Recenzija par Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma projektu
Ikviens piedāvājums sakārtot jautājumus, kas skar priekšvēlēšanu aģitāciju, ir apsveicams kaut vai tā iemesla dēļ, ka būtu nepareizi šo jautājumu nerisināt vispār. Tāds ir pirmais secinājums, iepazīstoties ar Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTVP) izstrādāto un sabiedrības apspriešanai piedāvāto Priekšvēlēšanu aģitācijas likumprojektu.
Tam ir vairāki iemesli. Pašreiz spēkā esošie normatīvie akti par priekšvēlēšanu aģitāciju runā maz un ir saturiski visai skopi. Gan likums “Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām”, gan likums “Par aģitāciju radio un televīzijā pirms pašvaldību vēlēšanām” galvenokārt saistoši tikai Latvijas Radio un Latvijas Televīzijai. Turklāt, šķiet, ka galvenais iemesls, kādēļ šie likumi vispār tapuši, bijusi vēlme noteikt kārtību, kādā deputātu kandidātu sarakstiem piešķirams bezmaksas raidlaiks priekšvēlēšanu aģitācijai. Bez tam kopš šo likumu spēkā stāšanās nu jau pagājuši vairāk nekā pieci gadi, kas laikā, kad sabiedrības vērtību sistēma strauji mainās, ir pietiekami ilgs laiks, lai likumi prasītos pēc pārvērtēšanas un pielāgošanas realitātei.
Raugoties uz minētajiem likumiem ar šodienas pieredzi, redzams, ka tiem piemīt vairākas būtiskas nepilnības, kas būtu jārisina jaunajam likumprojektam.
Pirmkārt, pašreiz spēkā esošie normatīvie akti neievēro vienlīdzības principu attiecībā pret visiem masu medijiem. Citiem vārdiem, no dažiem medijiem (Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas) priekšvēlēšanu aģitācijas periodā tiek prasīts daudz, kamēr no citiem tikpat kā nekas.
Nekas nebūtu iebilstams pret to, ka Latvijas Radio un Latvijas Televīzijai jānodrošina bezmaksas raidlaiks priekšvēlēšanu aģitācijai, taču kāpēc gan sabiedriskās raidorganizācijas vēlēšanu dienā nedrīkstētu pārraidīt socioloģisko aptauju rezultātus, ja citas raidorganizācijas to var darīt un uz nebēdu arī dara? Tāpat – vai gan aizliegums priekšvēlēšanu periodā veidot raidījumus žurnālistiem, kas kandidē vēlēšanās, nebūtu vienlīdz saistošs arī pārējiem medijiem, nevis tikai Latvijas Radio un Latvijas Televīzijai? Līdzīgi vienlīdzības likuma izpratnē priekšvēlēšanu aģitācijas periodā nav arī raidorganizāciju un preses starpā, jo neviens no pašlaik spēkā esošajiem priekšvēlēšanu aģitācijas likumiem neattiecas uz preses izdevumiem.
Cita ne mazāk svarīga joma, kas līdz šim palikusi nerisināta likumdošanas aspektā, ir slēptā priekšvēlēšanu aģitācija. Lai gan teorētiski var pieņemt, ka slēptā priekšvēlēšanu aģitācija nav pieļaujama, jo raidorganizācijām tiek prasīts norādīt, kas apmaksājis to vai citu priekšvēlēšanu aģitācijas pārraidi, katras vēlēšanas no jauna apliecina, ka slēptā priekšvēlēšanu aģitācija pastāv un skaidrības, ko ar šo parādību iesākt, nav.
Un visbeidzot, lai sakārtotu priekšvēlēšanu aģitācijas jautājumus, ļoti būtiski ir skaidri definēt pārkāpumus un iespējamos sodus, kā arī noteikt mehānismus, kā likuma izpilde tiks kontrolēta.
Šādā aspektā vērtējot NRTVP izstrādāto Priekšvēlēšanu aģitācijas likumprojektu, jāsecina, ka likumprojekta autori novērsuši daļu problēmu, taču daļa jautājumu joprojām palikusi nerisināta.
Jaunajā likumprojektā novērsta nevienlīdzība starp sabiedriskajām un komerciālajām raidorganizācijām, likumprojekta autori drosmīgi mēģinājuši definēt likumā lietotos terminus, kā arī likumprojektā skaidri norādīts likuma izpildes kontroles mehānisms, kurā galvenā loma atvēlēta NRTVP. Tāpat attiecībā uz raidorganizācijām skaidri definēta arī raidorganizāciju atbildība par likuma normu neievērošanu.
No vēlēšanu organizatoru viedokļa pozitīvi vērtējams arī jebkādas aģitācijas aizliegums vēlēšanu dienā visās raidorganizācijās, kas reizi par visām reizēm varētu palīdzēt izbeigt diskusijas un spekulācijas par vēlētāja izvēles iespaidošanu vēlēšanu dienā.
Tajā pašā laikā viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas palicis nerisināts piedāvātajā likumprojekta variantā, ir jautājums par priekšvēlēšanu aģitāciju presē. Tam, protams, ir gana objektīvs iemesls – NRTVP kompetence līdz preses problēmām nesniedzas.
Tomēr šajā gadījumā, iespējams, būtu precizējams likumprojekta nosaukums, sašaurinot to līdz priekšvēlēšanu aģitācijai radio un televīzijā. No otras puses ir skaidrs, ka tas neatrisinātu priekšvēlēšanu aģitācijas problēmas presē, tāpēc ideālajā variantā valdībai tomēr vajadzētu uzņemties atbildību izstrādāt minēto likumprojektu līdz galam.
Un galvenā problēma, ar kuru būs jātiek galā – kurš uzņemsies kontrolēt to, kā prese ievēro likuma prasības, jo, nerodot atbildi uz šo jautājumu, jaunais likumprojekts būs tikpat bezzobains kā daudzi citi. Tāpēc varbūt tieši jautājums par preses tiesībām un atbildību priekšvēlēšanu aģitācijā varētu būt nākamais solis diskusijā par priekšvēlēšanu aģitācijas jautājumu sakārtošanu.
Likums "Par aģitāciju radio un televīzijā pirms pašvaldību vēlēšanām"
Likums "Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām"