Raksts

Bērni zaudētā laikā


Datums:
25. maijs, 2004


Autori

Viktors Avotiņš


"Neatkarīgā rīta avīze", 19.05.2004.

«Krievijai mēs esam atkritēji, Latvijai – okupanti, bet Rietumos neviens vispār nezina par mūsu esamību».

Trijās Baltijas valstīs krievu valodā iznākošās avīzes: Subbota (Latvija), Deņ za dņom (Igaunija), Ļitovskij kurjer (Lietuva) kā starptautiskā jauniešu Baltijas projekta Es – krievs? pasākumu rīkoja jauniešu sacerējumu konkursu.

Labprāt piekritu būt konkursa Latvijas žūrijā, jo kā citādi ar salīdzinoši nelielu fizisku piepūli tiktu klāt lērumam skolēnu – skatoties pasēs, konkursā piedalījās krievi, latvieši, ebreji, armēņi, ukraiņi – viedokļu par latviešiem tik aktuālu tēmu.

Ņemot vērā pēdējā laika norises, likās, ka pašvērtējumā (es – krievs?) būs klāt daudz vairāk politisko stereotipu. Tomēr dominēja garīgais, kultūrvēsturiskais, mentālais, emocionālais, sevis (no)skaidrošanas aspekts. Jo daudzi bija uzskatījuši par vajadzīgu uzsvērt savu pozitīvo pieredzi vai vismaz toleranci attieksmē pret latviešiem un latviešu valodu, bet attieksmē pret Latviju kā dzīves telpu pat šķita, ka latvieši nereti ir politiskāki un vēsāki nekā daudzi no šiem bērniem, kuri turklāt varu Latvijā uztver kā sev un savai nākotnei ne sevišķi labvēlīgu.

Bija autori, kuri savu nacionālo piederību uztvēra pastarpināti un sekundāri, bija nekrievi, kuri rakstīja, ka ir “garā krievi”. Vairāk saistīja ne tie darbi, kuros autori pozicionēja sevi pret krievisko kā vispārīgos augstumos paceltu kultūrvēsturisku ikonu, bet tie, kuri vērtēja krievisko kā ikdienas resursu savā esībā tagad un nākotnē. Turklāt – tā bija vieglāk ievērot sacerējumu tekstus iespaidojušās problēmas.

Pirmā – skolotāja vai (nacionālās) skolas krīze. Ļoti daudzi savu krieviskuma sajūtu pamatoja ar kultūras, mākslas piemēriem. Deviņdesmit procentos šie piemēri ņemti deviņpadsmitajā gadsimtā. Tas nozīmē, ka skolotājs un skola nespēj identificēt pozitīvas nacionālas sajūtas laikmetīgi. Arī tāpēc priecājos, atradis konkrētā dzīvē pozicionētus, ne tikai vēsturiski sajūsminātus autorus. “Kamdēļ gan neviens nebrīnās, kad septiņpadsmigadīgs pusaudzis cildina rakstniekus, kuri savos darbos ir šodienai bezgala tāli. Jā, visi atzīst, ka Ļermontovs, Gogolis, Majakovskis, Pasternaks un Tolstojs bija izcili radītāji. Bet – nesaprotu vētrainos sajūsmas uzplūdus šajā sakarā. Kāpēc neviens neiedomājas, vai šādi ļaudis ir vaļsirdīgi? Mums taču nav četrdesmit, mums prātā pavisam citas lietas: kur ņemt naudu vasaras kurpītēm; kāpēc tas puika man tik mīklaini smaida? Man personiski liekas, ka nav lielāka sabiedrības degradācijas rādītāja kā jaunu burvīgu būtņu liekulība. Kad cilvēks sāk savu dzīvi, izdabājot varas nesējiem, lai tas būtu kaut vai literatūras skolotājs skolā. Kā uz tādiem paļauties nākotnē? Paskatieties apkārt – ko jūs redzat? Jaunatnes ziedu, kurš mājās rātni lasa Gončarovu? Skolēnus, kuri cits ar citu sajūsmināti apspriež klasiķus? Pamatā jaunatnei ir pavisam citas vērtības. Vai ne tāpēc mūsdienu krievu mākslā ir krīze, ka potenciālie rakstnieki, aktieri, filozofi tagad mācās juridiskajās un ekonomikas fakultātēs? Bet pēc tam kļūst par neapdāvinātiem izpildītājiem, kuri visu dzīvi meklē atbildi uz jautājumu: kas būtu, ja būtu. Mēs, zaudētā laika bērni, svaidāmies starp mūžīgajiem “gribu” un “nedrīkst”…” (Nadja Vdovina, 15. vidusskolas 12. klase). Šiem jaunajiem cilvēkiem tostarp “jārada jauna pasaule, kuru apskaustu mūsu pēcnācēji. Gribas ieraudzīt enerģisku, spilgtu personību parādīšanos,(..) gribas lasīt pienācīgu literatūru par mums, mūsu laiku.” (N. Vdovina).

Otrā – varas problēma.Tieši vara daudziem bērniem šķiet identifikācijas šķērslis. “Es mīlu Latviju, bet tās varas nesējiem esmu nekas.” Lai identificētu sevi ar Latviju, tie met līkumu ap varu. Parādās samākslotas variācijas – oficiālais nacionālais statuss pretstatīts gara stāvoklim. Parādās ilūzija, ka gara stāvoklis var tikt gandarīts tikai Krievijā, vai arī tiek postulēta piederības “nekādība”. “Domāju, ka mēs, jaunās paaudzes krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji, varam droši saukt sevi par “internacionāļiem ar krievu novirzi” – mūždien svešiem visur. Jo Krievijai mēs esam atkritēji, zaudētie un aizmirstie, Latvijai – okupanti, nacionālais mazākums, kurš maitā visiem dzīvi, bet Rietumos neviens vispār nezina par mūsu esamību.” (Anastasija Pidjaša, 22. vidusskola, 12 b klase).

Trešā – vecāku “krīze”. Padomju laikā gūtā vecāku pieredze jaunajiem nav bijusi praktiskas pārmantošanas vērta. Bet jaunajos laikos daudzi vecāki acīmredzot jutušies gan morāli, gan citādi zaudētāji, un ne visi arī tagad ir no šiem zaudējumiem atjēgušies, pat ja kļuvuši turīgi. Neviens bērns vecākus šai sakarā nenievā, drīzāk žēlo, bet arī kā (nacionālās) pašsajūtas glabātājus, paraugus “dzīves vietas” vai pašidentifikācijas izvēlē īpaši neuztver. Iespējams, ka tieši tāpēc tas, ko mēs saucam par “sakņu problēmu”, šajos sacerējumos dabū salīdzinoši maz intimitātes, sadzīves līmeņa attieksmes. Pieķeršanās Latvijai un stabilu māju jēdziens nereti pastāv savstarpēji distancēti, bet arī Krievija kā reālas mājas nereti šķiet apšaubāma, pat biedējoša.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!