Raksts

Baznīcas dārznieks – 3. daļa


Datums:
31. jūlijs, 2008


Autori

Pēteris Timofejevs Henriksson


„Man piedāvāja līdzīgu darbu un piecus tūkstošus vairāk. Bet es to noraidīju. Man taču nebūtu laika ģimenei,” saka Algots*, kamēr mēs vilcinām laiku pirms bērēm dzerot kārtējo kafijas porciju un runājot par mūsu ģimenēm. Algots pēc profesijas ir telefonijas speciālists, kurš „pārkvalificējās” par baznīcas dārznieku pēc drastiskas štatu samazināšanas valsts uzņēmumā „Telia” pēc 2000. gadu sākumā. Viņa kolēģis pirms gada viņam piedāvāja strādāt jaunizveidotā telefonijas aprūpes pakalpojumu firmā. Alga viņam būtu 5000 kronu lielāka nekā pašreizējā dārznieka amatā.

„Nē, man nudien nevelk atpakaļ. Jā, no vienas puses tas ir darbs, kuram esmu izglītojies, bet… Kad atceros, ka man toreiz bija tik bieži jāstrādā virsstundas… Nē, pie velna, atpakaļ tanī pašā muklājā es negribu. Tagad vismaz man ir laiks Anemarijai [Algota sievai] un Karolīnai [Algota meitai].” Algots ir ne tikai rūpīgs ģimenes tēvs. Viņš dzied divos baznīcas koros, no kuriem viens dodas turnejās pa pasauli katru gadu. Vēlāk uzzinu arī citu, pavisam privātu iemeslu Algota nepatikai pret virsstundām labāk apmaksātā darba vietā. Viņš ir šķirtenis. Šķiet, tieši tādēļ viņš ir nolēmis nepieļaut, ka Anemarija un Karolīna justos novārtā pamestas.

Abi esam tērpušies melnos uzvalkos; nopietnas, tumškrāsainas kaklasaites signalizē, ka šodien nav priekpilna svinību diena. Bēres mobilizē ne tikai godbijību, bet arī visus iespējamos baznīcas rituālus, lai izvadītu mirušo pēdējā gaitā pēc iespējas cienīgāk. Drīz atbrauks katafalks un mēs uz speciāliem bēru ratiem ievedīsim zārku baznīcā. Sveces jau ir aizdegtas, dziesmu numuri ir salikti vietās. Pēc stundas ieradīsies aizgājušā tuvinieki un mācītājs uzsāks bēru dievkalpojumu. Vēl tikai jāuzvelk karogs mastā.

Khm, khm, iekrekšķinās Algots. Viņam drīz jau būs piecdesmit un slaidums nudien nav viņa raksturīgākā īpašība: „Mācītājs zvanīja un teica, ka atraitne ir pilnīgi satriekta. Viņa gribot pārcelt bēres uz citu dienu. Kad viņa jutīsies stiprāka.” Mēs abi zinām, ka tie ir lieli meli. Atraitne nekad nejutīsies tik stipra, lai bez asarām un emocijām izvadītu savu pēkšņi aizgājušo vīru. Mācītājs pierunājis galu galā nemainīt bēru dienu. Kad ierodas izvadītāji – neliela grupiņa, divpadsimt cilvēku sastāvā – atraitne ir atpazīstama uzreiz. Viņai ir sešdesmit, piesarkusi, saraudāta seja, visi apkārtējie ar viņu runā kā ar mazu bērnu. Tomēr viņa ir šķietami mierīga, līdzsvarota.

Kad dievkalpojums sākas, man ir jāieslēdz elektroniskais mehānisms, kuri darbina divus Jērlosas baznīcas zvanus. Dievkalpojums norit tik ātri, ka man šķiet, esmu ko palaidis garām. Nu, protams! Man jāskrien un jānolaiž karogs pusmastā, kamēr izvadītāji dzied pēdējo dziesmu.

