Kad pieteicos baznīcas dārznieks darbam Jērlosas baznīcā, biju patiesi noraizējies par četrām lietām – manām zviedru valodas zināšanām, darba pienākumiem, kolēģiem un darba vidi. Apziņa, ka esi imigrants nepamet ne uz mirkli, tādēļ visi diplomi un izietie valodas kursi nereti šķiet pilnīgi nepilnvērtīgi. Darbā galu galā cilvēks sarunājas nevis ar valodu pasniedzēju, bet ar vidusmēra zviedriem, kuri fiksē katru pieļauto kļūdu. Vismaz tā šķiet pirmajās desmit minūtēs līdz atgriežas pašpārliecinātība. Darba pienākumi man kaulus nelauza, tieši pretēji – pēc divu nedēļu darba man jau bija izveidojušās savas rutīnas un paņēmieni kā efektivizēt darbu. Tomēr kolēģi un darba vide ir īpašs temats.
Darba klimats un „kafijošanas” rituāls
Saskarsmē ar darba kolēģiem mani biedēja perspektīva, ka būs grūti iekļauties darba kolektīvā. Tomēr par laimi biju pilnībā pasargāts no mobinga, dzelžainas hierarhijas, homofobiskiem vai ksenofobiskiem izlēcieniem. Darba klimats bija uzsvērti demokrātisks – mēs visi viens otru saucām vārdā un, kā parasti zviedru sabiedrībā, uzrunājām viens otru uz „tu”. Draudzes mācītājs ir aptuveni sešdesmit gadus vecs, filozofiski noskaņots, draudzīgs vīrs, kurš mani ārkārtīgi nepiespiesti, turpat vai brālīgi stādīja priekšā personāla sanāksmē. Viena no tādām kopība un visu iekļaušanas stratēģijām zviedriem ir tā saucamā „kafijošanas” (fika) tradīcija. „Kafijošana” ir sociāls process, kurā kafijai ir sekundāra loma, bet primārais ir savstarpēja, neformāla komunikācija nepiespiestā gaisotnē par visai personīgām lietām. Sarunas temati var būt jebkādi – piemēram, plāni nedēļas nogalē vai pēdējā skandalozā slepkavība. Tomēr zviedri „kafijošanu” ir pārvērtuši par rituālu – tā parasti notiek ap pulksten 10-iem vai 11-iem, tajā piedalās visi un tā stipri atgādina ģimenes vakariņas.
„Ko Tu darīji nedēļas nogalē,” ir jautājums, kas man sarunā ar svešiem cilvēkiem liek uzdot sev pašam citu jautājumu – cik tieši jautātājs ir ieinteresēts atbildē un cik tolerants viņš ir? Mana zviedru darba kolēģu interese par citu ģimenēm bija neviltota, tādēļ izvairīgas atbildes vienkārši nederēja. Tomēr man par laimi par homofobiju darbavietā nemaz nevarēja iet ne runa – Zviedrijas baznīcai ir ekspilcīta nediskriminācijas politika. Par laimi man nebija ik reizi jāapsver, kā pēc iespējas nonšalantāk izmest, ka es nedēļas nogalē biju aizbraucis uz Stokholmu kopā ar savu partneri. Šī draudze bija īpaša, jo, mani ieskaitot, tajā strādāja četri homoseksuāļi, turklāt draudzes priekšnieks (nejaukt ar mācītāju!) bija gejs. Visi to zināja un respektēja. Tā patiešām bija ideāla situācija.
