes ar bērniem var atrast visās sabiedrībās. Daļai geju un lesbiešu ir bērni no iepriekšējām, heteroseksuālajām, attiecībām. Daļa lesbiešu izlemj, ka vēlas kļūt par vecākiem tikai pēc tam, kad ir pieņēmušas savu seksuālo orientāciju. Daļa kļūst par audžuvecākiem sava partnera bērniem. Daļa geju un lesbiešu vecāku dzīvo partnerattiecībās, kamēr citi ir vientuļie vecāki. Pagaidām vēl ir maz pētījumu par šo dažādības faktoru.

Pētījumi par homoseksuālu un heteroseksuālu vecāku uzvedību pierāda, ka nav atšķirību nedz tajā, cik daudz šie vecāki iesaistās savu bērnu audzināšanā, nedz viņu intimitātes, atbildības un aprūpes līmenī[3]. Daži pētījumi pat rāda, ka geji-tēvi un lesbietes-mātes vairāk socializējas ar saviem bērniem un izjūt lielāku atbildības sajūtu nekā heteroseksuāli vecāki, kā arī uzrāda augstāku izpratnes līmeni par vecāku būtību[4]. Šādu situāciju varētu skaidrot ar to, ka sabiedrība izdara lielāku spiedienu uz homoseksuāļiem un viņi cenšas būt „perfekti” vecāki. Jāpatur prātā arī tas, ka homoseksuāļiem nav iespējamas „gadījuma grūtniecības” un viņiem nav „nevēlamu” bērnu, no kā izriet, ka — īpaši lesbiešu gadījumā — homoseksuāli vecāki atšķiras no heteroseksuāliem ar to, ka viņiem ir bērni tikai tad, kad viņi to apzināti izlēmuši.

Satraukumu ierasti izraisa arī jautājums par bērna seksuālo orientāciju — šis ir arguments, kuru visbiežāk izmanto gadījumos, kad notiek debates par adopcijas tiesībām. Sabiedrībā valda uzskats, ka geju un lesbiešu bērni automātiski izaug par gejiem un lesbietēm, jo uzskata, ka homoseksualitāte ir disfunkcionālas vai vismaz netradicionālas ģimenes rezultāts (interesanti, ka pētījumi rāda, ka vairums geju un lesbiešu auguši tieši tradicionālās ģimenēs). Pētījumi neatbalsta šādu viedokli. Mazāk par 10% bērnu, kas aug pie geju vai lesbiešu vecākiem, paši kļūst par gejiem vai lesbietēm[5]. Šie pētījumi apstiprina teoriju, ka seksuālā orientācija nav nedz izvēle, nedz vecāku uzvedības rezultāts.

Kā tad ir ar dzimuma uzvedību (identitāti)? Daudzi cilvēki uzskata, ka geju un lesbiešu bērni nevarēs attīstīt „normālu” dzimuma uzvedību. Nav pieejami pētījumi par bērniem, kas auguši pie gejiem, bet to bērnu dzimuma uzvedība, kas ir auguši pie lesbietēm, atrodas normas robežās — tā ir tāda pati kā tiem bērniem, kas auguši pie heteroseksuālām mātēm. Nevienā pētījumā nav atrasti pierādījumi tam, ka lesbiešu bērniem būtu problēmas ar dzimuma identitāti[6].

Tradicionāli visi pētījumi ir veikti par to bērnu attīstību, kuru mātes ir lesbietes. Nav daudz pētījumu par to, kā bērns iespaido attiecības starp divām lesbietēm[7]. Būtu nepieciešami papildu pētījumi par šo tēmu. Taču daudzi pētījumi rāda, ka lesbietes — mātes izjūt lielāku sabiedrības un ģimenes atbalsta trūkumu[8]. Šie paši pētījumi arī rāda, ka nav nekādu pierādījumu tam, ka bērnus jebkādā veidā negatīvi iespaidotu mātes seksuālā orientācija. Toties gan heteroseksuālu, gan homoseksuālu māšu bērnus negatīvi iespaido ģimenes iziršana.

