Foto: Rene Bastiaanssen
Pārdomas par Saeimas iecerētajiem aizliegumiem publiskajiem pasākumiem
Pagājušajā nedēļā Saeima pirmajā lasījumā atbalstīja aizliegumus publisku izklaides un svētku pasākumu dalībniekiem. Pasākumos nedrīkstēs aicināt uz likumpārkāpumiem, izmantot bijušās PSRS simboliku, sludināt fašisma vai komunisma ideoloģiju un darīt vēl vairākas citas lietas (skat.zemāk). Formālais grozījumu iemesls: šādi ierobežojumi jau ir spēkā attiecībā uz piketiem, gājieniem un sapulcēm, – tad kādēļ gan tos nenoteikt arī svētkiem un citiem lielajiem pasākumiem?
Argumentācija šķistu loģiska, ja ne viens faktors – grozījumi tālāk tiks virzīti nevis parastajā jautājumu izskatīšanas kārtībā, bet gan kā steidzami – tā, lai tie stājas spēkā iespējami drīz. Šāda Saeimas attieksme rada divas problēmas. Abas, manuprāt, nopietnas.
Sāksim ar acīmredzamāko! Domāju, ka nevienam nav jāmin, kas ir iemesls šādai steigai – tas, protams, ir 9.maijs un pasākumi pie Uzvaras pieminekļa. Atstāsim pagaidām aiz iekavām jautājumu par to, vai 9.maijā tiešām ir izplatīta klaja PSRS simbolikas izmantošana (pagājušajā gadā atnācu pasākumu apskatīt, un, ja neskaita ļoti reto veterānu ordeņus, kā arī stilizētus sarkano karogus, neko īpašu nemanīju), un padomāsim, kādu vēsti šāda Saeimas rīcība nodod tai visai lielajai Latvijas sabiedrības daļai, kurai 9.maijs ir svētki …
Pareizi – signāls ir tāds, ka vara VIŅUS (nevis PSRS simboliku) joprojām uztver kā draudu! Vai šāds signāls, likumprojekta anotācijas vārdiem runājot, „ierobežo radikālu un naidu vairojošu uzskatu izplatīšanu sabiedrībā?” Nē. Tieši otrādi – kā reizi šāda nedaudz histēriska rīcība izsauc teju automātisku protesta reakciju, izsaucot sašutumu pat cilvēkos, kuri ikdienā maz domā par politiku vai vēstures interpretācijām: vienkārši tādēļ, ka viņu tēvi, vectēvi, ļoti iespējams, ir bijuši šādu PSRS simbolikas nēsātāji.
Ja šogad 9.maijā pie pieminekļa būs vairāk stipri stilizētu PSRS simbolikas, tad tas būs tikai un vienīgi mūsu tautas priekšstāvju nopelns. Lai ko arī mēs domātu par likumprojekta saturu pēc būtības (vajag vai nevajag aizliegt PSRS simboliku), grūti iedomāties vēl neveiksmīgāku laiku, kad Saeimai nākt klajā ar šādu iniciatīvu!
Otrais iemesls, kādēļ steidzamība šādā jautājumā ir bezatbildīga: paša ierosinājuma būtība. Jā, analoģiski ierobežojumi jau attiecas uz piketiem, sapulcēm.
Bet vai policija maz zina, kā šīs normas saprātīgi piemērot tajos pašos piketos un sapulcēs, ja jau Saeima mēģina tos attiecināt arī uz svētkiem?
Stipri par to šaubos.
Šādu ierobežojumu pareiza piemērošana radītu galvassāpes arī visaugstāk kvalificētajam juristam. Kādēļ? Tādēļ, ka šādos ierobežojumus nedrīkst piemērot burtiski, to piemērošana ir SRAEŽĢĪTA. Precīzāk – var jau piemērot arī burtiski, par jebkuru rīcību, kas izskatās pretrunā ar normas tekstu, bet tad tiesām uzliktās sankcijas nāksies atcelt kā cilvēktiesību normām neatbilstošas un vēl izmaksāt kompensācijas. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad, lai ko arī mūsu 100 guru sarakstītu likumos, ne viss no jaunajām normām būs piemērojams – vienkārši tādēļ, ka esam daļa no Eiropas cilvēktiesību režīma un arī mūsu konstitūcija jāinterpretē cilvēktiesību principu gaismā.
