Jūnija beigās sāku aizraujošu eksperimentu: piecas nedēļas es strādāju Jērlosas (Järlåsa) baznīcā par sargu un dārznieku vienā personā. Iemesls tam ir pavisam prozaisks – ņemot vērā, ka šogad augustā sākšu savas doktoranta gaitas Umeo (Umeå) Universitātē, man bija nepieciešami papildus līdzekļi, lai segtu savas pārvākšanās izmaksas. Tādēļ ilgi nedomāju un pieteicos aizvietot, kad uzzināju, ka baznīcas sargs dosies atvaļinājumā jūlijā, lai arī mana iepriekšēja darba pieredze dārzniecībā aprobežojas ar lapu grābšanu Rīgas Zooloģiskajā dārzā 1996. gada vasarā. Tomēr vasara nav labvēlīgs periods analītiski zinātnisko pētījumu gada konjunktūras ciklā, arī studijas bija beigušās (tai skaitā visi iespējamie vasaras kursi), tādēļ izvēloties starp darba iespēju veikalā vai baznīcā, izvēlējos pēdējo.

Jērlosa („o” izrunā gari, gluži kā vārdā „solists”) atrodas aptuveni pusstundas autobusa braucienā no Upsalas centra. Lai arī tā ir ekonomiski aktīva vieta ar vietējo krāsu fabriku, vietējie lielākoties strādā Upsalā vai arī nodarbojas ar lauksaimniecību. Jērlosas baznīca ietilpst Ziemeļu Hāgundas (Norra Hagunda) draudzē, kurā ietilpst arī citas četras baznīcas, tomēr kā vēlāk izrādījās tieši Jērlosas baznīca un tās kapsēta ir vislielākā visā draudzē.

Bibliotēka, baznīca un skola Jērlosā ir vieni no vietējās kultūras fundamentiem, tādēļ ir īpaši svarīgi rūpēties, lai kapsēta vienmēr būtu rūpīgi sakopta un baznīca tīra un gatava dievkalpojumiem. Kad uzsāku darbu nemaz nezināju, ka ar īpašu instrumentu ir iespējams „iztaisnot” mauriņa malas, ar īpašu traktoru izravēt nezāles grantsakmeņu apskaisītajos celiņos, nemaz nerunājot par mauriņa pļaušanā iesaistīto instrumentāriju.

Atklāti sakot nebiju gaidījis, ka šis vasaras darbs man sagādās tik daudz pārsteigumus – pašam par sevi, par darba apstākļiem Zviedrijā un līdzcilvēkiem. Visvairāk mani pārsteidz kāds draugs Latvijā, kurš, uzzinot, ka es piestrādāju baznīcas dārzā, izbrīnīts jautāja, vai es to darot prieka pēc. Tobrīd biju sašutis par to, ka fizisks darbs daudziem acīmredzot šķiet ir pilnīgi nesavienojams ar akadēmisko izglītību un ambīcijām. Vai pienācīgs darbs būtu svīst pie datora kādam profesoram ievadot maznozīmīgas aptaujas datus SPSS programmas failā? Kas tad īsti ir noticis ar izslavēto latviešu darba tikumu un mīlestību, es pie sevis sprausloju. Tomēr tagad baudot divu nedēļu atvaļinājumu pirms doktorantūras sākuma, apdomāju jautājumu un droši varu atbildēt, ka darīju to arī prieka pēc. Ne jau tikai tādēļ, ka varēju lieliski nosauļoties un zaudēt lieko svaru, bet galvenokārt tādēļ, ka darbs šinī baroka laikmeta baznīcā man sagādāja patiesu prieku un estētisku baudījumu. Varbūt, ka arī pozitīvas emocijas darbā ir viens no iemesliem, kādēļ latvieši nemaz netaisās atgriezties no Īrijas un citām zemēm, uz kurieni viņi emigrēja? Iespējams, ka tikpat nozīmīgs faktors ir arī darba vide un kolektīvs, par kuru pastāstīšu nākamajā reizē.