Raksts

Bērni vasarā. Kā sargāsim?


Datums:
25. jūnijs, 2008


Autori

Ilona Kronberga


Foto: Christian Spanring

Vecākiem ar bērniem ir vajadzīgs vispārpieejams, drošs nodarbju piedāvājums vasaras periodā. Ne visu vecāku rīcībā ir tādi resursi, lai viņi "brīvlaika problēmu" atrisinātu paši.

Vasara klāt. Beidzoties skolai un bērnudārzam, vecākiem jālemj, kā viņu bērns pavadīs nākamos trīs mēnešus. Bērns faktiski tiek ielikts rokās vecākiem (vai vienam no vecākiem), kuriem katru dienu ir jābūt darbā, kuriem bieži nav vecmāmiņu un vectētiņu, kas parūpētos par atvasi. Bieži ir tā, ka vecāku finansiālā rocība nav tik liela, lai bērnu nosūtītu uz nometni, vai arī viņi var apmaksāt bērnam nometni tikai dažu nedēļu garumā. Ir arī tādi vecāki, kuri paši ir pārāk kūtri, lai izzinātu esošās iespējas bērnam lietderīgi pavadīt laiku. Gadās arī tā, ka vecāku organizatoriskās dotības ir visai pieticīgas — un arī tas kļūst par bērna realitāti. Problēma nav tik viendabīga, kā pirmajā acumirklī varētu šķist. Ja ģimenē ir vairāki bērni, tas problēmu padara vēl komplicētāku, jo ģimenes rocība jāspēj sadalīt starp vairākām pozīcijām un interesēm, jo sevišķi tad, ja bērniem ir lielāka gadu starpība. Šādā gadījumā jāmeklē vairāki risinājumi uzreiz.

Tātad, redzamā problēma ir šāda — nav garantiju, ka vasaras periodā būtu kādi pilnībā no valsts puses nodrošināti pasākumi bērnu brīvā laika pavadīšanai. Pasākumi, uz kuriem ģimene varētu paļauties, zinot, ka skolas noslēgums vai bērnudārza aizvēršana uz remontu nav ģimenes problēmu sākums. Ne visu vecāku rīcībā ir tādi resursi (finanšu un organizatoriskie), lai viņi vieni paši salīdzinoši vienkāršā formā šo problēmu risinātu.

Trīs sargi

Es domāju, ka ne viens vien no vecākiem ir uzdevis jautājumu — vai tiešām apstākļos, kad visapkārt tiek sludināts, ka mūsu sabiedrības prioritāte ir bērni, neviens nav līdzatbildīgs par viņu drošību vasarā? Vai tiešām esmu viens ar saviem bērniem un savām problēmām?

Maniem bērniem (14 gadi un 3 gadi) ir vienkāršāk — vecākā meita visu gadu apmeklē sporta treniņus, kas turpinās arī pa vasaru, ieskaitot sporta nometnes, bet mazajam trīsgadniekam līdztekus bērnudārzam atbalstu sniedz auklīte. Cik man zināms, daudzi vecāki sirdsmieram un bērnu drošībai izveido šādu, visu gadu funkcionējošu atbalsta sistēmu. Tas nozīmē, ka, beidzoties skolai vai bērnudārzam, nekas būtiski nemainās un bērni ir nodarbināti un pieskatīti arī vasarā. Neapšaubāmi, ka šāda sistēma prasa vecāku ieguldījumus visa gada garumā — auklītei jāmaksā, jāmaksā arī par sporta nodarbībām, vēlos vakaros pēc darba jābrauc pakaļ bērnam uz treniņu vietām. Atzīstu, bieži nākas pievilkt jostu ciešāk, jo sevišķi, ja ģimenē ir viens pelnītājs. Tomēr vienu varu pateikt droši — maija beigās sirds ir mierīga, jo zinu, ka viss ir organizēts.

Taču katrai ģimenei tiesības uz savu risinājumu, jo problēmas aspekti var būt ļoti dažādi. Vecāki ar savu “vasaras brīvlaika problēmu” no likuma viedokļa nebūt nav vientuļi, taču ne visi to zina. Bērnu tiesību aizsardzības likums[1] skaidri definē ne tikai bērna tiesības uz “drošību, kā arī viņa veselības un dzīvības maksimālu aizsardzību”[2], bet arī definē, kam šajā valstī uzlikts par pienākumu aizsargāt bērnus[3]. Bērna tiesību aizsardzību Latvijā nodrošina pēc būtības trīs veida subjekti —vecāki vai to aizvietotāji, valsts un pašvaldību institūcijas. Minētais nozīmē tikai vienu —atbildība tomēr visiem ir kopēja un savstarpēji dalāma. Šo normu varētu tulkot arī tā, ka visi subjekti mērķa sasniegšanai ne tikai veic stingri nodalītas funkcijas savas kompetences ietvaros, bet arī savstarpēji sadarbojas. No izskanējušās informācijas klāsta masu medijos var tieši secināt, ka problēma nav tajā, ka kāds neveiktu savas funkcijas, bet tajā, ka trūkst sadarbības un arī elastības funkciju aktualitātes izvērtēšanā.