Es absolūti neesmu pārliecināta, ka policija šobrīd ir pietiekami apmācīta un kvalificēta, lai jaunos ierobežojumus piemērotu adekvāti – tā, lai: a) pēc tam valstij nebūtu jāzaudē Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT); b) spriedzes samazināšanās vārdā noteiktie ierobežojumi patiesībā neprovocētu spriedzes pieaugumu.
Manu bažu raksturojumam pamēģināsim apskatīt visus piecus piedāvātos ierobežojumus un pamodelēt, cik lielā mērā šīs normas ir vai nav piemērojamas konkrētām situācijām!
1. Aizliegts vērsties pret Latvijas Republikas neatkarību, teritoriālo nedalāmību, izteikt priekšlikumus par Latvijas valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu, aicināt nepildīt likumus.
No visiem šī priekšlikuma četriem elementiem vienīgais, kas bez ierunām izturētu cilvēktiesību pārbaudi, – norma par vardarbīgu valsts iekārtas grozīšanu. Turklāt ar uzsvaru uz VARDARBĪBU, nevis uz valsts iekārtas maiņu! ECT savos spriedumos ir konsekventi uzsvērusi domu, ka demokrātiskās sabiedrībās vardarbība kā valsts iekārtas maiņas paņēmiens nav pieļaujama.
Viss pārējais? Atkarīgs no konkrētiem apstākļiem, konteksta!
Piemēram, kā jums šķiet – ko nozīmē „vēršanās pret LR neatkarību”? Ko svētku pasākumā var izdarīt tādu, lai Latvijas neatkarība būtu reāli apdraudēta – kas ECT acīs ir vienīgais pamats, lai pieļautu sodus par sava viedokļa paušanu valsts teritoriālās integritātes jautājumos? No cilvēktiesību perspektīvas noteikti ir pieļaujamas diskusijas par to, vai Latvijai iestāties Ziemeļvalstu federācijā vai Eiropas Savienotajās Valstīs, varbūt apvienoties ar citām Baltijas valstīm. Šādas diskusijas ir daļa no demokrātiskās sabiedrības publiskās telpas. Es teiktu, ka pat drīkst arī uz šādu apvienošanos aicināt – arī šādu iespēju garantē gan Satversmes 100.pants, gan Eiropas Cilvēktiesību konvencijas!
Un, jā, drīkst diskutēt arī par to, vai Latvijai vajadzētu vai nevajadzētu pievienoties NVS vai Krievijai… Jebkurus no šādiem aicinājumiem drīkst publiski nosodīt, morāli nosodīt kā neētiskus, skaļi ūjināt vai aicinātāja virzienā raidīt sašutuma kliedzienus, bet valsts par šādiem viedokļiem nedrīkst privātpersonai noteikt sankcijas! No šāda skatpunkta nepiemērojams ir arī Krimināllikuma 82.pants, kas nosaka, ka krimināli sodāms ir publisks aicinājums likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību nolūkā iekļaut Latviju vienotā valstiskā veidojumā ar kādu citu valsti vai kā citādi likvidēt. Tik ilgi kamēr piedāvātā likvidācijas metode nav vardarbība – neredzu nekādu iespēju, kā ECT valsts iestādes reāli uzlikto sodu par šādu aicinājumu varētu atzīt par atbilstošu Latvijas starptautiskajām saistībām.