Tātad geji un lesbietes sastopas ar visām tām pašām bērnu audzināšanas problēmām, kādas ir heteroseksuāliem vecākiem, bet papildus tam homoseksuāliem vecākiem ir īpašas problēmas, kas padara bērnu audzināšanu vēl sarežģītāku. Pirmkārt, tās ir saistītas ar sabiedrības nosodošo attieksmi un aizspriedumiem pret viendzimuma attiecībām. Ņemot vērā, ka daudzās sabiedrībās geju un lesbiešu attiecības nav institucionalizētas, daudzi ģimenes terapeiti, ārsti, sociālie darbinieki un citi profesionāļi, kā arī ģimene, draugi un radi nemaz neuzskata viendzimuma pāri par ģimeni, un šī iemesla dēļ pārim nav tās atzinības un atbalsta, kāds būtu nepieciešams. Geji un lesbietes bieži vien dzīvo pastāvīgās bailēs zaudēt savas vecāku tiesības. Nereti spiediens un stress, kas rodas, ja geji vai lesbietes cenšas audzināt bērnus sabiedrībā, kurā valda homofobija un trūkst atbalsta, uzliek papildu nastu šo vecāku savstarpējām attiecībām.

Cits svarīgs aspekts ir tas, ka daudzi slēpj savu seksuālo orientāciju un baidās, ka tā tiks atklāta, kas savukārt padara homoseksuālu vecāku un viņu bērnu dzīvi ļoti sarežģītu. Pāri, kas nedzīvo atklāti, bieži vien sevi izolē, kas uzliek papildu stresu attiecībām un nāk par ļaunu bērniem[9].

Noslēgumā būtu svarīgi pieminēt, ka psiholoģijā un citās zinātnēs ilgi valdīja priekšstats, ka homoseksualitāte ir garīga slimība vai sava veida pataloģija. Tikai krietni vēlāk sākās diskusija par šī priekšstata patiesīgumu. Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, ka subjektīvisms un aizspriedumi ir problēmas, kuras radās ilgi pirms zinātniskās intereses par homoseksualitāti un viendzimuma pāru attiecībām, kā rezultātā mums trūka zinātniskās metodoloģijās balstītu zinātnisku datu, ar kuriem varējām izaicināt pieņēmumus, kas balstās aizspriedumos, un atrast patiesību. Toties mūsdienās ir pieejama plaša un pamatota pētnieciskā bāze, kas ļauj droši apgalvot – pretējā dzimuma un viendzimuma vecāku bērniem ir vienādas iespējas izaugt mīlētiem, veseliem un laimīgiem.
___________________________________

[1] Lewin, E. (1984) Lesbianism and motherhood: Implications for child custody. In:
T.Darty and S.Potter (eds.), Women identified women (pp.163-183). Palo Alto, CA:Mayfield

[2] Masters, W., Johnson, V. & Kolodny, R. (1992) Human Sexuality: Harper collins publishers

[3] Bigner, J.J. & Jacobsen, R.B. (1989). Parenting behaviours of homosexual and heterosexual fathers. Journal of Homosexuality, 18 (1/2), pp. 173-186

[4] Flaks, D.K., Ficher, I., Masterpasqua, F.& Joseph, G. (1995). Lesbians choosing motherhood. A comparative study of lesbian and heterosexual parents and their children. Developmental psychology, 31, pp. 105-114

[5] Bailey, J.M., Bobrow, D., Wolfe, M. & Mikach, S. (1995). Sexual orientation of adult sons of gay fathers. Developmental Psychology, 31, pp. 124-129

[6] Golombok, S., Spencer, A. & Rutter, M. (1983). Children in lesbian and single-parent households: Psychosexual and psychiatric appraisal. Journal of Child Psychology and Psychiatry, 24, pp. 551-572

[7] Stiglitz, E. (1990) Caught between two worlds: the impact of a child on a lesbian couple’s relationship. Women and Therapy, 10 (1/2), pp. 99-116

[8] Kirkpatrick, M. (1987) Clinical implications of lesbian mother studies. Journal of Homosexuality, 14 (1/2), pp. 201-211

[9] Baptiste, D.A. (1988). Psychotherapy with gay/lesbian couples and their children in “stepfamilies”: a challenge for marriage and family therapists.In: Coleman E. (ed.) Integrated Identity for Gay Men and Lesbians: Psychotherapeutic Approaches for Emotional Well-Being. New York: The Harrington Park Press


“Neredzamās” viena dzimuma audzinātāju ģimenes Latvijā

APA: Being Gay Is Just as Healthy as Being Straight

APA: Lesbian and Gay Parenting

Case of E.B. v. France

Different Families, Same Rights? Lesbian, Gay, Bisexual and Transgender Families under International Human Rights Law

Implications of the Hague Programme for Lesbian, Gay, Bisexual and Transgender Families and their Children

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!