Ikviens no iesaistītajiem bērnu tiesību aizsardzības lauciņā, domājams, cenšas veikt uzdevumus mērķa sasniegšanai pēc vislabākās sirdsapziņas — strādā bērnu nākotnei un drošībai. Runa ir par ko citu. Šobrīd ir nedaudz mainījušies apstākļi —bērnu drošība ir izvirzījusies priekšplānā vairāk, nekā jebkad agrāk. Sabiedrībā, iespējams, ekonomisku un arī citu apstākļu ietekmē, valda augsta spriedze. Tātad pastāv paaugstināti riski bērnu drošībai. Pasaule ir mainījusies un mums ir jāmainās tai līdzi, ja vēlamies būt drošībā kopā ar saviem bērniem.

Vienkārša alternatīva

Palūkosimies, ko tad mēs — vecāki, pašvaldība un valsts — varam darīt. Nenoliedzami, vecāku loma ir galvenā — liela atbildības daļa gulstas uz viņu pleciem, jo to paši esam uzņēmušies. Taču ne visi vecāki jaunajos apstākļos spēj atrisināt šīs problēmas, tāpēc te būtu aktīvi jāiesaistās pašvaldībai. Bet pašvaldības ir ļoti dažādas — kaut vai finansiālo iespēju ziņā. Lēmumi pašvaldībās tiek pieņemti balsojot, un paļauties uz absolūtu vienprātību ir grūti. Taisnības labad jābilst, ka virknē pašvaldību šo problēmu saprot labi un bērnu brīvā laika pavadīšanai vasarā ir zaļā gaisma — tiek rīkotas gan nometnes (Rīgas pilsētā vairāk nekā 70 nometnes), gan vasaras skolas (Jelgavas pilsētā), gan arī citas lietderīgas nodarbes. Tomēr ir pašvaldības, kur visa atbildība ir uz vecāku, pašu bērnu pleciem. Acīmredzot problēmai nav lokāls raksturs un tā jārisina visas valsts mērogā.

Viens no visšaustītākajiem risinājuma piedāvājumiem — mācību gada pagarināšana[4]. Vērtējot šo ideju, rodas priekšstats, ka to redzam tikai no viena skatu punkta. Tiek apsvērts, kā tas būs, ja skolas programma būs izstiepta garāka, ja bērniem būs jāsēž piesmakušās un nodarbībām siltā laikā nepiemērotās telpās un tamlīdzīgi, skolotājiem būs papildu slodze, būs problēmas ar eksāmeniem absolvējošo klašu skolēniem. Uzskaitījumu varētu turpināt. Taču ne par to ir runa. Atgriezīsimies pie risināmā jautājuma — vecākiem ar bērniem ir vajadzīgs vispārpieejams, drošs nodarbju piedāvājums vasaras periodā. Tik vienkārši. Kā būtu, ja ikvienā skolā visu vasaras periodu darbotos vismaz viena vasaras nometne vai vasaras skola? Skolēnu skaitu šai vasaras skolai varētu noskaidrot jau janvārī, varētu būt arī neliela samaksa no vecāku puses par bērnu ēdināšanu vai kādām aktivitātēm. Ieguvums — vecāki savlaicīgi zinātu, kā rīkoties, saņemot no skolas informāciju jau mācību gada laikā. Vecāki varētu plānot bērna vasaru, bet jebkādas neizdošanās gadījumā viņiem būtu nepieciešamais atbalsts gadījumam, ja plāni mainās, ja nepietiek naudas vai jaudas ieplānotā īstenošanai. Tā rezultātā pastāvētu vienkārši organizēta, valsts garantēta brīvā laika lietderīga pavadīšanas alternatīvā sistēma bērniem, par kuriem esam atbildīgi.

________________________

[1] http://www.likumi.lv/doc.php?id=49096, spēkā no 22.07.1998;

[2] Bērnu tiesību aizsardzības līkums, 4.panta piektais punkts;

[3] Turpat, 5.pants;

[4] Zane Stankeviča, “Nodoms pagarināt mācību gadu, kā parasti, negūst atsaucību”, pārpublikācija no laikraksta Neatkarīgā; http://www.apollo.lv/portal/life/articles/129941;


Bērnu tiesību aizsardzības likums

Cilvēktiesības


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!