Raksts

Bēdu ieleja


Datums:
22. marts, 2009


Autori

Bezdarbnieka blogs


Pirmais bezdarbnieka rīts pienāca saulains. Piecēlos dažas stundas vēlāk un jau posos uz Nodarbinātības valsts aģentūru, lai iestātos rindā pēc statusa. Kurš teica, ka kastu sistēma ir atcelta? Tā joprojām ir dzīva, tikai mēs izliekamies to neredzam.

Pirmās sajūtas, ierodoties filiālē ir graujošas. Daudz cilvēku drūmām sejām, kas saspiedušies šaurā koridorā. Kādam, kurš izskatās mazāk nomākts vaicāju, vai visi pēc statusa, un kur rindai gals? Pretī saņemu skaidrojumu, ka ik pa brīdim koridorā parādoties sieviete, kas izdala rindas numurus.

Pēc minūtēm desmit, arī es ieraugu šo sievieti un daļa bēdas brāļu un māsu sarosās. Sieviete ar tādu tipisku pamatskolas latviešu valodas skolotājas toni uzreiz pieprasa uzrādīt pasi, nodokļu grāmatiņu. Tam seko kontroljautājums par to vai neesmu „uz slimības lapas” un uz sīciņas lapiņas uzrakstīts #67. Visvairāk tomēr visus sanākušos uzjautrina katram uzdotais jautājums – Vai esat kādā uzņēmuma valdē un vai jums nepieder gadījumā uzņēmums? Tas šeit sanākušajiem, vismaz pagaidām, nesaistās ar bezdarbnieka statusu.

Iekārtojos pie brīvākā pleķīša koridorā. Pulkstens rāda dienas vidu un tie, kas dodas iekšā stāsta, ka atnākuši nedaudz pirms deviņiem. Ik pa laikam iznāk sieviete – rindas mašīna. Aiztriec mājās kādu vīrieti, kurš, kā visi normāli cilvēki, iedomājies, ka autovadītāja apliecība ir personu apliecinošs dokuments. Tā neesot un aģentūrai ir tiesības par šādu dokumentu uzskatīt tikai pasi. Birokrātija?

Pie stenda ar izkārtajām vakancēm atnāk cilvēki, daži noraksta kaut ko, citi smagi nopūšas. Šeit nevienu nešķiro, visi atnākuši pēc statusa, daži ar D&G somiņām, citi ar krāsu zaudējušiem super neto maisiņiem. Viskolorītākā tomēr bija sieviete ietērpta kaut kādā dzīvniekā, ar sarkanu rokassomiņu un ļoti daudz sadzīves ķīmijas uz sejas. Aplūkojusi šeit atnākušos, laikam jau secināja, ka tie nav viņas kastas cienīgi, apcirtās uz papēža un teica pavadonim ja v eto bezobrazie ņebudu učastvovaķ. Un tikpat sparīgi, cik atnākusi arī aizgāja.

Kāda sieviete, kurai izstāstu par sievieti-rindas mašīnu, nostājas man blakus. Esot strādājusi par apkopēju. Pēc pirmā samazinājuma viļņa vēl ķepurojusies pretī ar slimības lapām un iekrāto atvaļinājumu, pēc tam nācies tomēr aiziet. Līdz pensijai atlikuši četri gadi un Dievs vien zinot, vai nebūs jākar ubaga tarba kaklā. Esot mēģinājusi iekārtoties centrāltirgū, tur par dienu no 7 līdz 18 maksājot divi lati, lai arī tas nav daudz, tomēr vairāk kā nekas. Bet arī šeit roka roku mazgā un tikt neesot viegli, esošās pārdevējas parasti iebīdot savas draudzenes.

Kā dzīvot sieviete nezin, dēls gājis bojā, vīrs nodzēries līdz kliņķim un uzrodoties dažas reizes gadā „palienēt latiņu”. Domē viņai pabalsts ateikts, esot pārāk lieli ienākumi. Sieviete smej – trīsdesmit lati (pēc rēķinu nomaksas) par kuriem mēnesī jāsūkā pirksts, tagad esot bagātu cilvēku privilēģija. Ja toreiz (atmodas laikā) būtu zinājusi, ka cīnās par savu un draugu nabadzību, nemūžam nebūtu pakustinājusi pirkstu šīs valsts labā un otreiz jau tādas muļķības nedarīšot.

Vaicāju viņai, kāda bija krīze toreiz, situācija taču līdzīga – naudas nav, darba nav un skaidrības par nākotni nekādas. Toreiz kaut kā licies, ka esot vieglāk. Varbūt tādēļ, ka esot bijusi cerība par brīvu Latviju un ticība, ka viss būs labāk. Cilvēki daudzko piecietuši, jo zinājuši kā vārdā to dara, bet tagad viņai ticība ir zudusi un vienīgais, kas atlicis šajā valstī ir nomirt.

Vēlāk, braucot trolejbusā domāju, cik varbūt ļoti man dzīvē ir paveicies, ka man ir dzīvi radinieki, jumts virs galvas un maizes šķēle, ko apēst brokastīs. Neviļus uznāk dusmas, par Repšes vakar ziņās teikto, ka bezdarbnieku pabalsti jāsamazina un jāsaīsina. Ministra kungam derētu kādreiz aiziet un aprunāties ar reāliem cilvēkiem un pēc tam gudri vāvuļot. Valsts man atvēlējusi četrus mēnešus laika glābšanas operācijai, pēc tam, kā smejies – slīcēju glābšana būs pašu slīcēju rokās.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!