Ieejot atpakaļ baznīcā, redzu, kā piederīgie atvadās no mirušā. Atraitne stāv pie zārka, uzlikusi savus ziedus un roku uz sarkofāga, tomēr mierīga un savākta. Aiz viņas stāv mirušā brālis, kurš ir tuvu pie septiņdesmit, bet raud kā mazs bērns. Viņa sieva, arī šņukstot, iedod viņam savu nēzdogu. Mēs izripinam sēru ratus ar zārku pagalmā, novietojam sarkofāgu katafalkā, paklanāmies. Katafalks dodas uz krematoriju. Izvadītāji lēnā solī iet uz draudzes namu, lai ieturētu nelielu mielastu.

Pēc tam novācot puķes un sūcot putekļus, pie mums pienāk mācītājs. „Nebija nemaz tik traki, vai ne,” Algots jautā. Mācītājs pakrata galvu: „Viņa bija pilnīgi sazāļota. Nekad nebiju redzējis cilvēku, kurš būtu bijis tādā trankvilizātoru ietekmē.” Mēs sakārtojam baznīcu. Pēc divām stundām būs cits bēru dievkalpojums.

Kapsēta

Pārsteidzoši, ka visās aptaujās zviedri dabū „sekularizētas” sabiedrības godu, tomēr biežā baznīcā iešana un rūpes par saviem mirušajiem varētu būt rādītājs tieši pretējam. Tā ir mīkla, ko nevaru joprojām saprast – ja jau zviedri ir tik sekularizēti, kādēļ baznīca vienmēr ir tik pilna svētdienās? Vai vismaz trešdienās, kad notiek mūzikas koncerti ar dievkalpojuma elementiem? Vai tad reliģiozitāte būtu sastopama tikai mazos zviedru miestiņos?

Ja sākotnēji biju iztēlojies, ka vismaz stundu dienā varēšu veltīt grāmatu studijām, tad jāsaka, ka nekas no ieplānotā neizdevās. Jērlosas vecās dāmas gandrīz katru trešo dienu devās uz kapsētu, lai aplaistītu tuvinieku kapus. Ja es nedarbojos kapsētā, tad viņas pieņēma, ka manis nav darbā. (Vismaz tā man šķita.) Un kurš vasaras aizvietotājs grib, lai par viņu ienāk sūdzības pastorātā? Tomēr savā ziņā esmu pateicīgs šīm vecajām dāmām, kuras mani ieraudzījušas ar šļūteni rokās vienmēr atplauka smaidā un atzīmēja, ka „šovasar laikam ir daudz jālaista”. Daudz gan, es atsmaidīju pretī.

Tomēr vispriecīgāk es jutos tad, kad neviens neredzēja, kā tieši es pļāvu mauriņu… Atklāti sakot, pļāvējmašīna bija reti komplicēta un man ik pa reizei nācās secināt, ka mašīnas vadītāja apmācība būtu lieliski noderējusi. Īpaši braucot atpakaļvirzienā.

Ik pa laikam pieķēru sevi prātojot, vai Jērlosas kapsētā nav spoki. Mana periferālā redze ik pa laikam fiksēja dīvainas kustības un baltus stāvus. Kad es par to sūdzējos baznīcas mūziķei viņa iepleta acis. Viņu mierinot noteicu, ka tas noteikti ir saistīts ar manu dzīvo iztēli un ja tas turpināsies, tad noteikti meklēšu palīdzību pie medicīniskā personāla. Viņai gan tas nelikās īpaši smieklīgi. Dažas dienas vēlāk viņas kolēģis mani apskaidroja, ka leģendas par pārdabiskiem parādībām jau ilgi moka Jērlosas baznīcu. Mūziķes izbrīns tātad nebija par to, ka es būtu zaudējis prātu, bet gan par to, ka esmu vēl viens, kurš ir novērojis kaut ko līdzīgu. Tomēr mani nudien nevilināja „spoku medības” un es vēl joprojām svēti ticu, ka vaina ir meklējama manā periferālajā redzē. Lai arī man jāapliecina, ka Jērlosas vietējās sabiedrības baumas un leģendas bija nudien interesants sarunu temats, tieši tāpat kā pati vietējā sabiedrība, par kuru vairāk nākamajā dienasgrāmatas ierakstā.

*Algots nav mana kolēģa īstais vārds.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!