Beidzot. Apmēram tā es gribētu aprakstīt savas izjūtas, kad uzzināju par Fidela Kastro atkāpšanos no amata. Patiesi, kopš Kastro revolūcijas 1959. gadā retajiem, šķiet, bija saglabājušās ilūzijas par to, kas viņš īsti bija par tipu. Diktators. Ar visām no tā izrietošajām sekām.

Nu, varbūt, ka vienīgi dažiem zviedru komunistiem Kastro aiziešana būs iemesls sērām. Bet arī viņu vidū ir retais, kurš uzdrošinātos to teikt atklāti.

Zviedrijas Ārlietu ministrs Kārls Bildts (Carl Bildt) savā blogā raksturo notikušo ļoti lakoniski: „Fidela Kastro aiziešana ir beigas laikmetam, kurš sākās ar brīvību un beidzās ar apspiešanu. Tagad Kuba ir vienīgās rietumu puslodē, kurai nav tautas vēlētas valdības. Tā vietā to nospiež sastingusi komunistiska pārvalde.”

Lai arī man instinktīvi gribētos pievienoties Bildta cerībām, ka Kastro aiziešana atvērs ceļu režīma liberalizācijai un galu galā arī demokratizācijai, ir jāatceras, ka pie varas vēl joprojām ir komunistiskās partijas „sastingusī pārvalde”.

Fidels Kastro, http://www.wikipedia.org

Pat ja šis „sapņu scenārijs” piepildītos, varas un ekonomiskos resursus kontrolē partijas funkcionāri, kuri līdzīgi kā Latvijas oligarhiskie knariņi un viņu pakalpiņi pēcpadomju pārejas gados mēģinās saglabāt savu formālo vai neformālo ietekmi gan politiskajā, gan ekonomiskajā sistēmā. Pārejas laiks nekad nav viegls un diez vai tam var atrast pienācīgu un nesāpīgu recepti. Lai nu kas arī notiktu kubiešiem vajadzētu bruņoties ar pacietību, drosmi un radošo spēku.