Līdzīgi arī ar Latvijas teritoriālo vienotību. ECT Bulgārijai ir norādījusi, ka „separātiski uzskati un teritoriālo izmaiņu pieprasīšana (runās, demonstrācijās, programmatiskos dokumentos) paši par sevi neapdraud valsts teritoriālo vienotību vai nacionālo drošību. Arī šādos gadījumos demokrātiskā, tiesiskā sabiedrībā jābūt iespējai paust politiskās idejas, kuras izaicina pastāvošo kārtību un kuru īstenošanai tiek piedāvāti miermīlīgi līdzekļi.” (The United Macedonian Organisation Ilinden and Others v. Bulgaria, 76.paragrāfs) Ja kā teritoriālās vienotības maiņas līdzeklis netiek piedāvāta vardarbība, tad, atbilstoši ECT praksei – šādu viedokli drīkst paust. Saeima, protams, var paredzēt visādus sodus par sava viedokļa paušanu arī citos gadījumos, bet tie cilvēktiesību apsvērumu dēļ nebūs piemērojami, – vienkārši apgrūtinās tiesībsargājošo iestāžu un Latvijas iedzīvotāju dzīvi.
Un aicinājums „nepildīt likumus” ir pavisam slidens no normas piemērošanas viedokļa! Atkarīgs, protams, no tā, kas tas par likumu un cik lielus draudus rada aicinājums … Cilvēces vēsturē ne mazums bijis tādu likumu, kurus ir pilnīgi attaisnojami neievērot.
2.Aizliegts sludināt vardarbību, naidu, klaju nacisma, fašisma vai komunisma ideoloģiju.
Atkal – aicinājumi uz vardarbību nudien ir aizliegtā zona! Naida sludināšana – arī (atbilstoši ECT praksei par naida runu), lai gan manis novērotais 2012.gada 16.martā un teju ikdienā tviterī liecina, ka attiecībā uz etniskajiem jautājumiem daļa Latvijas sabiedrības vienkārši nejūt robežas starp sadzīvisku ksenofobiju un naida sludināšanu. Un tad ir jautājums: vērsties pret šiem cilvēkiem ar visu likuma bardzību vai tikai tad, ja viņu teiktais jau nopietni sāk apdraudēt sabiedrisko mieru? Vai esat pārliecināti, ka policija jūt šīs robežas? Es – ne sevišķi.
Neesmu arī pārliecināta, ka visiem policistiem ir bijuši padziļinātie politikas filozofijas kursi, kas ļautu viņiem saprast, kuros mirkļos kāds atļaujas sludināt nacisma, fašisma vai komunisma IDEOLOĢIJU. Turklāt – kur ir pieļaujamās attiecīgās ideoloģijas robežas (atvainojiet, bet mūsdienu sociāldemokrātijas saknes arī ir marksistiskajā domāšanā!) un ko tad vairs nedrīkst.
Piemēram, fašisms. Pazīmes: 1) prioritāte – valsts, nevis cilvēktiesības (autoritārisms); 2) ultranacionālisms; 3) vadonisms; 4) etnocentrisms; 5) flirtēšana ar militārām lietām. Šeit es pat varu izteikt apbrīnu par likumprojekta steidzamību balsojošu deputātu drosmi – jo pat politikas filozofs, kur nu vēl vidējais policists, ne vienmēr nošķirs, kur beidzas fašisms un sākas viena no Saeimā pārstāvētajām partijām!
Bet tik pat labi – komunisms. Jā, vēsturisku traumu rezultātā ir šī ideoloģija Latvijas sabiedrībai liels bubulis, bet tomēr tagad, kad pagājušas vairāk nekā divas dekādes pēc neatkarības atjaunošanas, tā kā pienāktos palēnām atskārst, ka komunismam, tāpat kā jebkurai citai ideoloģijai, ir paveidi! Un ja tās vienkārši ir marksistiskās idejas, bez aicinājuma uz demokrātijas likvidēšanu vai vardarbīgu proletariāta revolūciju – šādu pasaules skatījumus drīkst brīvi paust, to publiski arī nosaucot par komunistisku. Starp citu, drīkst būt arī komunistiskas partijas, kas reāli cīnās par varu – ECT atzina, ka Rumānijas liktie šķēršļi jaunas komunistiskas partijas dibināšanai uzskatāmi par cilvēktiesību pārkāpumu (Partidul Comunistilor (Nepeceristi) and Ungureanu v. Romania). Manuprāt, tas ir saprātīgi. Jāskatās uz SATURU, nevis birkām.
