Raksts

Baznīcas izdzīvošanas ABC


Datums:
23. novembris, 2009


Autori

Linda Curika


Dažādu baznīcu svētulīgo pārstāvju dīvainie prātuļojumi un izdarības ik pa laikam uzpeld publiskajā telpā, atkal un no jauna atgādinot to, kāpēc baznīcai ir jābūt šķirtai no valsts.

Dzīvoju Purvciemā, un te, manuprāt, labāk nekā jebkurā citā Rīgas mikrorajonā, ir vērojams tas, ka šodien notiek reāla cīņa par ticīgo dvēselēm un makiem. Blakus manai mājai atrodas Jehovas liecinieku valstības zāle, Prieka vēsts, nedaudz tālāk Jaunā paaudze, musulmaņu draudze, evanģēliski kristīgā draudze, baptistu draudze, vasarssvētku draudzes centrs, kā arī jaunuzceltā katoļu baznīca. Ikdienā bieži ejot garām šīm vietām, redzu, kādas smalkas mašīnas stāv pie Jehovas liecinieku draudzes durvīm tad, kad nenotiek dievkalpojumi, un redzu, cik nabadzīgi ģērbti cilvēki ieiet tur pa durvīm dievkalpojumu laikā. Toties Prieka vēsts baznīca ir atvērusi labāko spēļu laukumu visā rajonā, pat ja ne visā Rīgā. Tas ir pieejams visiem bērniem, tur regulāri notiek koncerti, tenisa spēles, futbola mači – labākā socializācija bērniem un tīņiem visā rajonā, ja neskaita McDonald’s.

Man kā cilvēkam, kurš nepieder nevienai konfesijai un kura attieksme pret tradicionālo baznīcu ir rezervēta, savukārt pret jaunajām kustībām – pilna aizdomu, bažas rada tas, ka tradicionālā baznīca var izrādīties nekonkurētspējīga cīņā par sekotāju skaita pieaugumu vai vismaz to skaita nesamazināšanos.

Ir skaidrs, ka bazīcām ir vajadzīgi sekotāji, jo tas nes ne tikai atpazīstamību un veido tās par svarīgu ideju līderi plašās sabiedrības masās, bet ari ienes zināmu peļņu. Pēdējais gan ir mazāk aktuāls šodienas tradicionālajai baznīcai, kas ir spiesta pārdot savus īpašumus, lai nebankrotētu. Daudzām skaistām katoļu un luterāņu baznīcām trūkst naudas, lai atremontētu mākslas vērtības tajās un uzliktu jumtu. Ar šādām problēmām, gan, liekas, nesastopas jaunās kustības, kuru vadītāji ir miljonāri, kuras spēj uzturēt plašas, kvalitatīvi apsaimniekotas telpas un spēļu laukumus. Iemesli tam ir dažādi, tomēr man nav skaidrs, kāpēc tradicionālā baznīca necīnas par saviem sekotājiem un neveicina to, lai cilvēki tur ietu.

Brīžiem liekas, ka tradicionālās baznīcas vēlme aiztaisīt acis šodienas problēmām, nevēlēšanās tās risināt novedīs līdz pilnīgai ietekmes zaudēšanai tālākajā nākotnē. Jo ir skaidrs, ka ir jautājumi, kas baznīcai ir jāpārskata, ja tā vēlas, lai jauni cilvēki sekotu tai, nevis dotos uz, piemēram, Prieka vēsti. Pirmkārt, ir jāatsakās no seksuālās atturības propagandas par labu jauniešu izglītošanai par kontracepcijas un seksuālo attiecību jautājumiem. ASV ir labs piemērs tam, ka atturības mācība nesamazina nepilngadīgo abortu skaitu. Vai ir svarīgāk stingri, nelokāmi pieturēties pie principa vai reāli risināt nepilngadīgo abortu problēmu? Tādēļ nav racionāls Pujata kunga sašutums par to, ka ķeceri no Papardes zieda novedīs no ceļa jauniešus, mācot par to, kas ir prezervatīvs. Otrkārt, ir jāatzīst, ka baznīcas pieeja pret pretapaugļošanās līdzekļu (šajā gadījumā prezervatīvu) lietošanu ir viens no iemesliem straujajai AIDS izplatībai Āfrikā. Vai tiešām baznīca ir ar mieru katru dienu ziedot tūkstošiem cilvēku dzīvību, kas mirst no AIDS, tikai lai uzsvērtu to, ka prezervatīva lietošana ir potenciāla bērna nonāvēšana? Vai baznīcai nebūtu jāsper solis uz priekšu un jāpasaka, ka noteiktās situācijās viņi tomēr cilvēku dzīvību uzskata par vērtīgāku nekā principu ievērošanu? Atliek tikai sapņot par tādām ķecerīgām domām kā atļauja sievietei izvēlēties abortu vismaz gadījumos, kad viņas veselībai vai dzīvībai draud briesmas vai tad, ja bērns ir ieņemts vardarbīgā ceļā.

Gandrīz piemirsu par Vanaga pēdējo secinājumu, ka tad, ja sievietēm atļaus kļūt par mācītājām, tas var novest pie tā, ka baznīcai būs jāatzīst homoseksualitāte. Vai to sauc par pamatotu argumentāciju?

Man nav saprotams tradicionālās baznīcas brāļošanās ar tādām organizācijām kā Jaunā paaudze, kas ir cieši saaugušas ar politiku, sabiedrībā nes naidu un nesaticību, un nekaunoties „kāš“ naudu no sekotājiem. Vai šī draudzība ir saistīta ar to, ka arī tradicionālās kristīgās konfesijas gribētu tikpat lielu ietekmi un tikpat daudz naudas un tādā veidā cer kautko mācīties no gudrajiem un iznesīgajiem? Vai varbūt tā ir doma par to, ka ienaidnieku labāk turēt sev tuvāk nekā draugu? Vai šī draudzība nenodara vairāk ļauna nekā laba tieši tradicionālās baznīcas tēlam?

Es baidos, ka, kamēr tradicionālā baznīca nevēlēsies atvērt acis tam, kā pasaule ir mainījusies un parādīt, ka cilvēks, ka katra cilvēka dzīvībai ir vērtība, cilvēki, kuri meklē Dievu, to arvien biežāk atradīs vietās, kur kāds to ir pamanījis, pat tad, ja viņš tiem ir tikai staigājošs naudas maks.


www.miomilo.lv

www.twitter.com/curiha

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!