Hierarhija
Baznīca tikai nesen tika atdalīta no valsts Zviedrijā, tomēr tā nereti vēl joprojām atgādina kādu valsts aģentūru – katrā draudzē ir ārkārtīgi skaidri noteikta hierarhija, kas tiek balansēta ar demokrātisku pārvaldes struktūru. Draudzes līmenī ikdienas darbu vada mācītājs. Tomēr vadlīnijas un par svarīgākiem jautājumiem, tai skaitā budžetu, lemj draudzes locekļu vēlēta padome, kuru vada draudzes priekšnieks. Mācītājs nudien nav nekāds barons draudzē, kas lemj par visu pēc savas patikas, tomēr viņš spēja atvairīt draudzes padomes priekšlikumu lietot vakarēdienam bezalkoholisko vīnu – kāds var būt atturībnieks, redziet! Ticības un liturģijas (un vakarēdiena vīns pieder pie liturģijas) jautājumos viņš ir atbildīgs vienīgi bīskapam.
Pārsteidzoši, ka ikdienā hierarhija nav jūtama Baznīcā, kas Zviedrijā tiek uzskatīta par visai sastingušu un hierarhisku organizāciju. Vēl vairāk – draudzē valdīja demokrātiska līderība tieši tāpat kā citās skandināvu darbavietās. Lēmumu pieņemšanā tiek iesaistīti visi, kurus lēmums skars, viņi tiek uzklausīti un mācītājam ir jāpieņem lēmums. Un tieši viņš kā priekšnieks nes atbildību par lēmumu un viņam tas ir jāprot pamatoti izskaidrot. Es ielecu darbā algas paaugstināšanas pārrunu laikā (ilgst aptuveni mēnesi ar visiem pastāvīgajiem darbiniekiem) un jāatzīmē, ka šis, šķiet, bija visgrūtākais periods, jo mācītājam nācās paskaidrot, kādēļ viņš ir paaugstinājis kādam algu tieši par 950 kronām un ne vairāk.
Kā baznīcas dārzniekam nenācās bieži novērot, vai mācītājs bija vienmēr tik demokrātisks. Tomēr man nekad nepiedzīvoju, ka draudzes gans man mācītu kā pareizi pļaut mauriņu vai kad man būtu jātīra baznīca. Mums katram bija sava funkcija, kas ir jāpilda, un nebija laika nekādai liekai „priekšniekošanai”. Vēl vairāk – man tika uzticēta neliela finansiālā atbildība, jo saņēmu firmas kredītkarti, lai, piemēram, pirktu puķes altāra greznošanai vai kafijas filtriem.
Darba vieta
Pārsteigums numur viens, pirmajā dienā ierodoties darba vietā, man bija dārznieka „kantoris”. Virtuve, darbistaba, tualete ar dušu un neliels priekšnamiņš. Atklāti sakot, mani pārsteidza ne tikai duša un veļas mašīna (baznīcas īpašums!) tualetē, bet arī virtuves iekārtojums – bez mikroviļņu krāsns, man bija pieejama arī parastā elektriskā plīts, ledusskapis un kafijas automāts. Vienīgais kā pietrūka, lai es ievāktos tur uz dzīvošanu bija gulta, lai arī lieliski varēja iekārtoties gulēšanai arī dīvāniņā. „Kantora” darbistabā mani sagaidīja… portatīvais dators! (Tiesa, bez interneta pieslēguma…) Es nebūt nepārspīlēju un nejokoju! Arī man bija sākumā grūti saprast, ko dārznieks varētu pasākt ar datoru. Galu galā, afišas par draudzē notiekošo tiek printētas centralizēti – draudzes pastorātā. Vēlāk izrādījās, ka dārznieks ved arī baznīcas statistiku (proti, cik daudzi ierodas uz dievkalpojumu), tomēr man nudien neradās vajadzība lietot datoru.
Nudien nevarēju sūdzēties, ka man būtu necilvēcīgi apstākļi vai neinteresants darbs. Kolēģis man palīdzēja sagatavot baznīcu bēru dievkalpojumiem, kas man lika aizdomāties ne tikai par savu mirstību, bet arī par vienu no nopietnākajiem mana darba pienākumiem – aprūpēt kapsētu, par ko es stāstīšu nākamreiz.