3.Aizliegts veikt kara propagandu, kā arī slavēt vai aicināt izdarīt noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus
Par kara propagandu – nav šaubu; bet par likumpārkāpumu slavēšanu man ir tās pašas bažas kā pirmajā punktā. Ne jau par katra likuma pārkāpšanas aicinājumu vajadzētu būt sodiem. Jādomā par samērīgumu un sabiedriski svarīgo mērķi. Tāpat piemērošana ļoti atkarīga no tā, vai ar aicinājumu radīti reāli draudi sabiedriskajai kārtībai. . Arī likumi var būt antikonstitucionāli, novecojuši, absurdi – daļa no vārda brīvības ir paust pret tiem savu attieksmi. Tāpat dažkārt likumu pārkāpumam ir cilvēktiesību dimensija, kas ir svarīgāka par formālas normas pārkāpumu. Piemēram, formāli Pussy Riot Krievijas pasākums baznīcā droši vien bija administratīvs pārkāpums: vai tādēļ svētku pasākumā vai piketā nav attaisnojami meitenes slavēt par pašaizliedzīgo pilsonisko protestu (jo FORMĀLI tiek slavēts likumpārkāpums, kas pēc Krievijas varas iestāžu domām ir pat noziedzīgs nodarījums)?
4.Aizliegts izmantot bijušās PSRS, Latvijas PSR un nacistiskās Vācijas karogus, ģērboņus, himnas un simboliku (arī stilizētā veidā).
Šis ierobežojums var radīt asas situācijas tieši 9.maija sakarā – jautājums, vai policija spēs šo ierobežojumu piemērot saprātīgi: tā, lai ar savu rīcību neradītu lielāku saspīlējumu sabiedrībā nekā rada pašas šīs simbolikas lietošana. Turklāt stilizācijas pakāpe var būt dažāda– ne katrs sarkans karogs ir PSRS simbolika; ne katrs melns+sarkans+balts drēbju komplekts – nacistiskās Vācijas pazīme. Nozīmīgs būs arī simbolikas izmantotāja nolūks – skaidrs, ka jaunietis, kas demonstratīvi vicina PSRS karogu, ir viena situācija, bet veterāns, kas katru gadu uz 9.maiju piespraudis ordeni, uz kura attēlots sirpis un āmurs – pilnīgi cita situācija!
Principā, tā ir taisnība, ka gan nacistiskais, gan padomju režīmi uzskatāmi par iznīcinošām, totalitārām parādībām, no kuriem (un kuru režīmu simbolikas!) būtu jānorobežojas. Vienlaikus, manuprāt, tomēr vērts padomāt, kas ir tā pazīme, kas šiem režīmiem ir kopīga un vai tā gadījumā nav vispārināma arī uz citām iekārtām.
Vai pazīme ir totalitārisms? Nu tad būtu jāaizliedz vēl vesela virkne simbolikas – piemēram, jāpadomā, vai ļaut Rīgas centrā vicināt Ziemeļkorejas karogu!
Vai pazīme ir režīma ietvaros paveiktie noziegumi pret cilvēci? Bail pat domāt, kāda simbolika būtu jāaizliedz tad, ja šis princips attiektos uz visām valstīm, kas necilvēcīgus noziegumus pieļāva kaut vai tikai pēdējo 60 gadu laikā…
Kāda vēl varētu būt pazīme?
5.Aizliegts rīkoties tādā veidā, kas rada draudus pasākuma dalībnieku vai citu personu drošībai un veselībai
Pret šo ierobežojumu nebūtu iebildumi, JA to piemēro saprātīgi. Kā var nesaprātīgi? Reiz Latvijā bija ierobežojumi piketiem (labi, tas ir nedaudz no citas operas, bet tomēr raksturīgi!), kas deputātu drošības apsvērumu dēļ liedza piketus rīkot pie Saeimas…
Kā redzams – ja Saeima pieņems šādus ierobežojumus, tad policijai steidzami būs jāapgūst visai sarežģītu likumu saprātīgas un samērīgas piemērošanas prakses! Vai tas ir izdarāms līdz 9.maijam tā, lai pasākumā vēl vairāk neprovocētu jau tā pēc 16.marta sakarsušos prātus – turklāt abās nometnēs?
Šaubos.